Kremļa propagandas aktualitātes: piemin NATO gadadienu un Baltijas stiprināšanos

NATO gadadiena kļuva par informatīvo ieganstu Krievijai un Baltkrievijai censties aktualizēt sev tik būtiskus un neizdevīgus procesus Baltijas valstīs. Propaganda centās sev izdevīgā gaismā sagrozīt ziņas gan par to, kā palielinātas investīcijas aizsardzībā, gan par mūsu sabiedroto klātbūtni reģionā.

Viens no allaž aktuālajiem tematiem, ko dezinformācijas vietnes vērš pret Latviju un Baltijas valstīm kopumā, ir militārā situācija mūsu reģionā, it īpaši mūsu pašu investīcijas savas aizsardzības stiprināšanā. Pārskata periodā tam papildu impulsu deva arī Baltijas valstu iestāšanās NATO gadadiena, kā arī NATO dibināšanas gadadiena un tām veltītie pasākumi.

Nebūt nav pārsteidzoši, ka gadadiena un tai veltītās svinības Krievijas dezinformācijas kanālos tiek pasniegtas kā svinības par godu Baltijas suverenitātes zaudēšanai.¹ Arī NATO dibināšanas gadadiena tiek akcentēta izteikti pretkrieviskā gaismā, proti, NATO dibināšanas mērķis bija stāties pretī PSRS, taču, par spīti PSRS sabrukumam, NATO joprojām turpina eksistēt un pat esot izpletusies arvien tuvāk Krievijas robežām.

Saprotams, ka dezinformācijas kontekstā jebkāda veida militārā attīstība un sadarbība tiek interpretēta kā negatīva. Piemēram, NATO kontekstā tiek uzsvērts, ka Lietuvas (un netieši arī pārējo Baltijas un Austrumeiropas NATO dalībvalstu) drošības “nedienas” esot tieši sākušās ar iestāšanos NATO. Redz, pirms tam Viļņa varēja dzīvot PSRS nodrošinātā kodollietussarga drošībā, turpretī mūsdienu nedrošība un karš Ukrainā esot rietumvalstu vaina par Krievijas interešu nerespektēšanu. Turklāt rietumvalstis šobrīd neesot spējīgas operatīvi aizsargāt mazākās dalībvalstis.

No tā arī tiek izdarīts ilgtermiņa secinājums – rietumvalstīm neizdošoties saglabāt savu pārākumu starptautiskajā arēnā, līdz ar to Krievijas “uznāciens” neesot ilgi jāgaida. Taču Lietuva spītīgi izliekoties akla, tā vietā mēģinot vēl vairāk celt aizsardzības budžetu uz savu iedzīvotāju labklājības rēķina.²

NATO un militāro jautājumu tematā regulāri arī tiek aktualizēta Baltijas valstu kā buferzonas loma. Vispirms tiek uzsvērts, ka līdz ar iestāšanos NATO Latvija (un Baltijas valstis kopumā) ir kļuvusi par NATO poligonu, proti, militāri stratēģisku frontes vai piefrontes teritoriju, kura militāra konflikta gadījumā kļūtu par kaujaslauku un likumsakarīgi kara laikā faktiski tiktu iznīcināta.

Pie šāda konteksta tiek piesauktas arī iedzīvotāju skaita izmaiņas ar ideju, ka šādiem “poligoniem” cilvēki neesot nepieciešami,³ attiecīgi vedinot domāt, ka iedzīvotāju skaita sarukums esot tieši saistīts ar NATO.

Otrkārt, NATO klātbūtne reģionā tiek izmantota, lai konstruētu skaidru ārējā ienaidnieka tēlu. Tiek minēts, ka NATO paplašināšanās pati par sevi esot bijusi Krievijas samierināšanās, taču turpmākā NATO pastāvīgās klātbūtnes nodrošināšana NATO austrumu flangā esot NATO un Krievijas starpā 1997. gadā panāktās vienošanās pārkāpums, kas apdraudot Krieviju. Saskaņā ar šo tēzi NATO austrumu dalībvalstīm esot bijis jākļūst par demilitarizētām zonām tieši Krievijas interešu aizsardzības dēļ, taču pašlaik NATO spēki, kas reģionā atrodas pēc rotācijas principa, paaugstinot Krievijas apdraudējumu. Proti, spēki pēc ierašanās izpētot potenciālo karadarbības zonu un dodoties mājup, un viņu vietā ierodas jauni spēki, tādējādi rotējoši spēki esot sliktāki par pastāvīgi izvietotiem. Neviļus tiek norādīts, ka rietumvalstis šādā virzienā esot vedušas arī Ukrainu, taču Krievija esot spērusi izlēmīgus soļus neatkārtot šādu scenāriju.⁴

