Gāze uz Eiropu no Krievijas – sastāvā arī dezinformācijas molekulas?  (83)

Attīstoties iekšējā Savienības tirgus savienojamībai un tehnoloģiju lomai nozarē, mazinās arī Baltijas valstu atkarība no viena energoresursu piegādātāja, kas ģeogrāfisku un vēsturisku iemeslu dēļ vairākus gadu desmitus ir bijusi tieši Krievija.

"Nord Stream 2" būvniecība, ASV gāzes piegādes Lietuvā un Polijā ir tikai dažas no tēmām, ko Eiropas Savienības Ārējās darbības dienests un Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvā grupa regulāri konstatē kā vienas no tēmām, kas parādās arī dezinformatoru dienaskārtībā. Cik pamatota ir izplatītā informācija, un kāpēc enerģijas resursiem bagātajai kaimiņvalstij varētu būt svarīgi ķerties pie dezinformācijas svirām, raksta turpinājumā.

Viltus ziņu plūsmu uzraugošā platforma "EUvsDisinfo" jau 2021. gada sākumā fiksējusi vairākas dezinformatoru ziņas, kas skar enerģētikas nozari. Viena no visplašāk apspriestajām tēmām ir gāzes vada, kas savieno Krieviju un Vāciju, "Nord Stream 2" projekta gaita. Lielu lomu dezinformatoru dienaskārtībā ieņem arī ASV sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) eksporta "bums", 2019. gadā tai kļūstot par trešo lielāko šī enerģijas resursa eksportētāju pasaulē aiz Kataras un Austrālijas, globālajā gāzes tirgū apsteidzot arī Krieviju.

Tajā pašā laikā, arī lielākās nozares kompānijas Krievijā: "Gazprom" un "Novatek" īsteno projektus, kas tām ļautu nezaudēt tirgus daļu Eiropā, tāpat arī ārpus tās.

Dezinformatori savos vēstījumos runā arī par atomenerģiju un AES projektu Baltkrievijā, Astravjecā, tomēr šoreiz fokusēsimies uz dabasgāzi, kas, nenoliedzami, ir viens no stūrakmeņiem ES enerģijas resursu kopējā bilancē.

Interneta portāls "Sputnik Lithuania" šī gada sākumā publicējis rakstu, par to, ka lietuviešu nevēlēšanās pirkt gāzi no Krievijas nav ekonomiski racionāla. Savukārt, izvēle iegādāties SDG no Vašingtonas skaidrojama ar to, ka amerikāņi lietuviešus piespieduši. Tas esot skatāms plašākā kontekstā – ASV cenšoties agresīvi virzīt savus resursus Eiropas tirgū.

Lai gan no ASV nākušās SDG īpatsvars Eiropas tirgū pieaug (2017. gadā ES no ASV importēja 4%, 2019. gadā – 16%), kā vēsta ""Klaipėdos nafta" šī gada sākumā publicētā informācija, kopš termināla darbības sākuma, vislielāko daudzumu SDG Lietuva importējusi no Norvēģijas (78%), savukārt no ASV – 12%, pārējo daļu veidojot gāzei no Krievijas, Nigērijas, Trinidadas un Tobago.

Līdz ar Klaipēdas SDG termināļa atvēršanu, 2014. gadā Lietuva pārtrauca Krievijas gāzes monopolu Lietuvā. Ar starpsavienojumu izveidi, terminālis padarīts par vienu no stūrakmeņiem Baltijas valstu dziļākai integrācijai Eiropas kopējā enerģētikas tirgū. Jaunus piegādes ceļus un iespējas diversificēt piegādātājus reģionā nodrošina arī Svinouščes SDG terminālis Polijā, tāpat arī gāzes cauruļvads starp Igauniju un Somiju (2019). Līdzīgs plānots arī starp Poliju un Lietuvu (2022).

Kā viens no galvenajiem Lietuvas motīviem ieguldīt SDG termināļa būvniecībā, bija jautājums par enerģētisko drošību, kas Eiropas mērogā aktualizējās pēc Krievijas-Ukrainas "Gāzes kara" 2009. gadā. Tāpat, kas ne mazāk svarīgi, tas saistīts ar ES kopīgo enerģētikas politiku.

