Mārcis Balodis: Vēsturiskā suverenitāte jeb vēstures loma mūsdienu Krievijas politikā  (2)

Tiek vēstīts, ka Otrais pasaules karš sākās, "tikai" nacistiskajai Vācijai iebrūkot Polijā, uz ko rietumvalstu līderi esot noraudzījušies. Vienīgo vērā ņemamo bruņoto pretestību nacistiskās Vācijas spēkiem izrādīt esot spējusi "tikai" PSRS, un ar 1941. gadu ASV un Lielbritānija esot sākušas sniegt PSRS "ierobežotu" atbalstu. Nemaz nerunājot par represijām pret civiliedzīvotājiem nacistu okupētajās teritorijās. Arīdzan pēc kara PSRS esot aktīvi iesaistījusies globālās drošības arhitektūras veidošanā, lai nepieļautu jaunu globālu konfliktu izcelšanos, piemēram, nostiprinot robežu nepārkāpšanas principu Eiropā.¹

"Tikai" Mihaila Gorbačova un viņa komandas īstenotās politikas dēļ PSRS sāka irt pa vīlēm, un acumirklī kolektīvie Rietumi esot sākuši šūpot globālo laivu, tādējādi raisot nestabilitāti. Tiek argumentēts, ka Dienvidslāvijas, Čehoslovākijas un PSRS sabrukums esot noticis ar Rietumu līdzdarbību, un drīz vien Eiropas austrumos sākušies daudzi konflikti, vietējiem nacistiem sākot izvirzīt savas prasības.

Pat vairāk – rietumvalstu solījums NATO nepaplašināties uz austrumiem esot ticis pārkāpts pie pirmās izdevības. Saskaņā ar šo interpretāciju Rietumiem joprojām neesot gana – 2014. gadā esot ticis īstenots nacionālistisks apvērsums Ukrainā, pie viena brīžam uzkarsējot situāciju arī Moldovā. Bet, protams, vissarežģītākā situācija esot Baltijas valstīs, kurās valdot prorietumnieciski nacistu līdzskrējēji, kuriem turklāt pietiekot nekaunības provocēt Krieviju uz atklātu konfliktu, piemēram, regulāri īstenojot militārās mācības vai, pasarg dievs, savu valstu teritorijās izvietojot militāros objektus. Visbeidzot tiek atklāta stāsta morāle – Rietumi neesot mācījušies no Otrā pasaules kara pieredzes.

Tādā veidā prokremliskais redzējums cenšas vilkt paralēles starp nacistisko Vāciju un mūsdienu Baltijas valstīm un Ukrainu, lai radītu iespaidu, ka tieši Krievijas tuvumā esošās valstis faktiski esot pulvera mucas, ap kurām regulāri šķiļoties dzirksteles. Tam seko draudi, ka drīz var būt par vēlu situāciju apturēt.²

Šis vēstījumu kopums, turklāt vienas publikācijas ietvaros, pats par sevi ir mūsdienu Krievijas lielāko hitu izlase. Vienā elpas vilcienā tiek noklusēta jebkāda PSRS līdzdalība un līdzatbildība sadarbībā ar nacistisko Vāciju pirms Otrā pasaules kara, Polijas sadalīšanā Otrā pasaules kara sākumā, vienlaikus atbalstot mūsdienu Krievijas īstenoto vēstījumu par PSRS varonīgo cīņu pret nacismu Eiropā.

Saprotams, netiek aizmirsta arī slavenā leģenda par NATO neizplešanos Austrumeiropā. Tiesa, šeit problēma ir fakts, ka pats Mihails Gorbačovs ir norādījis, ka nekādas garantijas par NATO neizplešanos viņš neesot saņēmis.³ Arīdzan mūsdienu notikumi esot nekrietno rietumvalstu un viņu līdzskrējēju izraisīti, lai tikai ieriebtu Krievijai vai pat to apdraudētu.