Lai pastiprinātu ideju par ārējo ienaidnieku, uzmanība tiek vērsta arī uz Baltijas valstu un NATO it kā pausto agresiju un provokācijām pret Krieviju. Piemēram, pavasarī plānotās starptautiskās militārās mācības, kā arī Baltijas jūras gaisa telpas patrulēšanas misiju īstenošana no Latvijas teritorijas tiek atainota kā Krievijas un NATO starpā panāktu vienošanos pārkāpšana, tādējādi mazinot savstarpējo uzticēšanos, nemaz nerunājot par drošību.

NATO arī tiek pārmesta teju imperiāla attieksme pret Baltijas valstīm, proti, tās tiekot izmantotas kā placdarmi bruņoto spēku koncentrēšanai pie Krievijas robežām, izmantojot vietējos iedzīvotājus kā lielgabalu gaļu, ar ko aizvietot “pēdējos ukraiņus”. Nav pārsteidzoši, ka no tā tiek attīstīts vēstījums, ka vietējās politiskās elites ir gatavas izdabāt NATO iegribām, uzņemot ārvalstu kontingentus, atvēlot arvien vairāk budžeta līdzekļu aizsardzībai un pat gatavojoties iznīcināt daļu savas teritorijas potenciāla uzbrukuma gadījumā.⁵

Šo pašu loģikas ķēdi attīsta arī Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs, apgalvojot, ka Igaunija (un līdz ar to Baltijas valstis) esot spiesta īstenot politisku pašnāvību NATO un tieši ASV interesēs. Proti, NATO dalībvalstis esot spiestas palielināt savu aizsardzības budžetu ASV politisko ambīciju dēļ, tās liekot augstāk par savu iedzīvotāju labklājību un valstu neatkarību.⁶

Ārējā ienaidnieka tematiku aktīvi attīsta arī Baltkrievija. Baltkrievijas Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Vladimirs Andrejčenko, komentējot situāciju Baltkrievijā, norādīja, ka pie Ukrainas un Baltkrievijas robežas esot sapulcēti aptuveni 120 000 karavīru no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, turklāt ieroči un sprāgstvielas pat tiekot mestas pāri robežai Baltkrievijas teritorijā. Turklāt nemitīgi tiekot pārkāpta Baltkrievijas sauszemes un gaisa telpas robeža.⁷ Saprotams, netiek skaidrots, kā visas trīs Baltijas valstis esot spējīgas kopīgi savākt tik daudz karavīru.

Arīdzan Baltkrievijas Prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Percovs pielej eļļu ugunij, sakot, ka Baltkrievijai neliekot mieru un pret to tiekot izvērsts hibrīdkarš ar mērķi ietekmēt tās sadarbību, lai tā kļūtu atvērtāka pret “okupantiem”. Saprotams, “okupanti” tiekot izvietoti pie robežām Baltkrievijas rietumos un “ziemeļos”,⁸ kas, visdrīzāk, ir pārteikšanās, nevis Krievijas apsūdzēšana agresīvās darbībās.

Visu vēstījumu sēriju par militāro apdraudējumu un militarizāciju Baltijas valstu reģionā caurvij atziņa, ka pašas Baltijas valstis neesot spējīgas stāties pretim Krievijai, toties esot ārkārtīgi agresīvas savā retorikā, cenšoties tādā veidā piesaistīt sev vairāk uzmanības un resursu. Tieši tā tiek pasniegti Latvijas aizsardzības ministra izteikumi par draudiem, kas nāk no Krievijas, un gatavību tiem stāties pretim, tos cenšoties “atspēkot” ar Krievijas prezidenta Putina teikto par Krievijas nevēlēšanos karot.⁹

