Protu iejusties pacienta lomā

Ko izjutāt, saņemot apbalvojumu?

Pārsteigumu. Pat sapņos nebija rādījies, ka manu darbu varētu tik augstu novērtēt. Esmu neiroloģe, kura vienkārši dara savu darbu. Uzskatu, ka šī atzinība nav tikai mans, bet arī manu skolotāju un kolēģu nopelns. Viņi vienmēr bijuši blakus, piepildot manu darbu ar pozitīvu enerģiju, kas izpaužas saskarsmē ar pacientiem.

Ar kādām veselības problēmām pacienti pie jums vēršas visbiežāk?

Tās noteikti ir sāpes visdažādākās ķermeņa daļās – galvā, sprandā, muguras jostas daļā, rokās vai kājās. Sāpes ir neirologa dienišķā maize. Manu pacientu vidū ir gan tie, kuri slimo ar Alcheimera un Parkinsona slimību, gan cieš no muskuļu bojājumiem. Vēlos pateikties augstskolas profesoriem un kolēģiem – no viņu lekcijām palikusi prātā informācija par retajām slimībām, ar kurām arī saskaros savā praksē. Pateicoties šīm zināšanām, varu pamanīt sarežģītas veselības problēmas un saprast, kurā virzienā turpināt izmeklēšanu.

Kas jauns sāpju ārstēšanā?

Jaunumi Latvijā un citviet pasaulē ir saistīts ar migrēnas ārstēšanu, proti, specifiskiem medikamentiem – monoklonālām antivielām, kas iedarbojas uz kalcitonīna gēna saistīto peptīdu, kurš atrodas daudzviet, piemēram, trīszaru nerva šķiedrās. Atklāta šī peptīda saistība ar sāpju veidošanos migrēnas pacientiem. Medikamentu, kuru reizi mēnesī ievada zem ādas, saņēmuši jau vairāk nekā desmit Latvijas pacientu, tajā skaitā arī viena hroniskas migrēnas paciente mana praksē. Viņas gadījumā novērojams patiešām labs efekts. Pieļauju, ka šim medikamentam nākotnē var būt nozīmīga loma sāpju ārstēšanā.

Pēdējā laikā Latvijā pacientiem pēc insulta vai galvas traumas arvien biežāk izmanto tādu metodi kā transkraniālo smadzeņu magnētisko stimulāciju. Lai gan pasaulē šo metodi izmanto jau kopš 1985. gada, pašlaik tā iegūst jaunas formas.

Nereti cilvēki uzskata, ka labāk paciest sāpes, nekā lieku reizi dzert zāles, kam iespējamas dažādas blaknes. No otras puses – mūsdienās arvien biežāk runā par hronisko sāpju sindromu. Ko darīt?

Manuprāt, sāpes ir jālikvidē, pretējā gadījumā tās izraisa virkni citu neiromediatoru ražošanu, kuri var kalpot par palaidējmehānismu fizioloģiskām izmaiņām ķermenī – hronisku sāpju dēļ var rasties citas slimības. Protams, ja sāpes ir ciešamas un neizraisa īpašu diskomfortu, nevajadzētu uzreiz stiept roku pēc tabletes. Sāpes ir organisma reakcija uz kaitīgo, slikto, kas notiek ķermenī, tādēļ šo brīdinājuma signālu ignorēt arī nedrīkst.

Turpretī stipru sāpju, kuras visu laiku liek par sevi manīt un kurām ir zināms iemesls, novēršanai var noderēt medikamentiem. Nevajadzētu ķerties pie nespecifisko pretiekaisuma līdzekļu lietošanas, dzerot pa tabletei mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Tādā veidā var sabojāt, piemēram, nieres vai aknas. Pretsāpju medikamentus jālieto ārsta uzraudzībā, jo ir pieejami recepšu medikamenti, kuriem nav nevēlamu blakņu.

Vai pacienti bieži sūdzas par galvassāpēm? Ar ko tās atšķiras no migrēnas?

Biežākās galvassāpes, par kurām sūdzas pacienti, ir saspringuma jeb tenzijas tipa galvassāpes, mēdz būt arī kūlīša veida galvassāpes, kas koncentrējas vienā galvas pusē.

