Mēs ne! Reportāža no Pūņām, meklējot Latvijas normu izdzērušos

Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas "Latvijas dzertgriba", kurā stāstām par alkoholismu Latvijā un grādīgo dzērienu ietekmi uz cilvēku dzīvēm.

Pirms gadiem desmit vai piecpadsmit šādā parastā piektdienā tepat pašā centrā uz bāra terases malas sēdējusi paliela kompānija, man stāsta pārdevēja Gunda otrā ciema veikalā "Mini Citro". Drūzmējušies arī lapenē pie paša veikala durvīm, kur pa perimetru var ērti piestutēt dibenu. Kopš tā laika Pūņās daudz kas mainījies. Reiz maizes ceptuves vajadzībām celtajā baltajā vienstāva silikāta ķieģeļu ēkā ar 90. gadu sākumam raksturīgu dekoratīvo jumtiņu, režģi logā un kolonnām bijis bārs. Kopš izputējis, to aizstājušas humpalas, bet pēdējā iemītniece bija friziere. Tagad jau vairākus gadus nav arī tās, un namiņš ir tukšs. Veikala durvju priekšā pēc stundām vien uz mirkli piemetas meiteņu bariņš, kamēr dažas no kompānijas pērk čipsus.

Līdz ar diviem veikaliem Pūņās ir kultūras nams, skola, bibliotēka, palešu ražotne, kā arī desmit blokmājas un divtik privātmāju. Tipisks agrākā kolhoza centrs. Te dzīvo daži simti pastāvīgo iedzīvotāju, no kuriem liela daļa strādā aptuveni desmit kilometrus attālajos Talsos. "Atbrauc mājās un ārā vairs nenāk," stāsta "Kurzemītes" pārdevēja. Uz jautājumu, vai viņa savā ikdienā redz, kāpēc Latvija ir pirmajā vietā alkohola patēriņa ziņā Eiropā, pārdevēja pārliecināti saka: "Mēs ne!" – kāds cits dzerot arī par Pūņu iedzīvotājiem.

Uz to, ka lielie alkohola patērētāji noteikti jāmeklē citviet, man norāda arī abu "burbuļūdeņu" pircējs Andris. "Tās sievai," vīrietis paskaidro,