Šo pašu ideju mēģina pastiprināt arī ar citu runājošo galvu palīdzību, piemēram, Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikumiem. Viņa argumentācijas pamatā ir apsvērums, ka Krievijas nostāja esot bijusi skaidra un konkrēta, uzsākot karu Ukrainā, līdz ar to neesot nekāda pamata runāt par potenciālu Krievijas agresiju pret NATO austrumu flanga valstīm. Saprotams, tika arī minēts, ka notiekošais esot daļa no rietumvalstu centieniem pazemot un ievainot Krieviju, lai gan Krievija tikai cenšoties novērst vēsturisko netaisnību, proti, vēsturiski krievu un citu Krievijas tautu apdzīvotās teritorijas tiekot pārvērstas par placdarmiem, no kuriem apdraudēt Krievijas drošību.¹⁰

Krievijas centienos uzburt ārējo ienaidnieku atsevišķi ir vērts izcelt mēģinājumus izmantot “Crocus City Hall” notikušo teroraktu kā piemēru Baltijas valstu ļaunajiem nodomiem un nekompetencei vienā.

Uzreiz gan jānorāda, ka saistībā ar teroraktu izplatījās ļoti daudzas krāšņas versijas, līdz ar to Baltijas valstu piesaukšana bija vien laika jautājums. Tā rezultātā Lietuvai un tās ārlietu ministram Gabrieļum Landsberģim tiek pārmesta netieša līdzdarbība notikušajā. Lai gan vēstījuma ietvaros tiek akcentēts, ka Lietuvai globāli trūkstot ietekmes īstenot šādus teroraktus, ārlietu ministrs un līdz ar to Lietuva kā valsts aktīvi radot labvēlīgu informatīvo vidi agresijai pret Krieviju un attiecīgi esot līdzatbildīgi.

Arīdzan Latvija tiek piesaukta, proti, tiek citēts prezidenta Edgara Rinkēviča teiktais, ka mums ir jānovelk sarkanās līnijas Krievijai (un rezultātā Krievijai ir jātiek iznīcinātai). Dezinformācijas avotu ieskatā, tā teju tiek pielīdzināta vainas atzīšanai. Lai gan autori neiet tik tālu, lai apsūdzētu Baltijas valstis terorakta organizēšanā, mēs kolektīvi tiekam apsūdzēti musināšanā uz teroraktiem.¹¹

Pie līdzīgiem secinājumiem tiek mēģināts nonākt arī pa citiem ceļiem. Kā piemērs tiek izmantotas 20. gs. 90. gados pastrādātās un neatklājās slepkavības Latvijā, kas kopumā liecinot par Latvijas tiesībsargājošo iestāšu nekompetenci un paviršību. Pat tiek izcelts, ka Krievijas “tiesībsargājošās” iestādes ātri spējot atklāt noziegumu pastrādātājus un pasūtītājus.

Un no tā attiecīgi tiek izdarīts secinājums, ka Latvija var kļūt par placdarmu uzbrukumiem Krievijai ne aiz ļaunprātības, bet nekompetences un bezspēcības dēļ.¹² Tādā veidā vienā vēstījumā ir uzsvērta ne tikai mūsu potenciālā agresija pret Krieviju, bet arī nespēja pārvaldīt savu valsti un teritoriju.

Par spīti tam, ka daļā vēstījumu Baltijas valstis tiek atainotas kā agresīvas un bīstamas, citi vēstījumi ar to krasi disonē. Tam par pamatu kalpoja Latvijas premjerministres Evikas Siliņas teiktais, ka uz robežas ar Krieviju esot nepieciešams veidot jaunu dzelzs priekškaru, kas acīmredzami stimulējis uzmanību no Krievijas puses. Vēstījumus caurauž centieni uzsvērt Baltijas valstu kopējo maznozīmību un vispārējas globālas ietekmes trūkumu.

Baltijas valstīm tiek piedēvēta tendence skaļi klaigāt un paļauties uz to, ka “bagātie tēvoči” visu izdarīs mūsu pašu vietā.¹³ Tas likumsakarīgi noved pie “slēdziena”, ka iemesls šādai Baltijas valstu uzvedībai esot centieni piesaistīt sev uzmanību un caur to iegūt arī papildu finansējumu. Tiek arī izteiktas cerības, ka Baltijas valstu iedzīvotāji neatkarīgi no etniskās piederības ar laiku pārņems kontroli pār dzīvi, rēķinoties ar nacionālajām interesēm un abpusēji izdevīgām attiecībām¹⁴, tā vedinot domāt par attiecību atjaunošanu ar Krieviju.

