'Covid-19 izārstēs, bet 'rusofobija' paliks' jeb Krievijas ietekmes instruments  (317)

Krievijas centieni revidēt Otrā pasaules kara vēsturi, noliedzot savu vainu kara izraisīšanā, gada sākumā radīja plašu Krievijas un Polijas konfliktu. Polija asi vērsās pret prezidenta Vladimira Putina izteiktajiem apgalvojumiem Sanktpēterburgas bijušo padomju valstu samita laikā 2019. gada 20. decembrī, kurā viņš sacīja, ka Polija vainojama kara izraisīšanā.

Strīds ieguva plašu rezonansi arī Eiropas Savienībā (ES). Eiropas Parlamentā 15. janvārī notikušajās debatēs par "Eiropas vēstures izkropļošanu un Otrā pasaules kara piemiņu" tika pausts atbalsts Polijai un noraidīti visi Krievijas melīgie apgalvojumi. Krievija nepalika atbildi parādā un izvērsa tālāku apmelošanas kampaņu, kas skāra arī Latviju un pārējās Baltijas valstis.

Portālā "Baltnews" 27. janvārī parādījās ieraksts, kurā tika apgalvots, ka Eiropa ir vienojusies kopīgā "spēlē pret Krieviju". ES paustais viedoklis tikai vēl vairāk apstiprinot, ka Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā dominējot un tiekot cienītas pronacistiskas kustības, kurām tagad būšot vēl brīvākas rokas, lai nomelnotu Krieviju.

Neviens vairs nepievēršot uzmanību Hitlera sastrādātajām zvērībām un rasu tīrīšanām, bet gan pārmetot Maskavai. Rakstā parādās arī kāda eksperta viedoklis, kas apgalvo, ka lielāka nacisma izplatība Latvijā vairs nav iespējama, jo jau šobrīd nacisms kļuvis par daļu no mūsu valstiskās ideoloģijas. Lai kāda partija nāktu pie varas, visām ir viena iezīme – negatīva attieksme pret Maskavu un vēsturi, kuru jau sen tiek mēģināts pārrakstīt.

Šādā kontekstā interesants novērojums 6. aprīļa sarunā ar radio "Sputnik Belarus" bijis partijas "Par alternatīvu" vadītājam Ruslanam Pankratovam. Viņš apgalvojis, ka latviešu neonacistiskais noskaņojums iesakņojies tiktāl, ka, piemēram, esot cilvēki, kuri atklāti priecājas, ka Rīgā nolemts nerīkot 9. maija svinības. Latvijā notiekot ne tikai neonacistisko ideju "iecementēšana", bet tās tiekot arī realizētas.

Mēģinājumi noniecināt Latviju un citas Eiropas valstis nav palikuši bez atbildes. 7. maijā ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo kopā ar deviņām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, tai skaitā Latviju, Lietuvu un Igauniju, izdeva kopīgu paziņojumu, kura mērķis bija norādīt uz Krievijas versijas par postošajiem kara notikumiem falsifikāciju. Paziņojumā, kurš tika publicēts Otrā pasaules kara 75. gadadienas priekšvakarā, īpaši tika uzsvērts kara rezultāts, kurš nenesa brīvību un neatkarību visai Eiropai, tai skaitā Latvijai.

Baltijas valstīm šī posma vēstures falsifikācija ir jo īpaši sensitīvs jautājums. Kara rezultātā notika nelegāla okupācija un aneksija, kuru pastiprināja PSRS dzelzs priekškara pārvilkšana pār Eiropu, pielietojot militāru spēku, represijas un ideoloģisku kontroli. Latvijas Republikas Saeima 7. maijā pieņemtajā paziņojumā "Par Otrā pasaules kara beigu 75.gadadienu un visaptverošas izpratnes veidošanas nepieciešamību Eiropā un pasaulē" paudusi būtiskas bažas par Krievijas centieniem šķelt Eiropas kolektīvo vēstures atmiņu un falsificēt Otrā pasaules kara vēsturi. Paziņojumā arī izteikta nožēla par to, ka Krievija kā bijušās PSRS tiesību un saistību pārņēmēja līdz pat šai dienai atsakās atzīt agresijas, okupācijas un prettiesiskas aneksijas faktu Baltijas valstīs.