Migrēna pieder pie primārajām galvassāpēm – tām nav cita iemesla, tā ir slimība pati par sevi. Migrēna nav tikai stipras, lēkmjveida galvassāpes, kas pēkšņi sākas un var tikpat pēkšņi pāriet, to pavada arī dažādi mokoši simptomi, piemēram slikta dūša, vemšana, izteikts nogurums, nespēks, pastiprināta jutība pret trokšņiem, gaismu, smaržām. Taču migrēnu iespējams ārstēt. Ar labiem panākumiem mazināt lēkmju biežumu un smagumu, lai pacients nezaudētu darbspējas. Iespējas ievērojami uzlabot migrēnas pacientu dzīves kvalitāti pieaug, galvenais, lai viņi nenoteiktu paši sev diagnozi. Jāņem vērā, ka saspringuma, kūlīša veida galvassāpju un migrēnas ārstēšana būtiski atšķiras.

Sabiedrība noveco, pieaug to cilvēku skaits, kuriem ir Alcheimera vai Parkinsona slimība. Vai iespējams pasargāt sevi no šīm kaitēm?

Atmiņas traucējumu rašanos bez šaubām ietekmē iedzimtība. Liela nozīme ir arī dzīvesveidam, tam, cik daudz darbojamies fiziski, ko ēdam, vai smēķējam, lietojam alkoholu. Par to jāsāk domāt jau jaunībā, saglabājot veselīgu dzīvesveidu visu mūžu. Ja palaižamies slinkumā, asinsvadi pamazām zaudē savu elasticitāti, to sieniņas kļūst biezākas, asinīm ir arvien grūtāk nogādāt skābekli smadzeņu audiem, kuros samazinās enerģijas līmenis. Savākt un noglabāt atmiņā informāciju tad kļūst arvien grūtāk. Četrdesmit piecas minūtes fizisku aktivitāšu vismaz divas reizes nedēļā trenē ne tikai ķermeni, bet palīdz arī apgādāt ar skābekli galvas smadzenes. Skrienot, nūjojot, braucot ar velosipēdu vai peldot, smadzenes atpūšas, turklāt izdalās laimes hormoni – endorfīni, kas ir nepieciešami arī normālai smadzeņu darbībai.

Agrāk uzskatīja, ka krustvārdu mīklu minēšana var veicināt atmiņas saglabāšanos. Mūsdienās iesaka apgūt jaunas, iepriekš nezināmas prasmes, piemēram, mācīties svešvalodas, dejot, gleznot. Piemēram, darbošanās ar otu ietekmē motoros centrus galvas smadzenēs – runu, atmiņu. Ja atmiņa jau kļuvusi tik slikta, ka to pamana tuvinieki, jāiekārto kalendārs vai dienasgrāmata, kurā pa stundām rakstīts viss, kas tajā dienā ir jāizdara. Svarīgi ikdienu pārvērst rutīnā, jo tas palīdzēs cilvēkam ilgāk saglabāt neatkarību, pašam par sevi parūpēties. Smagu atmiņas un kognitīvo traucējumu gadījumā liela nozīme ir dzīvokļa labiekārtošanai, kas pacientam palīdz orientēties, piemēram, var izlīmēt līmlapiņas ar norādēm.

Ar kādiem simptomiem vajadzētu nekavējoties vērsties pie neirologa?

Jebkurš simptoms, vai tās būtu galvassāpes, kādas ķermeņa daļas notirpums, vājums vai trīce, kas parādījusies pirmo reizi mūžā vai izpaužas neierastā veidā ir iemesls, lai pacients pēc iespējas ātrāk vērstos vismaz pie ģimenes ārsta. Mana praksē ir bijuši pacienti, kuriem pēkšņi sašķiebusies seja, kuri vairs nevar aizvērt plakstiņus, taču sēž mājās, cerot, ka gan jau pāries. Visu akūto neiroloģisko slimību radītie traucējumi ir daudz grūtāk novēršami, ja ārstēšanu neuzsāk pirmajā otrajā dienā. Nervu šķiedras iet bojā ātri, bet atjaunojas ļoti lēni. Lai gan poliklīnikā lielākoties vēršas pacienti, kuriem ir hroniskas slimības, vismaz pāris reižu gadā nākas saukt ātro palīdzību, lai pacientu akūtā stāvoklī no poliklīnikas nogādātu slimnīcā.

Jūs esat pacientu ļoti iemīļota ārste. Kā tiekat galā?

Dienā pieņemu vismaz desmit piecpadsmit pacientus, mēnesī – aptuveni 120. Veicu arī ultrsonogrāfiskos izmeklējumus. Šos pacientus pat neesmu skaitījusi, taču varētu būt ne mazāk par 80. Ja pacientam ir akūta slimība un ģimenes ārsts palūdz, cenšos palīdzēt arī ārpus kārtas – pirms vai pēc darba laika. Kā visu paspēju? Ļoti svarīga ir plānošana. Mana darba diena ir sakārtota pa minūtēm, tādēļ dažkārt gadās kādam atteikt, taču noteikti pasaku, kad – pēc dažām dienām vai nākamajā nedēļā – man būs laiks, lai palīdzētu. Vienmēr, cik ir manos spēkos, cenšos iejusties pacienta situācijā.

