'Slimības laikā savu ģimeni aizvedu līdz ellei un atpakaļ' - Ivetas stāsts par pēcdzemdību depresiju

"Kad gaidīju Oskaru, grūtniecība noritēja bez jebkādām problēmām un komplikācijām. Visu šo laiku pavadīju ar smaidu sejā, izbaudīju katru mirkli. Abi ar vīru nepacietīgi gaidījām to brīdi, kad varēsim Oskaru beidzot ieraudzīt.

Man teju bija apritējusi grūtniecības 38. nedēļa, kad Oskars bija gatavs ienākt šai pasaulē. Mazliet ātrāk kā iecerēts, bet tai pat laikā to uztvēru pavisam mierīgi, jo zināju vienu – beidzot ieraudzīsim mūsu tik ilgi gaidīto mazuli.

Tālākais viss noritēja kā ļaunā murgā, kura iznākumu paredzēt nevarēja neviens. Man atliek vien pateikties pašam Dieviņam, ka Oskars tomēr izturēja un ir kopā ar mums – visiem saviem spēkiem viņš centās pasauli ieraudzīt dabiskā veidā un nenogurdams mēģināja piedzimt, neraugoties uz to, ka dzemdības bija ieilgušas jau gandrīz pāri mūsu abu izturības robežai.

Tā kā ūdeņi bija nogājuši jau vairāk par 24 stundām, tika pieņemts lēmums sākt stimulēt pašu dzemdību procesu, jo mans dzemdes atvērums spītīgi palika pie trīs centimetriem. Lai mazinātu sāpes, ārsti piedāvāja epidurālo anestēziju. Pēc garām 48 stundām Oskara sirdspuksti jau bija kritiski – tie bija krituši trīs reizes, un, kad viņam tika diagnosticēta bradikardija, tika pieņemts lēmums par akūtu ķeizargriezienu," atminas Iveta.