Aizvadītajā ceturksnī Krievijas propagandā vērojama būtiska uzsvara likšana uz jautājumiem, kas saistīti ar Baltijas valstu aizsardzību un militāro attīstību. Visus tematus caurauž vēstījums, ka visi šie procesi Krievijai radot tiešu un nepārprotamu apdraudējumu, taču veidi, kā to tiek mēģināts ilustrēt, atšķiras.

Daļa no vēstījumiem ir adresēta tieši Baltijas valstīm, lai mēģinātu demonstrēt mūsu izteikto agresiju pret Krieviju. Saskaņā ar to pašlaik aktīvais militārisms esot tieši Baltijas valstu nopelns un vaina vienlaikus, jo tā pēc būtības esot rezultāts gadiem ilgušajai agresīvajai retorikai pret Krieviju un Baltkrieviju. Līdz ar to tiek veidots ārējā agresora tēls, ko, tai skaitā ar vairāku augstu amatpersonu izteikumiem, tiek mēģināts papildināt ar ideju par abu kaimiņvalstu it kā miermīlīgajiem nodomiem.

Kontekstā vērts minēt, ka vēl 2022. gada janvārī Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs izteicās, ka Krievijai neesot nodomu uzbrukt Ukrainai, tāpēc neesot pamata bažām par iespējamu eskalāciju.¹⁵ Tādā veidā visu atbildību par notiekošo tiek mēģināts uzvelt Baltijas valstīm un novērst auditorijas uzmanību no abu valstu uzskatāmi demonstrētās agresijas visā reģionā dažādos līmeņos. Kā potenciālu “skaidrojumu” Baltijas valstu it kā paustajai agresijai tiek mēģināts piedāvāt ideju par centieniem piesaistīt sev uzmanību un resursus, lai gan jānorāda, ka labākā reklāma investīcijām aizsardzībā un drošībā un dalībai NATO kopumā ir tieši Krievijas un Baltkrievijas īstenotā ārpolitika.

Tiesa, daļa vēstījumu aktīvi tiecas uzsvērt Baltijas valstis kā mazas un nevarīgas valstiņas, kurām globālajā politikā neesot it nekādas nozīmes. Caur to paveras otrais aspekts, kā Krievija un Baltkrievija mēģina maldināt par reģiona militāro attīstību, proti, agresijā tiek apsūdzēta NATO vai pat konkrēti Vašingtona.

Viens no izmantotajiem “argumentiem” ir starp Krieviju un NATO it kā noslēgtā vienošanās vai vismaz izpratne, ka NATO neveikšot paplašināšanos Austrumeiropā, kā arī neizvietos savus spēkus šajā reģionā. Atsaukšanās uz gandrīz 30 gadus vecām sarunām ir jāvērtē kā Krievijas mēģinājums ilustrēt NATO kā agresoru ne tikai šobrīd, bet ilgtermiņā. Taču šī izpratne tiek būvēta uz greiziem pamatiem, jo starp NATO un Krieviju nav bijis nedz vienošanos, nedz arī solījumu neīstenot paplašināšanos Austrumeiropā vai izveidot Austrumeiropu kā demilitarizētu zonu. Viens no avotiem šim skaidrojumam ir pats Mihails Gorbačovs, kurš intervijā norādīja, ka starp PSRS un ASV bija vienošanās neizvietot jaunus spēkus vai militārās struktūras Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā pēc Vācijas atkalapvienošanās, kamēr jautājums par NATO paplašināšanos vispār netika skarts.¹⁶

Tāpat arī NATO nostāja 1997. gadā par potenciālu NATO spēku izvietošanu Austrumeiropā bija balstīta toreizējā drošības situācijas izvērtējumā, kas mainījās vien 2014. gadā.¹⁷ Papildus tam Krievijas regulāri izmantotais arguments par NATO paplašināšanos vedina domāt, ka NATO kā struktūra vai ASV kā vadošā valsts uzspieda Austrumeiropas valstīm pievienoties, lai iegūtu jaunas teritorijas un apdraudētu Krieviju. Taču realitātē tieši Austrumeiropas valstīm nācās pārliecināt rietumvalstis, tostarp ASV, ka tās ir pelnījušas vietu spēcīgākajā militārajā aliansē. Līdz ar to daļā vēstījumu Baltijas valstis kalpo kā fons vai iegansts Krievijai un arī Baltkrievijai apsūdzēt rietumvalstis nepamatotā agresijā pret tām, lai gan hronoloģiski ir redzama skaidra sakarība starp abu valstu īstenoto agresiju un NATO klātbūtnes izmaiņām.