ES enerģētikas politikas kurss nav vērsts ne pret Krieviju, ne citiem enerģijas resursu piegādātājiem. Tostarp, tas neietver pilnīgu enerģētikas sadarbības pārrāvumu ar Krieviju. ES Enerģētikas savienības un īstenoto pamatnostādņu mērķis ir nodrošināt enerģētikas pārkārtošanu uz cenas ziņā pieejamu, drošu, konkurētspējīgu, aizsargātu un ilgtspējīgu energosistēmu Eiropas iedzīvotājiem un valstu ekonomikām kopumā. Stratēģija, ar ko pēc ES valstu un valdību vadītāju pieprasījuma 2015. gadā nāca klajā Eiropas Komisija, balstīta uz pieciem pīlāriem: enerģētiskā drošība, integrēts iekšējais enerģijas tirgus, energoefektivitāte, ekonomikas dekarbonizācija, pētniecība un inovācijas.

Krieviju un Vāciju savienojušais gāzes cauruļvads "Nord Stream 2" 2020. gadā, tāpat arī iepriekš projekta realizācijas laikā, ir bijis viens no apspriestākajiem tematiem, kas "pārbaudījis" ES vienotību. Interneta portāls "Sputnik Poland" nācis klajā ar rakstu, kura mērķis aktualizēt Polijas nostāju, kas it kā ir pretēja ES kopējiem mērķiem un īstenotajai politikai.

Pēc dezinformatoru domām, Polijas attieksmi, galvenokārt, motivē ASV ietekmēta politika, kas pretnostatīta Krievijas un Eiropas sadarbībai enerģētikas jomā. Tajā pašā laikā Polija, pakļaujoties ASV ietekmei, darot visu, kas ir valsts spēkos, lai vājinātu projekta kopējo virzību. Rezultātā Polija, "diskreditējot ES vienoto politiku", graujot arī savas nacionālās intereses un attīstības perspektīvas, neatzīstot Krieviju kā iespējamo sadarbības un tirdzniecības partneri.

Pirmkārt, "Nord Stream 2" projekts pavisam noteikti nav no tiem projektiem, kas ES gaiteņos izpelnījies vienotību un līdzīgus viedokļus no visām savienības dalībvalstīm. Viltus ziņu plūsmu uzraugošā platforma "EUvsDisinfo" vairākkārt fiksējusi dezinformāciju, kas izplatīta ar naratīvu: vairākas Eiropas valstis protestē pret "Nord Stream 2" projektu tikai ASV nostājas dēļ.

Polija tik tiešām ir paudusi kritiku projektam, akcentējot, ka tas neatbilst ES enerģētikas politikas mērķiem, un uzsverot, ka projekts panāks pretēju rezultātu – nodrošinās turpmāku Krievijas dominanci enerģētikas sektorā Eiropā, nevis gāzes piegādātāju un tirgus diversifikāciju.

Otrkārt, Polija nav vienīgā ES valsts, kas noraizējusies par projekta ietekmi uz savienības enerģētisko drošību. Jau 2016. gada martā astoņu Centrāleiropas un Austrumeiropas (tostarp trīs Baltijas) ministru prezidenti (Lietuvā prezidente) nosūtīja vēstuli Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram, iebilstot pret projekta realizāciju, jo tas varot radīt papildu izaicinājumus šī reģiona energoapgādes drošībai. Viedoklim piekrita arī Eiropas Parlaments.

Neskatoties uz izaicinājumiem, ko projektam radījusi ES neviennozīmīgā attieksme pret cauruļvadu, tāpat arī ASV pozīcija un draudi piemērot sankcijas,
"Nord Stream 2" realizācija 2021. gada sākumā turpinās.

Ņemot vērā ES atkarību no enerģijas resursiem, tostarp dabasgāzes, kas pamatā tiek piegādāta no trešajām valstīm, kopējas politikas izveide enerģētikas jomā ir bijusi ļoti būtiska. Īpaši tām valstīm, kam ģeogrāfisku un vēsturisku iemeslu dēļ ir bijis izaicinājums patērētājiem piedāvāt enerģijas resursus par pieejamu cenu, kā arī garantēt to drošību, īpaši apstākļos, ja valstij ir viens enerģijas resursu piegādātājs.

Līdz brīdim, kad 2017. gadā Latvija liberalizēja savu gāzes tirgu, pārtraucot AS "Latvijas Gāze" monopolu (34% no akcijām – "Gazprom"), nebija iespējams ne īstenot brīvajam tirgum raksturīgo konkurenci, ne diversificēt piegādātājus.

