'Latviskums Padomju savienībā plauka un zēla', nostalģiski spriež dezinformatori  (381)

Konteksts, kurā konkrētās ziņas tiek izplatītas, ir ļoti dažāds – sākot ar to, kā valdība reaģē šobrīd aktuālās "Covid-19" izraisītās pandēmijas ietvaros, līdz pašiem pamatiem, akcentējot to, ka Latvijā nemaz nevalda demokrātija, bet gan anarhija, kas rezultējusies iedzīvotāju skaita sarukšanā un pastāvošajā nevienlīdzībā starp dažādām cilvēku grupām. Latvijas integrācija NATO, savukārt, Krievijas Federācijas izplatāmo naratīvu plūsmā piešķīrusi ārpolitisko elementu, ne tikai apšaubot valsts efektivitāti, bet arī pozicionējot to kā potenciālo agresoru.

Latvija nav uzskatāma par demokrātiju, jo 1990. gada 4. maija Neatkarības atjaunošanas deklarāciju ietekmēja Latvijā no ASV, Kanādas un Rietumeiropas re-emigrējušie tautieši, kas no Latvijas prom devās ne demokrātiskā režīma, bet gan Kārļa Ulmaņa režīma laikā.

Proti, pēc raksta autora domām, nav iespējams patlaban eksistējošo Latvijas valsti ne uzskatīt, ne dēvēt par demokrātiju, jo dažādās jomās esot vērojama minoritāšu, tostarp krievu, apspriešana. Uz tā esot balstīts viss atjaunotās valsts modelis. Interneta vietne "ritmeurasia.org", ko viltus ziņu plūsmu uzraugošā platforma "euvsdisinfo.eu" vairākkārt fiksējusi kā dezinformācijas ziņu izplatītāju, savos izteikumos iet pa tālāk, ieskicējot visai dramatisku ainu.

Pat ja rīt režīms tiktu gāzts, Latvija nekļūtu par veiksmīgu (funkcionējošu) demokrātiju, jo 30 gadu laikā izveidojies spēcīgs antidemokrātiskais režīms un tam pakārtota likumdošana. Tieši tas, ka Latvijā valdošā vara nenodrošina vienlīdzīgas tiesības visiem, esot iemesls, kas kavējot attīstību un labklājības līmeņa uzlabošanos.

Demokrātija ir pārvaldes veids, kurā varu pārvalda tauta, un, pretēji dezinformatoru paustajam, "Freedom House" ik gadu publicētais demokrātijas indekss liecina, ka Latvijai, analizējot to, cik brīvs ir valsts režīms, piešķirti 89 no 100 punktiem, 2020. gadā iegūstot par 2 punktiem vairāk nekā pērn. Valstī organizētās vēlēšanas tiek uzskatītas par brīvām un taisnīgām, tāpat netiek liegtas pulcēšanās un biedrošanās brīvības.

Salīdzinājumam – Krievija, kā atzīst "Freedom House", nav uzskatāma par demokrātiju, bet gan par autoritāru režīmu, iegūstot vien 20 no 100 punktiem. Jāatzīmē, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, pilsoniskās sabiedrības brīvība Krievijā samazinājusies vēl vairāk, kas saistīta ar vēršanos pret protestētājiem un valdošās varas opozicionāriem. Tāpat novērojama arvien lielāka valsts ietekme uz interneta brīvību, ko vairākkārt akcentējis arī "Human Rights Watch". Krievijai, ievērojami paplašinot likumus un noteikumus, pastiprinās valdības kontrole gan pār interneta infrastruktūru, gan tiešsaistes saturu un saziņas privātumu.

Par nedemokrātiskām valstīm, pēc "Freedom House" vērtējuma, var uzskatīt tādas valstis kā Ķīna, tāpat arī virkni Centrālāzijas un Tuvo Austrumu valstu. Attiecināt uz Latviju, ka tā nav demokrātija, nozīmē pašam jēdzienam "demokrātija" piešķirt pavisam citu nozīmi. Arī Itālija saņēmusi identisku režīma ietverošo brīvību un tiesību novērtējumu kā Latvija. Bet vai būtu pamatoti uzskatīt, ka Itālija nav demokrātija? Savukārt, ASV, kas ir bijusi demokrātisko vērtību "karognesējs" pasaulē, pēc dezinformatoru izmantotās "mērauklas" un argumentācijas, atrodas vēl tālāk no brīva režīma.