Atsaukšanās uz Otrā pasaules kara beigu gadadienu no Krievijas puses ir likumsakarīga, jo Otrais pasaules karš ir mūsdienu Krievijas identitātes stūrakmens. Raugoties no Krievijas pozīcijām, tas ir vēsturisks notikums, kurā savijas varonība, pašaizliedzība, cīņa pret un galu galā uzvara pār ļaunumu, kas Krieviju nostatīja blakus ASV kā vienai no dominējošajām valstīm pasaulē. Likumsakarīgi Krievija to tiecas izmantot savās interesēs kā piemēru saviem labajiem nodomiem, taču vienlaikus tas ilustrē mūsdienu Krievijas iezīmi. Krievija konsekventi izvairās no savas vēstures pārskatīšanas, no visa neglaimojošā norobežojoties vai mēģinot to novelt uz pavisam citiem.

Citiem vārdiem sakot, Krievija vēlas iemiesot teicienu, ka uzvarētājus nesoda un ka PSRS pienesums nacisma sagrāvē nozīmē it visu grēku atlaišanu.

Taču pagātnes atkārtota cilāšana nav saistīta tikai ar vēlmi izcelt savus pagātnes sasniegumus, bet arī ar iespēju izmantot tos, lai būvētu un balstītu savu politiku šobrīd. Otrā pasaules kara un Aukstā kara notikumus Krievija pasniedz kā piemērus saviem labajiem nodomiem un vēlmei nodrošināt globālu stabilitāti, ko Krievijas priekštecei PSRS esot izdevies panākt nevis pateicoties, bet par spīti rietumvalstīm.

Tiek attīstīta ideja, ka visas Krievijas un tās tuvumā notiekošās nelaimes esot tiešas sekas rietumvalstu neapdomībai un divkosībai. Tādā veidā ar visai vienkāršu argumentāciju tiek radīts priekšstats, ka Krievija ir upuris, proti, tā netiek novērtēta un nekrietnās rietumvalstis agresīvi ignorē Krievijas suverēnās intereses. Mūsdienu Krievijas redzējumā nav iespējams, ka 2014. gada revolūcija Ukrainā bija loģiskas un tiešas sekas demokrātiskam procesam – sabiedrības neapmierinātībai ar toreizējās valdības izraudzīto politisko kursu.

Tā vietā tiek piesaukti "kolektīvie Rietumi", kuri cenšoties aizskart Krieviju. Līdzīgi arī Baltijas valstu pieliktās pūles militārajai aizsardzībai tiek interpretētas kā Rietumu "garā roka", nevis patstāvīgu valstu vēlme aizsargāties no galvenā draudu avota reģionā.

Šie paši vēstījumi vienlaikus ļoti uzkrītoši tiecas demonizēt ikvienu, kurš jebkāda iemesla dēļ ir pret Krieviju. Tādā veidā Krievija ļoti uzskatāmi cenšas demonstrēt, cik tās pozīcija vienmēr ir laba un cēla, tikai tai nemitīgi traucējot nelabvēļi visapkārt. Apvienojumā ar ideju par rietumvalstu divkosību demonizēšana stiprina Krievijas kā aplenktā cietokšņa ideju, proti, Krievijai visapkārt esot pilns ar dažādiem draudu avotiem, kurus visus vienojot vienas un tās pašas iezīmes – nacisms vai vismaz simpātijas pret to.

Tas sasaucas ar Krievijas izvērstā kara Ukrainā retoriku, kur kā viens no skaidrojumiem par to, kāpēc Krievija vispār uzbrūk Ukrainai, ir arguments par Ukrainas nacistu it kā radītajiem draudiem Krievijai. Respektīvi, šāda pieeja palīdz ļoti elementāri kategorizēt "savējos" un "svešos" bez jebkādiem centieniem skaidrot dažādu pušu intereses un argumentāciju.

Vienlaikus visu šo vēstījumu kopu caurvij neuzkrītošs sentiments, ka ar Krieviju labāk vajadzētu sadarboties. Starp rindām par nacistiem un Krievijas pāridarītājiem lasāma doma, ka kaut kādi vēstures procesi, tostarp bruņoti konflikti un kari, esot notikuši tāpēc, ka rietumvalstis esot bijušas pārāk pielaidīgas un galu galā to risināt esot nācies tieši Krievijai. Tāpēc šos vēstījumus papildina vāji slēpti draudi, ka rietumvalstīm beidzot esot pienācis laiks risināt situāciju, pirms Krievija nesāk to darīt pati.