Maniem bērniem vasarā bija handbola nometne, un tur vajadzēja apzīmēt krekliņus. Viens no bērniem uzrakstīja: "Dari citam to, ko gribi, lai cits dara tev!" Tā arī es cenšos strādāt. Tā uztveru ikvienu pacientu.

Ko vēl var darīt ārsts, lai pacienti būtu apmierināti?

Ja ārsts vēlas labu sadarbību, pacienti ir jāizglīto, jāpastāsta, kas ar viņu noticis, kas to izraisījis, kāds ir ārstēšanas mērķis. Lai izskaidrotu šos jautājumus saprotami, nereti izmantoju internetā piemeklētus zīmējumus un shēmas vai zīmēju tās pati. Ārstam neirologam viss ir skaidrs, bet pacientam ir svarīgi zināt, kurā vietā radies nospiedums vai bojājums, kas izraisījis simptomus.

Vai jau kopš bērnības gribējāt kļūt par ārsti? Kādēļ izvēlējāties neiroloģu?

Ģimenē esam piecas māsas, es esmu vecākā. Kad piedzima jaunākā māsiņa, viņai atklāja bērnu cerebrālo trieku. Mēs visas pa kārtai viņu pieskatījām. Vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, vairākas reizes gadā tika organizēti kursi. Ja mamma uz tiem netika, lūdza mani aizbraukt viņas vietā. Pierakstīju, cik varēju.

Izvēli iespaidoja arī literatūra. Desmitajā klasē izlasīju Arčibalda Kronina grāmatu Cepurnieka pils. Galvenā varone iepazīstas ar ārstu, kļūst par medicīnas māsu un palīdz cilvēkiem. Otra grāmata bija par meiteni, kura, gatavojoties augstskolas eksāmeniem, strādā slimnīcā un rūpējas par puisi, kuram ir onkoloģiska slimība. Manu lēmumu par medicīnas studijām nostiprināja vēl viens Kronina romāns – Citadele. Kopš tā laika viņš ir mans mīļākais rakstnieks. Pirmajā kursā zināju, ka gribu būt nervu ārste, lai gan sākumā vairāk domāju par bērnu neiroloģiju.

Kā pavadāt brīvo laiku?

Mans hobijs ir adīšana un pildspalvu kolekcionēšana, turklāt krāju nevis jebkādas, bet pildspalvas ar nozīmi – vai nu uz tās ir kāda uzņēmuma logo vai pilsētas simbolika, ar kuru saistās kādas atmiņas. Manā kolekcijā ir vairāk nekā četrsimt eksemplāru, starp kuriem ir arī pildspalvas no konkursiem un mācību olimpiādēm, kurās piedalījušies bērni, no ceļojumiem, draugu dāvinātās pildspalvas. Viena no pirmajām kolekcijas pildspalvām nāca no uzņēmuma Aldaris, kur tolaik strādāja mans vīrs, kad ar viņu iepazinos. Šoruden, kad saņēmu atzinības rakstu Veselības ministrijā, satraukums bija tik liels, ka pat prātā neienāca palūgt pildspalvu savai kolekcijai.

Neskatoties uz aizņemtību, spējat izbrīvēt laiku arī ģimenei. Ko jūs mīlat darīt kopā?

Man ir divi dēli un meitiņa. Tā kā ikdienas darba ritms ir ļoti saspringts, brīvo laiku gribas pavadīt veselīgi, nodarbojoties ar sportu kopā ar bērniem. Kamēr dēli trenējas handbolā (treniņš ilgst aptuveni pusotru stundu), pati varu soļot vai skriet, izmantojot skrejceliņu blakus esošajā trenažieru zālē. Fiziskā slodze, kardiotreniņš man sagādā prieku, pēc tam ir labs miegs un nākamajā dienā jūtos atpūtusies.

Mūsu ģimene ir nopirkusi zemi – aizaugušu pļavu, un jau četrus piecus gadus tur stādām mežu. Pirmajā gadā kopā ar bērniem iestādījām divus tūkstošus bērziņu. Vienīgā bēda, ka daļu no jaunajiem kociņiem nograuza meža dzīvnieki. Tagad stādām eglītes – tās meža zvēriem nešķiet tik garšīgas.