Putina 'patiesā mācība' – kā vēsture palīdz atdzimt impērijai  (270)

Krievija 2020. gadā ir investējusi būtiskus resursus, lai skaidrotu savu interpretāciju par kara cēloņiem un norisi, tai skaitā par savu atbildību tajā. Lai gan pandēmija viesa zināmas korekcijas sabiedrības dzīvē, aizēnojot teju visas citas aktualitātes, pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir ķēries pie jautājuma atgriešanas sabiedrības dienaskārtībā.

Šī gada 18. jūnijā ASV bāzētais starptautiskās politikas žurnāls "The National Interest" publicēja Putina rakstu "The Real Lessons of the 75th Anniversary of World War II", kas dienu vēlāk tika publicēts arī krievu valodā Krievijas medijos. Savā publikācijā Krievijas prezidents izklāsta savu redzējumu par Otrā pasaules kara izcelšanos un no tā izrietošajām sekām mūsdienās. Taču aiz vēlmes "skaidrot" Otrā pasaules kara notikumus slēpjas ambīcijas attaisnot savu statusu starptautiskajā sabiedrībā uz citu neatkarīgu valstu rēķina.

Putins savu nostāju par patiesajiem Otrā pasaules kara vaininiekiem atklāj ļoti ātri. Komentējot Minhenes vienošanos, ko Putins nodēvē par Minhenes nodevību, pielīdzina to Molotova-Rībentropa paktam. Krievijas prezidentam ir taisnība sakot, ka Minhenes vienošanās bija viens no izšķirīgajiem soļiem ceļā uz karu, un tā bija Francijas un Lielbritānijas stratēģiskā kļūda. Taču vienlaikus tiek noklusēta ļoti svarīga atšķirība, proti, Lielbritānija un Francija nesadalīja Čehoslovākiju savā starpā ar Minhenes vienošanās palīdzību, turpretī ar Molotova-Rībentropa paktu nacistiskā Vācija un Padomju Savienība sadalīja Eiropu. Lai papildinātu savu ideju, Putins pat norāda, ka nebūt ne visas Rietumvalstis ir atslepenojušas visus tālaika dokumentus, šķietami norādot, ka varētu pastāvēt arī citi slepenie protokoli.

Pamatīga kritika tiek veltīta arī Polijai, kura faktiski tiek vainota pie Otrā pasaules kara izraisīšanas un sevis sadalīšanas. Pievēršoties Baltijas valstu okupācijai, prezidents argumentē, ka to "pievienošanās" PSRS notika labprātīgi un ar ievēlēto varas iestāžu piekrišanu, kā arī PSRS pastāvēšanas laikā tika saglabātas Baltijas valstu pārvaldes iestādes, valoda un pārstāvniecība PSRS līmenī.

Tādējādi Putins iezīmē ainu, kurā Rietumvalstis savu kļūdu vai pat gļēvulības rezultātā faktiski izprovocēja Otro pasaules karu, un Padomju Savienībai tajā bija tikai pasīva loma, proti, tā bija spiesta reaģēt uz citu valstu pieļautajām kļūdām. Tam tiek pretnostatīta Padomju Savienības iedzīvotāju pašaizliedzība, kas kļuva par iemeslu spējai pretoties nacistiskajai Vācijai un izglābt visu pasauli no nonākšanas nacisma jūgā. Līdz ar to Rietumvalstu tīšas vai netīšas neveiksmes tiek pretnostatītas Padomju Savienības varoņstāstam, caur to uzsverot ieguldījumu un uzupurēšanos taisnības vārdā, kā arī norādot, ka atbrīvotāju pielīdzināšana okupantiem esot nepieņemama.

Vienlaikus tas tiek izmantots, lai nosodītu mūsdienu mēģinājumus it kā aptraipīt Krievijas priekšteces ieguldījumu un vēstures mantojumu. Tā ir atsauce uz pērn Eiropas Parlamenta pieņemto rezolūciju "Par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei". Tā nosodīja Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas sadarbību kara priekšvakarā, noslēdzot Molotova-Rībentropa paktu un faktiski sadalot Eiropu, kā arī Krievijas centienus mūsdienās kropļot Otrā pasaules kara vēsturi politisku mērķu sasniegšanai.

Visbeidzot noslēgumā Putins norāda, ka par spīti atšķirīgajām kultūrām, vērtībām un idejām, pēc kara beigām PSRS, ASV un Lielbritānija spēja sēsties pie viena galda un kopīgi lemt par miera nodrošināšanu pasaulē. Balstoties uz šo sekmīgo vēstures pieredzi, Putins aicina sēsties pie viena galda Ķīnas Tautas Republikas, ASV, Francijas un Lielbritānijas līderus, lai kopīgi risinātu ar starptautisko drošību un mieru saistītus jautājumus. Zīmīgi, ka par vienu no svarīgākajām tēmām Putins izceļ starptautisko ekonomiku ar norādi, ka ekonomikas izmantošana spiediena izdarīšanai nav adekvāta.