Fundamentālā līmenī šis ir paraugs tam, kā mūsdienu Krievija rīkojas ar savu vēsturi, proti, Krievijas vēsture ir tas, ko Krievija vēlas. Krievijas prezidenta padomnieks Vladimirs Medinskis jau 2020. gadā izteicās, ka Krievijai esot nepieciešama vēsturiskā suverenitāte, proti, spēja pašai Krievijai patstāvīgi interpretēt savu vēsturi.⁴ Neskatoties uz to, ka ideja pati par sevi ir apšaubāma, tā ietver ideju, ka līdz šim Krievijas vēsturi esot interpretējuši citi, kas, kā noprotams, mūsdienu Krievijai nepatīk.

Mūsdienu Krievija aktīvi cenšas vilkt paralēles starp mūsdienām un pagājušā gadsimta notikumiem, lai būvētu savas varonības tēlu, vienlaikus mēģinot caur to piesaistīt un aktivizēt savus atbalstītājus, vienlaikus izvairoties no jebkādas kritikas attiecībā uz pašu vēsturi.

Ne velti Krievijai joprojām aktuāls jautājums ir Katiņas slaktiņš, joprojām mēģinot atbildību par notikušo pārlikt uz nacistu pleciem.⁵ Krievija noklusē un kropļo savas vēstures neglaimojošās lappuses un tādā veidā mēģina pārliecināt auditoriju par Krievijas it kā īpašo lomu un labajiem nodomiem, kuriem nemitīgi traucējot rietumvalstis, kuras faktiski piesedzot nacistus.

Tādējādi vēsture Krievijai pilda divas diametrāli pretējas, taču savstarpēji papildinošas funkcijas. No vienas puses, tas kultivē lepnumu un prestižu par Krievijas gatavību upurēties "pareizā" mērķa vārdā, ko ir iespējams pārdot auditorijai arī mūsdienās. Šādi varoņstāsti arī palīdz radīt iespaidu, ka Krievija to ir gatava paveikt viena pati bez citu iesaistes vai atbalsta.

No otras puses, tas palīdz nemitīgi uzturēt aizvainojuma un pāridarījuma sajūtu ar lozungu, ka Krievija netiekot ņemta vērā un gana respektēta, rietumvalstis nemitīgi tai darot pāri. Šo vēstījumu mērķis ir ne tikai nomelnot Rietumus, bet arī iestāstīt savai auditorijai, ka rietumvalstis nav uzticamas un tās jau vēsturiski ir noskaņotas pret Krieviju, kura neko peļamu nav izdarījusi.

*Faktu pārbaudes materiālu finansē Eiropas Mediju un informācijas fonds (EMIF), ko pārvalda "Calouste Gulbenkian Foundation".

1 Святослав Князев, "Переписыванию не подлежит. К чему приведет забвение итогов Второй мировой войны?", Rubaltic.ru, skat. 25.09.2024., pieejams: http://web.archive.org/web/20240902182444/https://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/20240902-perepisyvaniyu-ne-podlezhit-kakoy-risk-zabveniya-itogov-vtoroy-mirovoy-voyny/

2 Turpat.

3 Steven Pifer, "Did NATO Promise Not to Enlarge? Gorbachev Says "No"", Brookings, skat. 25.09.2024., pieejams: https://www.brookings.edu/articles/did-nato-promise-not-to-enlarge-gorbachev-says-no/

4 Pobeda, "Мединский обосновал подходы к истории", Pobeda, skat. 26.09.2024., pieejams: https://pobedarf.ru/2020/11/26/4985762rii/

5 TASS, "Нацисты сопровождали фальсификацию "Катынского дела" информационной кампанией", skat. 26.09.2024., pieejams: http://web.archive.org/web/20240412023906/https://tass.ru/obschestvo/20521413