Manu treneri sauca Eimija, viņa šķita gana zinoša un sasniegumiem bagāta. Un vēl kāds nieks – viņa dzīvoja manā pulkstenī. Jā, izvēlējos treniņprocesam pieiet taupīgi un izmantot iespēju, ko piedāvā mans viedpulkstenis – trenēties kopā ar kādu no tā dēvētajiem “virtuālajiem treneriem”, kas patiesībā nozīmē pēc noteikta algoritma izstrādātu, manām spējām un kādam sasniedzamam mērķim pielāgotu treniņplānu.
Ja salīdzina ar iespēju trenēties pēc kāda no daudzajiem internetā pieejamajiem skriešanas plāniem, kas piemēroti vidējam sportistam X, tad viedpulksteņa aplikācijas piedāvātais virtuālais treneris, protams, ir vismaz par kārtu labāka opcija. Taču manā pieredzē atklājās arī gana daudz iemeslu, kāpēc pilnīgiem iesācējiem skriešanā tomēr nepietiek tikai ar virtuālo Eimiju no pulksteņa un vismaz pie pirmajiem soļiem noderētu arī profesionāļa padoms. Tas nav tikai tāpēc, ka reāli treneri treniņprocesa vidū nemēdz salūzt.
Kāpēc vispār jāskrien?
Nesen redzēju joku – interneta mēmi, kas vēstīja: "Vai kāds maratonistiem ir pateicis, ka viņi drīkst arī neskriet?" Lai gan joks man šķita smieklīgs un svētdien pusmaratona pēdējos kilometros varēju ar to īpaši labi identificēties, ikviens, kurš inficējies ar skriešanu, uz to varētu atbildēt: "Vai kāds joka autoram ir pateicis, kāds kaifs ir pēc garās distances noskriešanas?" Vismaz uz pusmaratonu to noteikti varu attiecināt, par maratonu man ir grūti komentēt, kamēr nespēju iztēloties, kā ir iespējams noskriet "pusīti" reiz divi. Bet tā runā, ka cilvēkiem, kuri tam ir nopietni trenējušies, tas arī varot būt kaifīgi...
Man pašai vēl gluži nesen tuvākā asociācija ar skriešanu bija zobu sāpes. Vidusskolas gados par noskrietajiem krosiem lielākoties ieguvu augstāko vērtējumu, bet tolaik meitenēm bija jāpieveic tikai jūdze – dažu minūšu mocības un viss. Starp citu, esmu dzirdējusi tik daudz skriešanas entuziastu stāstu par tematu "skolā skriešanu necietu", ka, manuprāt, maratona organizatoriem būtu jāizveido kāda aplikācija, kurā mēs varētu savas medaļu bildes uzreiz pēc finiša nosūtīt saviem kādreizējiem sporta skolotājiem. Šķiet, ne vienam vien būtu iemesls pabrīnīties.
Tā kā man vēl pirms pāris gadiem skriešana vairāk saistījās ar sevis spīdzināšanu, pirms pandēmijas Rīgas maratonu medaļu obligāto atrādīšanu sociālajos tīklos uztvēru gluži vai ar apbrīnu. Par maratonu pat nerunāsim, jo liels sasniegums šķita arī 10 un 21 kilometra noskriešana. Iespēja, ka varētu šajos skrējienos vēl mēģināt sasniegt kādu sevi vēl vairāk izaicinošu finiša laiku, vispār nebija manā domu orbītā. Tolaik šķita, ka liela uzvara ir šajos skrējienos tikt līdz galam, pēdējos kilometrus nenorāpojot.
Jātiek zem 2 stundām
Kopš sāku skriet, manas domas pamainījās – uzskatu, ka lēnā riksītī mērot 10 un pat 21 kilometru ir spējīgs jebkurš, kuram nav kādu veselības problēmu, cienījamas gadu nastas un kurš vismaz drusku ir gatavojies. Šī pārliecība man radīja vienu no pirmajām problēmām – šķita: "Ja lēnā solī 21 kilometru var noskriet, tam pat īpaši ilgi un cītīgi negatavojoties, tad jau tas nav nekas īpašs." Šāds uzskats, protams, sāka bruģēt ceļu uz "ziepēm", jo izlēmu, ka jau savā pirmajā pusmaratonā nefokusēšos tikai uz finišēšanu un skrējiena izbaudīšanu, bet gan uzstādīšu augstāku mērķi, proti, tikt zem iesācēju maģiskās robežas – divām stundām.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