Ar vienu publikāciju Putins tēmē uz vairākiem zaķiem vienlaikus, dodot nepārprotamus signālus par viņa vadītā režīma pasaules redzējumu. Raugoties no vienas puses, raksts iezīmē mūsdienu Kremlim raksturīgo vēstures pārrakstīšanas praksi, tuvojoties komunistiskā režīma historiogrāfijas tradīcijai. Mūsdienu Krievijas redzējumā tās pienesums nacistiskās Vācijas sakaušanā bija neatsverams, ja pat ne nenovērtējams. Līdz ar to ikkatra Krievijas Federācijas priekšteces rīcība faktiski ir uzskatāma par atbalstāmu un pamatotu, jo noveda pie fašisma krišanas, savukārt jebkādas diskusijas par Padomju Savienības atbildību pie kara izraisīšanas un tās nodarījumiem pret tās kontrolēto teritoriju iedzīvotājiem tiek zākātas par rusofobiskiem izlēcieniem ar mērķi nomelnot upuru piemiņu.

Būtiski ir norādīt, ka neviens negrasās apšaubīt Padomju Savienības ieguldījumu un milzīgos upurus nacistiskās Vācijas sakaušanā, taču ideja, ka tas bez jebkādām ierunām attaisno visus citus nodarījumus, ir absurda pašos pamatos. Padomju režīms pretlikumīgi okupēja teritorijas Eiropā un vērsa represijas pret šo teritoriju iedzīvotājiem, kas nav attaisnojams nekādos apstākļos. Turklāt šādu pozīciju ietur lielākā daļa starptautiskās sabiedrības, attiecīgi nav vietas pārmetumiem, ka šis ir interpretāciju konflikts tikai starp Baltijas valstīm un Krieviju.

Tādā veidā Krievija mūsdienās mēģina attaisnot savu lomu kara izraisīšanā, kropļojot faktus vai izraujot tos no konteksta. Kara izraisīšanā vainojot tikai un vienīgi Rietumvalstis, Kremlis mēģina sevi nostādīt nevainīga skatītāja lomā, kurš centās rīkoties atbildīgi un tikai īsi pirms kara sākuma, apstākļu spiests, lēma sadalīt Austrumeiropu. Savukārt neatkarīgu valstu "pievienošanās" PSRS esot bijusi likumīgas un demokrātiskas procedūras rezultāts. Zīmīgi, ka savā rakstā Krievijas prezidents norāda uz nepieciešamību būt objektīviem vēstures izpētē, lai nodrošinātu neitralitāti, lai gan vienlaikus pats nodarbojas ar vēstures falsifikāciju. Vienlaikus ar Krievijas prezidenta publikācijas iznākšanu Krievijas vēstniecība Igaunijā sociālajā vietnē "Twitter" uzsāka aktīvu mediju kampaņu ar vēstījumu, ka Baltijas valstis esot bijušas starp priviliģētākajām PSRS republikām.

Raugoties no otras puses, Putina personīgā ieinteresētība 20. gadsimta vēstures notikumos un to iekļaušanā sabiedrības dienaskārtībā 21. gadsimtā kalpo mūsdienu un nākotnes mērķiem. Otrais pasaules karš un tam sekojošais Aukstais karš nostādīja PSRS globālas superlielvaras statusā, padarot to par vienu no divām valstīm, kura spēja vistiešākajā veidā lemt par visas pasaules attīstību vai pat pasaules galu. Līdz ar PSRS sabrukumu tika zaudētas ne tikai teritorijas, bet arī ietekme visā pasaulē.

Viena no zīmīgākajām Putina prezidentūras iezīmēm ir acīmredzamā tendence censties atgūt Krievijas agrāko statusu starptautiskajā arēnā. Un tieši šādam mērķim lieliski noder vēsturiski patriotiskā kanona veidošana sabiedrībā. Atsaucoties uz Krievijas priekšteču priviliģēto pozīciju pasaulē 20. gadsimta vidū un otrajā pusē, mūsdienu Krievija vēlas pamatot atgriešanos pie tālaika kārtības, Krievijai ieņemot vienu no galvenajām vietām.

Kremļa proponētā Jaunā Jalta jeb Jalta 2.0 ir atgriešanās pie Jaltas vienošanās mūsdienu izpratnē, proti, pie viena galda sēžoties piecām spēcīgākajām valstīm pasaulē, un sarunu ceļā kopīgi valdīt pār pasauli. Šo konceptu Krievija ir aktualizējusi arī iepriekš, piemēram, 2015. gadā, apspriežot koalīcijas nepieciešamību, lai cīnītos pret "Daesh" draudiem. Lai gan virspusēji šis mērķis neizskatās peļams, Kremļa motīvs ir atgriešanās pie kādreizējā ietekmes sfēru sadalījuma, katrai priviliģētajai valstij iegūstot savu ekskluzīvo interešu zonu, kurā tā ir tiesīga brīvi rīkoties.