Līdz tam bija traucēta arī reģionāli nozīmīgu projektu īstenošana, kuru realizācija norisinājusies pēdējos trīs gados, ar mērķi veidot vienotu, funkcionējošu gāzes tirgu. Tāpat, tikai pēdējos pāris gados Baltijas valstīm ir iespējams realizēt ES Enerģētikas politikas vadlīnijas, palielinot savu integrācijas pakāpi ES vienotajā tirgū.

Ņemot vērā, ka publiskajā vidē gan "Nord Stream 2" projekta kontekstā, gan pret Krievijas enerģētikas politiku kopumā visvairāk Lietuva un Polija, tieši šīs valstis arī bijušas pakļautas intensīvai dezinformatoru izplatīto ziņojumu plūsmai. Nereti piesaukta arī "Aukstā kara politika" – ASV it kā cenšoties panākt, lai preces, šajā gadījumā dabasgāze no Krievijas, Eiropā tiktu boikotēta pavisam. Dezinformatori ES centienus diversificēt tirgu un stiprināt enerģētisko drošību ataino kā ieganstu, lai būtu iespējams lauzt līgumus ar Krievijas enerģijas kompānijām, tā vietā meklējot citus enerģijas resursu piegādātājus.

Dezinformatoru izplatītos ziņojumu caurvij doma, ka visa pamatā ir ASV iejaukšanās ES iekšpolitikā. Tas tad arī bijis par pamatu savienības mērķim – mazināt Krievijas kā vienā no lielākajiem resursu importētāja lomu reģionā. Baltijas valstīm un Polijai ļoti nozīmīgs dabasgāzes piegādātājs vēsturiski bijusi Krievija, kur valsts piederošajam "Gazprom" bijis ne tikai dominējošs, bet atsevišķos gadījumos pat monopolstāvoklis.

Polijai, līdz ar SDG termināļa būvniecības pabeigšanu 2015. gadā, radās iespēja importēt dabasgāzi no Krievijai alternatīviem piegādātājiem, tostarp Kataras un ASV. Rezultātā, termināla darbība novedusi pie redzama Krievijas gāzes īpatsvara samazinājuma kopējā Polijas patēriņā (par 67% 2018. gadā un par 58% - 2019. gada pirmajos trīs ceturkšņos). Līdzīgs ir arī iepriekš apskatītais Lietuvas SDG termināļa stāsts. Abos gadījumos "Gazprom" un Krievija ir zaudējusi monopolu – un nu ir spiesta konkurēt ar alternatīviem gāzes piegādātājiem.

Lielā mērā iemesls tam ir bijis nacionālo dabasgāzes tirgu liberalizācija un tirgus attīstība. Tāpat, arī ES enerģētikas politikas vadlīniju realizēšana, kas ir visaptverošs politiskais kurss, kurā tikai viens no pīlāriem ir saistīts ar enerģiskās drošības pilnveidošanu, tostarp enerģijas avotu dažādošanu. Krievijas dabasgāze Eiropā joprojām ir ļoti būtisks resurss, lai tiktu apmierināts ES valstu kopējais pieprasījums.

Minētais vedina izdarīt secinājumus, ka dezinformatori, cenšoties norādīt uz ASV lomu Lietuvas, Polijas un citu valstu centienos modernizēt un diversificēt savus nacionālos dabasgāzes tirgus, patiesībā radījuši virkni konspirācijas teoriju, kuras caurvij doma, ka visa pamatā ir bijuši centieni par katru cenu un pretēji it kā pastāvošiem loģikas principiem darīt visu "pret Krieviju". Līdz ar to auditorijā tiek raisīta sajūta, ka ES valstu rīcībai īstenībā nav bijis saistības ne ar nacionālo, ne ES kopējo mērķu īstenošanu.

Tomēr te der atcerēties, ka enerģētika ES līmenī ir dalītā kompetence, tāpēc prioritātes un īstenotie politiskie kursi dalībvalstu starpā var atšķirties. Tas ir viens no dezinformatoru mērķiem – "noķert" un akcentēt tos jautājumus, par kuriem ES nav pilnīgi vienotas nostājas. Tāpēc arī enerģētikas jautājumi dezinformatoriem nepaslīd garām nepamanīti. Īpaši, ja pieslēdzas arī ASV lomas pieaugums globālajā dabasgāzes tirgū, ES stiprinot transnacionālās attiecības un palielinot tirgus diversifikāciju. Tas savukārt automātiski nozīmē no Krievijas nākušo resursu samazinājumu, kas līdz šim reģionā baudījuši dominējošo stāvokli.

Klausies arī "Atmaskots.lv" podkāstus.