Tāpēc uzstādītais pieņēmums, ka Latvijā nevalda demokrātija, neraksturo patieso ainu. No vienas puses tā ir patiesība, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tika ieviests Nepilsoņa statuss, kas pastāv joprojām. Tas savā veidā ir "īpašs statuss", ko arī dezinformatoru izplatītajos rakstos nereti "liek vienā maisā" ar diskrimināciju un vēršanos pret noteiktu sabiedrības grupu. Tomēr tur piemirsts norādīt, ka šai sabiedrības grupai, saskaņā ar likumu, tiek garantēta aizsardzība gan uzturoties Latvijā, gan ceļojot uz ārzemēm. Turklāt, šī grupa ir vienīgā, kam, līdztekus Latvijas pilsoņiem, ir ex lege statuss, kad pilsonību var iegūt apprecoties. Tāpat to iespējams iegūt naturalizējoties. Tā rezultātā ievērojami samazinājies nepilsoņu procentuālais daudzums – līdz 10% 2019. gadā, salīdzinot ar 29% 1995. gadā.

Minētā ziņa ir saistīta ar vienu no populārākajiem Krievijas izplatītajiem naratīviem ne tikai Latvijā, bet visās pēcpadomju republikās. T.i. krievu minoritātes apspiešana. Un Latvijas "Nepilsoņa statuss" tam ir pateicīga augsne. Bet, lai padarītu arvien atkārtojamo naratīvu "skandalozāku" un lasītājus saistošāku, svarīgi to mainīt un pielāgot. Tostarp, izmantot noteiktus terminus, piemēram, "demokrātija" vai "antidemokrātija", bet ne šo jēdzienu klasiskajā izpausmē.

Izrauts no konteksta ir arī rakstā pieminētais arguments par to, ka Latvijas antidemokrātiskais ceļš sākās brīdī, kad atjaunotās valsts veidošanā iesaistījās no trimdas atgriezušies latvieši. Tomēr tas lieliski paskaidro, kāpēc pret krieviem Latvijā it kā neizturas vienlīdzīgi. Tā ir arī jautājuma aktualizēšana globālā līmenī, izplatītajā ziņojumā akcentējot to, ka ASV un Kanāda Aukstā kara gados bijusi pretējā nometnē.

Būtu aplami teikt, ka portāli, kas regulāri publicē ziņas, neatsaucoties uz avotiem, neaizraujas ar statistiku. Tieši otrādi. Un ne vienmēr statistika ir aplama. Dezinformatori to vairāk izmanto kā rīku, kas varētu kalpot kā vēlamais pamatojums izplatāmajam naratīvam. Tā, piemēram, "News-Front.info" šoruden publicējis Krievijas senatora Alekseja Puškova viedokli. Viņaprāt, "latviskuma" ziedu laiki demogrāfijas ziņā bija vērojami laikā, kad Latvija bija Padomju Savienībā. Kāpēc?

Pirmkārt, to apliecina statistika – saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 1991. gadā Latvijā bija 2,6 miljoni (izplatītajā ziņojumā minēts 2,8), bet 2019. gadā – vien tikai 1,9 miljons iedzīvotāju. Arī Padomju Savienības laikā lielākā daļa valsts iedzīvotāju bija latvieši, kas, pēc dezinformatoru domām, ir gana pietiekams iemesls, lai par virsrakstu izvēlētos apgalvojumu: "Latvieši lielāko daļu laika dzīvoja Padomju Savienībā". Pieaicinātais eksperts, analizējot Latvijas demogrāfiskos rādītājus PSRS periodā, šo laiku nosauc par latviskuma "ziedu laikiem".

Tomēr, ja analizē Latvijas Valsts arhīvā pieejamo informāciju, demogrāfiskā situācija Latvijā okupācijas gados ievērojami mainījās. Sistemātiski organizētā un neierobežotā migrācija kļuva par galveno iemeslu, kāpēc Latvijas iedzīvotāju kopējā skaitā ievērojami samazinājās latviešu īpatsvars. No 1959. līdz 1969. gadam Latvijā ieradās un uz dzīvi palika 14,3 tūkstoši, 1970.-1978. gadu periodā – 11,6 tūkstoši, savukārt no 1979. līdz 1988. gadam – 41,9 tūkstoši cittautiešu.¹ Tas neizbēgami rada situāciju, kurā sabiedrības integrācijas politika var izrādīties izaicinoša.