Vienlaikus tas pārtrauktu Krievijas starptautisko izolāciju un palīdzētu atcelt tai piespriestās sankcijas. Tieši tāpat kā PSRS interešu sfērā ietilpa tās satelītvalstis Eiropā un draudzīgās valstis visā pasaulē, Krievija vēlas atgriezties pie šāda modeļa, valdot pār daļu Eirāzijas kontinenta. Krievijas vadmotīvs ir atgriešanās pie faktiskas impērijas statusa un atrašanās galvas tiesu virs lielākās daļas pasaules valstu, kas tai ļautu relatīvi brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem un nerēķināties ar to, ko par tās rīcību domā tādas mazākas valstis kā Latvija, Lietuva un Igaunija.

Šo jautājumu pārcilāšanas galvenā lietderība ir to iekšpolitiskajā lietojumā. Globālā pandēmija viesa būtiskas korekcijas šogad plānotajās 75. gadskārtas kopš Otrā pasaules kara beigām svinībās, lielā mērā aizēnojot vēsturiski nozīmīgo notikumu. Taču paša prezidenta aktivitāte ļauj atkal atgriezt jautājumu sabiedrības dienaskārtībā, skaidri uzsverot Padomju Savienības atrašanos vēstures "pareizajā" pusē. Vienlaikus arī tiek norādīts, ka Krievijai mūsdienās tiekot mēģināts likt nest svešu valstu grēkus par kara izraisīšanu.

To pastiprina maija beigās Krievijas valsts domē iesniegtais likumprojekts par Molotova-Rībentropa pakta nosodīšanas neatzīšanu, kas tiek pamatots ar trešo pušu iejaukšanos PSRS iekšlietās un mēģinājumiem PSRS vainot pie tā, ko tā neesot paveikusi. Caur šādiem paziņojumiem tiek mēģināts sabiedrībai demonstrēt kādreizējo PSRS varenību un prestižu, ko Rietumi tai paniski mēģinot atņemt, ar ko savukārt var pamatot mūsdienu Krievijas ārpolitiku.

Nacionālā pašlepnuma vairošanai ir nozīmīga vieta arī balsojumā par grozījumu izdarīšanu Krievijas konstitūcijā. Akcentējot Krievijas pareizo rīcību un upurēšanos kopējā labuma vārdā, ko Rietumi nenovērtē, sabiedrībā tiek mēģināts uzjundīt patriotismu, ko pārvērst sabiedrības atbalstā grozījumiem konstitūcijā, kas cita starpā paver iespējas Putinam turpināt ieņemt prezidenta amatu līdz pat 2036. gadam.

Līdz ar to Kremlis demonstrē savu ieinteresētību izmantot vēstures notikumus, kontrolējot politiski vēsturiskā vēstījuma veidošanu. Caur to Kremlis tiecas pilnībā kontrolēt Krievijas sabiedrības vēsturisko atmiņu par notikumiem un savu lomu tajā, faktiski veidojot apziņas konstruēšanas monopolu.

Ikviens, kas uzdrošinās apstrīdēt Kremļa redzējumu par Otro pasaules karu, var tikt apsaukāts par rusofobu un vainots mēģinājumos kaunināt Krieviju par tās vēsturi. Ikviens, kurš piekrīt Kremļa redzējumam, kļūst par daļu no lielā plāna, izmantot Krievijas priekšteču vēsturisko nozīmību, lai atgrieztu Krieviju priviliģētās pozīcijās mūsdienās.

Uz to interesantā veidā norāda Putins minot, ka ekonomisko līdzekļu izmantošana valstu piespiešanai nav pieņemama. Tā ir atsauce uz Krievijai uzliktajām starptautiskajām sankcijām, no kurām Krievija varētu izvairīties, ja tiktu īstenota tās atbalstītā starptautiskās politikas koncepcija. Tādos apstākļos neviens nevarētu Krievijai piespriest sodu par tās rīcību teritorijās, ko tā uzskata par savu ekskluzīvo interešu sfēru. Taču visciniskākā ir Krievijas prezidenta apelācija pie tā, ka vēstures izpētē ir nepieciešams ievērot neitralitāti un objektivitāti, kamēr mūsdienu Krievijas varenības ideja tiek lielā mērā balstīta tieši uz nepatiesiem pamatiem.

Kremlis faktiski tiecas iedzīvināt saukli no Džordža Orvela romāna "1984": "Tas, kurš kontrolē tagadni, kontrolē pagātni. Tas, kurš kontrolē pagātni, kontrolē nākotni". Atsaucoties uz kādreizējo varenību, tiek radīts informatīvs pamats Krievijas imperiālistisko ambīciju attaisnošanai, vienlaikus sabiedrībai demonstrējot, kā citi pret to ir sazvērējušies ar mērķi nomelnot. Zīmīgi, ka politiski militārā varenība ir vienīgais faktors, uz ko mūsdienu Krievija spēj atsaukties, jo ne PSRS sociālais, nedz ekonomiskais modelis nav izrādījies dzīvotspējīgs vai mūsdienās pievilcīgs.