Populārs vēstījums ir Baltijas valstu mazā nozīmība un ar to saistītais vājums Krievijas priekšā. Caur to jau sākotnēji auditorijām tiek mēģināts veidot vienkāršotu un emocionāli pielādētu priekšstatu. To turpina loģikas ķēdes nākamais arguments, ka Baltijas valstis esot padarītas par placdarmiem un plānoto sadursmju teritorijām. Tādā veidā auditorijai tiek mēģināts radīt priekšstatu par Baltijas valstu ārkārtīgi bīstamo un pat eksistenciāli draudīgo ģeopolitisko situāciju. Būtiski, ka šādu priekšstatu veido ar dažādiem argumentiem, kuriem ir atšķirīga loģika.

No vienas puses, daļa vēstījumu uzsver rietumvalstu un NATO vainu ar domu, ka Baltijas valstu teritorijas esot piespiedu kārtā padarītas par potenciālu kara zonu. Saprotams, no tā auditorijai izriet pašsaprotams secinājums, ka mūsu sabiedrotajiem mēs it kā nerūpam un principā tiekam uztverti kā izlietojami resursi un lielgabalu gaļa. Pat vairāk – militarizācija rietumvalstu interesēs tiekot īstenota uz vispārējās labklājības fona. Savukārt citi vēstījumi rada priekšstatu, ka vietējie politiķi un politiskā elite ir pie tā vainīgi, līdz ar to visa atbildība par mūsu pašu drošības apdraudējumu esot saistāma ar vietējo politiķu nekompetenci.

Nekompetences arguments ir interesanta nianse, caur ko Krievija acīmredzami mēģināja vērst sabiedrības uzmanību pēc terorakta “Crocus City Hall”. Jānorāda, ka tūliņ pēc terorakta Krievijas informatīvā telpa bija pilna ar dažnedažādām versijām par notiekošo un potenciālajiem vaininiekiem un Krievijas amatpersonas nevairījās mēģināt notikušo sasaistīt ar rietumvalstīm un Ukrainu. Šādi komentāri pēc būtības ir jāskata kā Krievijas centieni izvairīties no atbildības, jo radikālo islāmistu īstenotais uzbrukums bija tiešas sekas Krievijas ārpolitikai Tuvajos Austrumos un Centrālāzijā, ko pašas Krievijas drošības dienesti, kurus prokremliskie mediji mēdz slavināt, nespēja novērst. Vērts piebilst, ka Krievijas centieni teroraktus sasaistīt ar rietumvalstīm ir daļa no pūliņiem mazināt starpetniska un reliģiska naida pieaugumu.

Taču kopumā visi vēstījumi ved vienā virzienā, proti, militārisms nav un neesot savietojams ar sabiedrības interesēm un labklājību. Neatkarīgi, vai pie tā esot vainojami mūsu sabiedrotie vai politiķi, investīcijas aizsardzībā un sabiedroto klātbūtne esot tiešā pretrunā ar mūsu “īstenajām” interesēm. Te arī nereti tiek izteikta cerība, ka vietējās sabiedrības to ar laiku sapratīšot un panākšot politikas maiņu. Līdz ar to galvenais šo vēstījumu vadmotīvs ir vērsts ne tikai uz mūsu aizsardzības spēju un sabiedroto spēju mūs aizsargāt noniecināšanu, bet arī mazināt sabiedrības atbalstu valsts aizsardzības stiprināšanai.

Mēģinot rāmēt jautājumu kā par valsts aizsardzības un sabiedrības labklājības nesavietojamību, sabiedrību tiek mēģināts vedināt uz domām, ka izdevīgāk būtu mazināt investīcijas aizsardzībā un pakāpeniski atgriezties pie “abpusēji izdevīgām” attiecībām ar Krieviju, no kā sabiedrība it kā būšot ieguvēja. Respektīvi, šādi vēstījumi kopumā ir orientēti uz populismu, spēlējot uz iedomātu dalījumu starp “vienkāršajiem” iedzīvotājiem un “atsvešināto” eliti, ar to domājot nepieciešamību tautai pārņemt varu savās rokās, tādējādi pārņemot savās rokās varu pār resursu izlietojumu.