Tāpat, analizējot okupācijas periodu, viena no Padomju Savienības īstenotajām politikām bija tieši rusifikācija jeb sabiedrības pārkrievošana. Tas saistīts arī ar valstī pastāvošo divvalodību. Latvijai tiekot iekļautai Padomju Savienībā, latviešu valoda zaudēja vienīgās valsts valodas statusu. PSRS viena no centrālajām koncepcijām bija padarīt krievu valodu kā starpetnisko saziņas valodu. Latviešu valoda pakāpeniski tika izstumta arī no publiskās jomas kopumā, tostarp arī no valsts pārvaldes, kur laika gaitā par dominējošo kļuva krievu valoda.

Tas nemaina faktu, ka rakstā izvēlētais "viedokļa līderis" A. Puškovs pāris rindkopu īsajā rakstā, analizējot situāciju mūsdienu Latvijā, uzsver latviešu masveida izceļošanu pēdējo 30 gadu laikā. Tā arī ir viena no raksta pamatdomām - uzsvērt to, ka daudz lielāka iespēja saglabāt savu identitāti latviešiem būtu bijis Padomju Savienības ietvaros, nevis ES. Nevarētu gan teikt, ka latviešu valoda, kas var tikt uzskatīts par vienu no kādas etniskās grupas raksturojošiem elementiem, PSRS gados piedzīvoja savu "uzplaukumu".

Tāpat, raksta noslēgumā kā piemērs tiek piesauktas alus darītavas, kas gan nav tiešā veidā saistīts ar raksta galveno vadlīniju un apgalvojumu par latviskuma "ziedu laikiem". Proti, viņš raksta, ka, ja Padomju laikos Rīgā to bija vairāk nekā 80, tad tagad palikušas tikai četras, alus tirgu pārpludinot bezgaršīgam "Heineken" un rūgtajam "Sarlsberg" (šķiet, domāts kā "Carlsberg"). Tas ir uzskatāms piemērs, kad tiek veidotas ar rakstu nesaistītas ilustrācijas, lai ar izvēlētās statistikas palīdzību, paspilgtinātu apgalvojumu, un atkārtoti akcentētu Latvijas valdības "neizdarības", šajā gadījumā, saimnieciskajā politikā. Tomēr, līdz galam nesaistītais piemērs par alus darītavām, veic konsolidējošu funkciju un pastiprina ziņojumu - Latvijas integrācija ES it kā veicinājusi masveidīgu cilvēku aizbraukšanu no valsts, tāpat arī savas identitātes "izbalēšanu", tostarp vienas no latviešu tradīcijām – alus brūvēšanas izzušanu, pakļaujoties no Rietumeiropas nākušā alus importam.

Šādu ziņu izplatīšana neapstājas pie mērķa: veicināt Latvijas iedzīvotāju vidū neapmierinātību. Portāli, kas pieejami, piemēram, starptautiski ļoti populārā valodā – angliski, saprotami ļoti plašai cilvēku daļai visā pasaulē. Tāpēc nevar teikt, ka par mērķauditoriju kļūst tikai krievvalodīgie. Ļoti bieži Krievijas izplatītajos ziņojumos tiek apspēlēts nepilsoņu jautājums, tomēr tā ietērpšana plašākā kontekstā un pat valsts efektivtātes apšaubīšana ir solis tālāk. Gan no iekšpolitiskā, gan starptautiskā tēla viedokļa. Protams, ka nepilsoņi ir pateicīga vide, jo, lai gan viņiem pieejamas Latvijas valsts garantijas, viņi runā, lasa un uzņem informāciju krieviski.

No informācijas patērētāju puses, svarīgi pieiet kritiski informācijai un autora piedāvātajai argumentācijai attiecībā uz tādām tēmām kā minoritāšu apspiešana Latvijā, tāpat arī apgalvojumiem, kas vēršas pret Latvijas integrāciju ES un NATO.

1 Migranti Latvijā 1944.—1989. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs.