Drošības dilemma Kremļa gaumē jeb kā mazie cinīši apdraudot Krieviju  (120)

Šī gada sākumā visu trīs Baltijas valstu aizsardzības un drošības nozarēs ir notikuši publiski manāmi pasākumi saistībā ar valsts aizsardzības pasākumu īstenošanu. Tie nav palikuši nepamanīti arī prokremlisko vietņu vidē, kļūstot par ilustrējumiem tam, kā Baltijas valstis pamanoties apdraudēt savu ekonomisko varu vai pat neatkarību, vienlaikus kaļot plānus, kā izvērst agresiju pret Krieviju.

Šī gada janvāra sākumā Lietuvā ASV bruņoto spēku 2. bataljona 8. kavalērijas pulks oficiāli uzsāka astoņus mēnešus ilgo rotācijas periodu. Ceremonijas laikā Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anušauskas uzsvēris, ka Lietuva ir gatava nodrošināt nepārtrauktu sabiedroto klātbūtni, kā arī pastiprināt sadarbību ar ASV.

Vietne "baltnews.lt" vēsta, ka tas esot apliecinājums, ka Lietuvai neesot ne mazāko iebildumu ļaut svešas valsts bruņotajiem spēkiem nepārtraukti atrasties savas valsts teritorijā. Pat vairāk – vietne arī uzsver, ka valsti nemaz neuztraucot iespējamā suverenitātes zaudēšana un pilnīga pakļaušanās ASV diktātam.

Lai vēstījumu padarītu vēl dramatiskāku, tiek norādīts, ka pērnā gada nogalē NATO Krieviju ir nodēvējusi par galveno draudu tuvāko 10 gadu laikā. Tas patiesībā esot tikai apmāns, lai piespiestu Baltijas valstis turpināt tērēt naudu aizsardzības sektoram un atļautu "sabiedrotajiem" veikt mācības un militārus eksperimentus savā teritorijā.

Saprotams, aiz tā visa stāvot ASV ar mērķi palielināt Lietuvas (un Baltijas valstu) tēriņus, par spīti pandēmijas izraisītajām negatīvajām ekonomiskajām sekām. Nemitīgi atgādinot par it kā pastāvošo Krievijas draudu, Baltijas valstis tiek mēģināts piedabūt rīkoties ASV interesēs, tām tādējādi kļūstot par placdarmu Krievijas pierobežā, kurā ASV varētu netraucēti īstenot savu politiku.

Tikmēr Baltijas valstu politiķi, akli sekojot ASV stāstiem, paklausīgi palielina investīcijas nozarē. Lietuva, piemēram, plāno ne tikai modernizēt, bet veidot jaunu infrastruktūru, vēl vairāk palielinot spiedienu uz valsts budžetu. Tā rezultātā Lietuva aktīvi militarizējot valsti, pat plānojot izveidot vienu no Eiropā lielākajiem poligoniem, jeb, kā to pozicionē vietne, atdodot ASV tik daudz zemes, cik ASV prasīšot. Un tas viss tiekot darīts sadarbības un politiskā atbalsta vārdā, neņemot vērā savas patiesās, tai skaitā savu iedzīvotāju, intereses.

Savukārt Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris ģenerālmajors Martins Herems ir paziņojis, ka Igaunijai nepieciešams palielināt aizsardzības budžetu. Kā pamatojumu tam viņš norāda Krieviju, kas labvēlīgos apstākļos ir parādījusi gatavību izmantot bruņotu spēku savu mērķu sasniegšanai, piemēram, Gruzijā un Ukrainā.

Kā norāda vietne "RT.com", Igaunija jau iepriekš esot runājusi par it kā Krievijas izraisītiem draudiem, piemēram, pērnā gada decembrī, kad Igaunijas aizsardzības ministrs tikās ar savu kolēģi no Lielbritānijas. Pēc tikšanās Igaunijas aizsardzības ministrs uzsvēra, ka abām valstīm ir vienādi uzskati par Krievijas radītajiem draudiem Eiropai. Taču vietne atsaucas uz zinātājiem, kuri norāda, ka Igaunijai šī brīža apstākļos daudz lietderīgāk būtu veikt investīcijas sociālajā sfērā.

Komentējot izteikumus par Krievijas radītajiem draudiem, "eksperti" norāda, ka pret Krieviju vērsti paziņojumi esot Baltijas valstu valstiskuma pamats. Proti, mazās valstis aktīvi un skaļi runājot par Krievijas it kā radītajiem draudiem, kas esot pretstatā Krievijas patiesajiem nodomiem un rīcībai. Papildus tam, šāda retorika tiekot izmantota, lai saņemtu atbalstu no Rietumvalstu partneriem, kā arī, lai radītu sasprindzinājumu pie Krievijas robežas un izsauktu kādu reakciju no Krievijas puses.

20. janvārī svinīgā ceremonijā Latvijas Nacionālie bruņotie spēki Ukrainas bruņotajiem spēkiem uzdāvināja septiņus apvidus automobiļus militārās medicīnas spēju stiprināšanai. Vietne "Sputniknews" vēsta, ka tas esot piemērs Baltijas valstu centieniem destabilizēt situāciju Krievijas pierobežā.