Baltijas valstu militārā attīstība un NATO pastiprinātā politiskā un arī fiziskā klātbūtne reģionā ir tieša reakcija uz Krievijas un Baltkrievijas demonstrēto agresiju. Lai gan loģika par aizsardzības stiprināšanu uz kopējās labklājības rēķina šķiet skaidra, kopējo labklājību ietekmē un apdraud tieši mūsu agresīvās kaimiņvalstis. To agresīvā retorika un darbības reģionā tieši apdraud Baltijas reģiona stabilitāti, tostarp ekonomisko, mazina investoru uzticību un ietekmē dažādu preču un pakalpojumu cenas. Papildus tam investīcijas aizsardzības nozarē nozīmē arī vietējo uzņēmumu iespējas iesaistīties procesā un nodrošināt, ka daļa no atvēlētajiem līdzekļiem paliek vietējās ekonomikās. Taču galvenais ir apsvērums, ka mūsu pašu aizsardzība ir mūsu pašu interesēs. Sadarbība ar Krieviju, ko prokremliskie mediji regulāri dēvē par pragmatisku un abpusēji izdevīgu, sev līdzi nes riskus, kas sevi neattaisno. Sadarbība ar Krieviju palīdz tai gūt ieņēmumus un apiet tai piemērotās sankcijas, turklāt Baltijas valstīs nonākošā Krievijas nauda sev līdzi nes potenciālus ietekmes aģentus, kuri tieši iestājas par pielaidīgu pieeju attiecībā pret Krieviju. Taču visi pasākumi, kas tiek īstenoti jau kopš 2014. gada, ir vērsti uz to, lai mazinātu mūsu pašu ievainojamības attiecībās ar Krieviju un Baltkrieviju.

Lai arī kā prokremliskajām vietnēm patiktu argumentēt, ka pragmatiskas, abpusēji izdevīgas attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju ir šķietami labākais attīstības virziens Baltijas valstīm, mūsu reģiona vēsture pēdējo 20 gadu laikā skaidri demonstrē Krievijas attieksmi pret kaimiņvalstīm. Tās ārpolitika pret Baltkrieviju, Ukrainu un Gruziju ilustrē Krievijas nerimstošo tendenci iejaukties citu valstu iekšlietās kontroles iegūšanai, un šādās situācijās savstarpējās saites tieši kalpo Krievijas interesēm. Turpretī valstis, kuras ir distancējušās no Krievijas, ir spējušas strauji attīstīties, tostarp nodrošinot saviem iedzīvotājiem tiesības un brīvības, kuras Krievijas un arī Baltkrievijas sabiedrībām ir liegtas. Līdz ar to Baltijas valstu kļūšana par Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm ir bijis ārkārtīgi vērtīgs lēmums.

Faktu pārbaudi līdzfinansē Eiropas Digitālo mediju observatorija (EDMO). "Delfi" ir EDMO ietvaros radītā Baltijas Iesaistes centra cīņai pret informācijas traucējumiem (BECID) līdzdibinātājs.

---

1 Baltnews, “Прибалтика в НАТО или наоборот? Республики отпраздновали потерю своего суверенитета”, skat. 15.04.2024., pieejams: https://web.archive.org/web/20240328132851/https://baltnews.com/nato-v-pribaltike/20240328/1026259879/Pribaltika-v-NATO-ili-naoborot-Respubliki-otprazdnovali-poteryu-svoego-suvereniteta.html

2 Анастасия Кулик, “Высокопоставленные "инфоцыгане" в Литве гадают на НАТО по руке и звонкой монете”, Baltnews, skat. 15.04.2024., pieejams: https://web.archive.org/web/20240403091133/https://baltnews.com/nato-v-pribaltike/20240403/1026261435/Vysokopostavlennye-infotsygane-v-Litve-gadayut-na-NATO-po-ruke-i-zvonkoy-monete.html