Ja reiz Krievija apgalvo, ka pārrakstām paši savu vēsturi un cildinām nacismu, mums noteikti jābūt labam iemeslam, kādēļ rīkojamies šādi un ne citādi. Arī te Krievijai ir savs izskaidrojums: latvieši necieš Maskavu, tāpēc "rusofobija" tos pārņēmusi bez iespējas "izārstēties".

Tā arī 23. aprīlī Saeimas otrajā lasījumā atbalstītais priekšlikums ierobežot krievu valodā ražotu TV programmu proporciju kanālu pamata piedāvājumā kļuva par vienu no daudzajiem pirmajiem signāliem, lai atkal izvērstos debates par to, cik Latvija ir "rusofobiska" valsts. Kamēr visā pasaulē valstis pandēmijas laikā cenšas cilvēkiem nodrošināt maksimālu komfortu savās mājās, lai ierobežotu Covid-19 izplatību, 25. aprīlī Krievijas vēstniecība Latvijā ar nožēlu savā "Facebook" lapā pauž, ka pat likumdošanas līmenī ierobežojam krievvalodīgo iespējas piekļūt saturam krievu valodā.

Vēstniecība nonākusi pie loģiska secinājuma: atšķirībā no koronavīrusa, kuru pēc kāda laika būs iespējams izārstēt, "rusofobija" Latvijā ir neārstējama. Skaidrojumu, kāpēc "rusofobiju" nekādi nespēsim izārstēt, 8. maijā sniedzis Krievijas žurnālists un politologs Armens Gasparjans – "rusofobija" jau sen ir kļuvusi par mūsu reliģiju, bet centieni nomelnot Krieviju atgādina rituālus dziedājumus, kas nekad nemitēsies. Politologs gan norādījis arī uz "zālēm", kas varētu atbrīvot no "rusofobijas". Un tas esot diplomātisks vai finansiāls spiediens no ārpuses, jo mēs spējot saprast tikai varas valodu.

13. februārī portālā "Rubaltic.ru" tika publicēts raksts, kura virsraksts, šķiet, visspēcīgāk apstiprina visus iepriekš paustos apgalvojumus par "rusofobijas" tematiku – "Saņemiet, ko esat pelnījuši: "rusofobija" ir iznīcinājusi tranzīta nozari Latvijā". Šo apgalvojumu autors paspilgtina ar statistikas virknējumiem, taču galveno secina raksta beigās: Latvijas ekonomiku nenogalina globālā sasilšana, bet gan vietējā Baltijas "rusofobija", kuras rezultātā Krievija atteicās no stratēģiskās sadarbības ar Baltijas valstīm un atņēma tām savu tranzītu. Apokaliptiskais secinājums liek domāt, ka esam gatavi riskēt ar ekonomiku, stiprinot dzelžainu "rusofobisku" ideoloģiju, kura jau sen kļuvusi par nedziedināmu latviešu slimību.

Paustie apgalvojumi par Latviju kā "rusofobisku" valsti ir jāuztver kā daļa no Krievijas ietekmes instrumentu plašāka naratīvu klāsta. Apvainojumi "rusofobijā", kas vērsti Latvijas virzienā, šķeļ sabiedrību un Latvijas informatīvo telpu. Prezidents Egils Levits aprīļa sākumā vērsās Saeimas komisijā, rosinot pārskatīt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu.

Pārskatīšanas mērķis, kā to paudis prezidents, bijis motivācija stiprināt Latvijas informatīvo telpu, kas ir būtisks demokrātijas un valsts drošības jautājums. Levits uzsvēra, ka sabiedrībai ir jāpiedāvā saturs, kas stiprinātu Latvijas piederību Eiropas kultūrtelpai un sekmētu Latvijas iedzīvotāju iekļaušanos kopējā Eiropas informatīvajā telpā.

Jautājums par informatīvās telpas stiprināšanu tieši Krievijas piedāvātā satura kontekstā ir kļuvis aizvien aktuālāks, ko pierāda Krievijas īstenoto naratīvu izplatība mediju telpā. Vēstures jautājums un no tā izrietošie apvainojumi "rusofobijā" ir tikai neliela aisberga redzamā daļa, kas ne tikai šķeļ Latvijas sabiedrību, bet arī palielina bažas par kaimiņos esošās valsts motivāciju sekmēt mierīgu un abpusēji pieņemošu līdzāspastāvēšanu.