Publikācijas autors vērš uzmanību, ka minētie auto esot tikuši speciāli izstrādāti Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem, kuri apspieda protestus Ziemeļīrijā par izstāšanos no Lielbritānijas sastāva. Līdz ar to tas esot zīmīgs simbols paralēļu vilkšanai ar situāciju Austrumukrainā, Latvijai pat iejaucoties Ukrainas pilsoņu karā.

Ir vērts atzīmēt, ka šāda Ukrainā notiekošā interpretācija norāda, ka Krievija it kā neesot viena no iesaistītajām pusēm. Taču plašākā kontekstā tas esot simptoms Latvijas politiskās elites eiforijai, kas balstoties Rietumvalstu atbalstā. Latvijas aizsardzības nozarē kopumā tiekot investēti ne miljoni, bet miljardi dolāru un sadarbība ar transatlantiskajiem partneriem piešķirot drošības sajūtu. Taču, autora ieskatā, valdība nedomājot par savas rīcības sekām un stratēģisko perspektīvu. Proti, sarkano līniju pārkāpšanas gadījumā, ASV zaudētu dažas bāzes un mazas naudas summas, kamēr Latvijai nodarītais postījums būtu neizmērāms.

Latvijas politiskā elite kopumā mēģinot iedvest sabiedrībai, ka Krievija ir bīstama, un uz tā fona notiekot vispārēja valsts militarizācija. Attiecīgi Latvijas sabiedrībā tiekot veidota panika, lai sabiedrību sagatavotu plānotajam alianses uzbrukumam, kaut gan īstenībā Latviju neviens neapdraudot. Papildus tiek atgādināts, ka reāla konflikta gadījumā diezin vai mūsu Rietumu partneri nāktu palīgā.

Šie vēstījumi kopumā sevī iemieso divas prokremliskajos medijos izplatītas idejas par Baltijas valstīm. Pirmkārt, tiek uzsvērta Baltijas valstu it kā mazā nozīme un vājā ekonomiskā attīstība, kas tās spiež padoties Rietumvalstu, visbiežāk – ASV, diktātam un paļauties uz to atbalstu, lai pretī saņemtu nosacītas izdzīvošanas garantijas. No tā vislielākie un vienīgie ieguvēji esot politiskā elite, kas vienlaikus arī neņem vērā valsts un sabiedrības intereses.

No otras puses, šie gadījumi ilustrē Baltijas valstīs it kā valdošo militārismu un pat vēlmi izraisīt bruņotu konfliktu ar Krieviju. Baltijas valstīm nemitīgi tiek pārmesta situācijas saasināšana Krievijas pierobežā un atsaukšanās uz Krieviju kā draudu avotu, lai gan Krievija it kā neradot pamatu tādiem pārmetumiem. Līdz ar to Baltijas valstis kopumā tiek atainotas kā panikas pārņemtas valstis, kuras ir gatavas ziedot pat savu teritoriju un neatkarību, lai tikai saņemtu izdzīvošanas garantijas.

Taču patiesībā Baltijas valstu sadarbība ar Rietumu partneriem aizsardzības spēju stiprināšanā ir tiešs Krievijas agresīvās ārpolitikas rezultāts. Krievijas agresija Ukrainā skaidri nodemonstrēja, kāpēc ir nepieciešams aktualizēt valsts drošības jautājumus. Latvija kā NATO dalībvalsts var paļauties uz savu sabiedroto atbalstu, taču ir nepieciešams arī pašiem gādāt par savu drošību. Turklāt, kas nav mazāk svarīgi, ir nepieciešams rūpēties arī par nemilitāro drošību, piemēram, sabiedrības gatavību un spēju reaģēt krīzes situācijās.

Attiecīgi tas, ko prokremliskie mediji raksturo kā paniku, īstenībā ir daļa no pasākumu kopuma ar mērķi izglītot un sagatavot sabiedrību un valsts pārvaldi, ka par savu drošību ir jārūpējas un to nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu. Apskatot šos jautājumus, prokremliskie mediji mēģina izplatīt drošības dilemmu Kremļa gaumē.

Drošības dilemmas koncepts pēc būtības skaidro situāciju, kurā vienas valsts spēka pieaugums tiek interpretēts kā draudu avots, pret ko ir jānodrošinās, kas noved pie otras valsts bruņošanās. Tādā veidā sākas apburtais loks, kurā valstis, baidoties viena no otras, nemitīgi bruņojas, lai novērstu otras valsts draudus. Taču drošības dilemma Kremļa gaumē ir balstīta idejā, ka Krievijas kaimiņvalstu drošības risinājumu meklēšanai nav ne mazākā sakara ar Krievijas rīcību. Šādā redzējumā Baltijas valstis bez šķietama iemesla it kā veic bruņošanos, uz ko Krievijai esot jāatbild.

Tāpat svarīgi ir saprast, ka Baltijas valstu drošības risinājumi nevis apdraud Krieviju, bet gan apgrūtina tās iespējas ietekmēt Baltijas valstu iekšpolitiku. Prokremliskie mediji cenšas šo pasākumu kopumu uzdot par draudu avotu pašai Krievijai, lai gan tam trūkst loģiska pamatojuma.

Klausies arī "Atmaskots.lv" podkāstus.