3 Baltnews, “Вступление Латвии в НАТО: республика – потенциальный театр военных действий”, skat. 15.04.2024., pieejams: https://web.archive.org/web/20240303112443/https://baltnews.com/nato-v-pribaltike/20240226/1026241604/Vstuplenie-Latvii-v-NATO-respublika--potentsialnyy-teatr-voennykh-deystviy.html

4 Ibid.

5 Андрей Локтионов, “Элиты стран Балтии провоцируют войну с Россией. Готовы ли жители встать под ружье?”, Rubaltic, skat. 15.04.2024., pieejams: https://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/20240404-elity-stran-baltii-provotsiruyut-voynu-s-rossiey-gotovy-li-zhiteli-vstat-pod-ruzhe-/

6 Виталий Цепляев, “«Кровавая история». Николай Патрушев объяснил, к чему НАТО пришло за 75 лет”, Argumenti I Fakti, skat. 19.04.2024., pieejams: https://web.archive.org/web/20240415152504/https://aif.ru/politics/world/-krovavaya-istoriya-nikolay-patrushev-obyasnil-k-chemu-nato-prishlo-za-75-let

7 Belta, “Андрейченко: Концепция нацбезопасности и Военная доктрина позволяют обеспечить мир на нашей земле”, skat. 19.04.2024., pieejams: https://web.archive.org/web/20240301164515/https://www.belta.by/society/view/andrejchenko-kontseptsija-natsbezopasnosti-i-voennaja-doktrina-pozvoljajut-obespechit-mir-na-nashej-617383-2024/

8 Телеканал ОНТ, “ПЕРЦОВ: как должна работать контрпропаганда, почему правда – это мощное оружие”, skat. 20.04.2024., pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=gsb5JDDwOrk

9 Baltnews, “Гибридная "угроза". Какую войну готовятся вести в Латвии”, skat. 20.04.2024., pieejams: https://baltnews.com/V_Latvii/20240212/1026232035/Gibridnaya-ugroza-Kakuyu-voynu-gotovyatsya-vesti-v-Latvii.html

10 Rubaltic, “Лавров ответил, собирается ли Россия «нападать» на страны Балтии”, skat. 19.04.2024., pieejams: https://www.rubaltic.ru/news/30012024-lavrov-otvetil-sobiraetsya-li-rossiya-napadat-na-strany-baltii/

11 Евгений Умеренков, “Теракт в «Крокусе»: нашелся прибалтийский след”, Komsomolskaya Pravda, skat. 15.04.2024., pieejams https://web.archive.org/web/20240406062602/https://www.kp.ru/daily/27583.5/4908885/

12 Лиза Юшкова, “Латвийские власти не способны обеспечить безопасность собственных граждан”, Rubaltic, skat. 19.04.2024., pieejams: https://web.archive.org/web/20240415020920/https://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/20240414-latviyskie-vlasti-ne-sposobny-obespechit-bezopasnost-sobstvennykh-grazhdan/

13 Baltnews, “Не обращать внимания на микроприбалтику: латвийский "железный занавес" неадекватен”, skat. 19.04.2024., pieejams: https://web.archive.org/web/20240314133931/https://baltnews.com/V_Latvii/20240314/1026250115/Ne-obraschat-vnimaniya-na-mikropribaltiku-latviyskiy-zheleznyy-zanaves-neadekvaten.html

14 Baltnews, “"Гранты и одобрение от хозяев": зачем Латвии нужна холодная война с Россией”, skat. 20.04.2024., pieejams: https://web.archive.org/web/20240315095951/https://baltnews.com/V_Latvii/20240315/1026250198/Granty-i-odobrenie-ot-khozyaev-Zachem-Latvii-nuzhna-Kholodnaya-voyna-s-Rossiey.html

15 A Martínez, Greg Myre, Jenna McLaughlin, “In high-stakes meeting, Russia tells U.S. it isn't planning to invade Ukraine”, NPR, skat. 22.04.2024., pieejams: https://www.npr.org/2022/01/10/1071766987/u-s-russia-dicuss-ukraine-can-diplomacy-help-avoid-a-military-confrontation

16 Steven Pifer, “Did NATO Promise Not to Enlarge? Gorbachev Says “No””, Brookings, pieejams: https://www.brookings.edu/articles/did-nato-promise-not-to-enlarge-gorbachev-says-no/

17 Ibid.