'Pensionāri, ierēdņi un ekoloģiskās govis': kādu nākotni Latvijai mālē dezinformatori  (246)

Prokremliskais autors un dezinformāciju izplatošas vietnes "RuBaltic" galvenais redaktors Aleksandrs Nosovičs vienā no saviem nesenākajiem rakstiem norāda, ka ir parādījušies trīs jauni piemēri Baltijas valstu stratēģiskajai nespējībai. Raksts tika publicēts arī citās dezinformāciju virzošās vietnēs. Jānorāda, ka gan vietne, gan autors jau iepriekš bija nonācis Valsts drošības dienesta (VDD) redzeslokā kā regulāri dezinformācijas virzītāji.

Latvijas kontekstā Nosoviča raksts atsaucas uz Ministru prezidenta Kariņa ziņojumu, norādot, ka "jāsmejas par to, ka iepriekšējās desmitgadēs Latvija domāja panākt Ziemeļeiropu pārticības līmenī, iznīcinot rūpniecību" un ka "vissmieklīgākais ir tas, ka atjaunot rūpniecību izlēmuši valstī, kurā jauna industrializācija principā nav iespējama".

Autors paskaidro, ka industrializācija nav iespējama, jo Latvija migrācijas rezultātā zaudēja pusi no darbaspējīgās populācijas, un valstij vienkārši nav darbaspējīgu roku rūpnīcām un fabrikām. Kā vēl vienu iemeslu autors min problēmu ar eksportu – Rietumu tirgus esot jau pārsātināts, bet attiecības ar Krieviju sabojātas. Vēl jo vairāk, pēc Nosoviča domām, Latvijai neesot līdzekļu, lai atjaunotu iznīcinātās rūpnīcas, bet citu avotu naudas ieguvei neesot, jo starptautiskie investori izsniedzot aizdevumus ekonomikas liberalizācijai, ne industrializācijai. Visbeidzot autors secina: "Tātad rūpniecības atdzimšana Latvijā nav iespējama."

Nedaudz citādu ieskatu saistībā ar Ministru prezidenta ziņojumu sniedza publicists Jurijs Aleksejevs, kurš VDD publiskajos ziņojumus arī ticis minēts kā prokremlisks aktīvists. Jāpiebilst, ka publicists vēl joprojām iesaistīts krimināllietā par darbībām, kas vērstas pret Latvijas valsti. Autora publikācijā vietnē "Vzgljad" norādīts, ka "Latviju vairs nepieņems padomju paradīzē". Rakstā nonievājoši tika klāstīts: "Brīnums! Latvieši pēc 30 gadiem pēkšņi pamanīja, ka valsts ir ne tāda. Neatkarības atgūšana no PSRS nesekmēja to, lai no Latvijas izveidotu kaut ko vērtīgu. Tika cerēts – iziesim no PSRS un tad tikai sāksim dzīvot! Nesanāca..."

Aleksejevs turpina ar vēsturisku izklāstu, minot, ka Latvija esot bijusi viena no rūpnieciski vislabāk attīstītajām PSRS republikām, un norāda, ka viņš pats nesaprotot, kādēļ Savienība "pludināja" daudzos miljardus savās nacionālajās nomalēs.

Turpmāk rakstā norādīti padomju laika ražotņu piemēri un ar nožēlu secināts, ka tas viss jau sen zudis. Publicists arī min, ka industriālā attīstība un ražošanas spējas varējušas būt vēl ievērojamākas, taču latvieši, baidīdamies no liela Krievijas iedzīvotāju ieplūduma, atteikušies no vairākiem projektiem.

Visbeidzot raksta autors secina: "Viņi savu ir panākuši. No neatkarīgās Latvijas 30 gadu laikā ir aizbraucis gandrīz pusmiljons iedzīvotāju. Kā izrādījās, latviešu jaunatne nav gatava vērpt astes "ekoloģiskajām govīm" līdz sava mūža beigām. Neatkarīgā Latvija kļūst nabadzīgāka un izklīst uz visām debesu pusēm. Vēl desmit gadi – un šeit paliks tikai pensionāri un ierēdņi. Un vēl nedaudz "ekoloģisko govju"."

Abu iepriekš minēto autoru publikācijas ir maldinošas, jo tajās tiek prezentēta vien daļa no faktiem, kas raksturo šī brīža situāciju Latvijā un potenciālu nākotnei.

Jānorāda, ka viena no lielākajām problēmām, ar kuru tik tiešām Latvija saskaras, un tas tiek minēts arī rakstos, ir migrācija. Latvijas iedzīvotāju skaits, gan ne gluži darba ar "ekoloģiskajām govīm" dēļ, samazinās.

Kā liecina jaunākie dati, Latvijas iedzīvotāju dabiskais pieaugums un migrācijas saldo vēl joprojām atrodas negatīvā plaknē, taču ir samazinājies iedzīvotāju skaita sarukšanas temps. Tomēr autoru pieņēmumi, ka industrializācijas rezultātā rūpnīcās nebūs darbaspēka, ir pārspīlēti. 2020. gada sākumā darbaspējas vecumā bija 60,9 procenti iedzīvotāju, un, neskatoties uz vispārējo sabiedrības novecošanos, situācija nav kritiska.

Tāpat pastāv dažādas inovatīvas un modernas industrijas, kuras nebūt neprasa lielu nodarbināto skaitu, bet vienlaikus ir pelnošas un labvēlīgas valsts ekonomikai. Kā norādīja Kariņš savā ikgadējā ziņojumā, viens no vislabāk pelnošajiem Latvijas uzņēmumiem ir "Mikrotīkls", kurā tiek nodarbināts tikai 251 cilvēks, taču tā eksports pērn bija 273 miljonu eiro vērtībā.

Vislielāko kritiku autori sniedza Ministru prezidenta plāniem Latvijas nākotnei, izrādot šķietamu neizpratni, kā rūpniecība spētu attīstīties "valstī, kurā tā nav iespējama", kā arī minot, ka finansējuma avotu šiem plāniem nav. Taču publikāciju autori bija noklusējuši Kariņa ziņojumā teikto – šobrīd ir plānots piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu no daudzgadu budžeta un Eiropas Atveseļošanās un noturības mehānisma, kurš izveidots, lai mazinātu pandēmijas izraisītās sekas ekonomikā.

Jānorāda, ka valdība jau ir apstiprinājusi Nacionālo industrializācijas politiku un atbilstoši tai tiks precizēts Eiropas Atveseļošanās un noturības mehānisma projekts.

Tāpat, atskatoties uz apgalvojumiem, ka Latvijā industrializācija nav iespējama un ka rūpniecības uzlabošana ilgtermiņā nebūtu rentabla, ir skaidrs, ka šādi secinājumi ir pārspīlēti. Neskatoties uz pasaules veselības krīzi, kura skar arī Latviju, rūpniecības produkcijas apjoms 2020. gadā pieauga par 2,7 procentiem.

Vislielākais apjoma kāpums ražošanā – par 20,5 procentiem – tika novērots ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē. Savukārt apstrādes rūpniecībā – par 4,3 procentiem. Protams, pandēmijas skartais 2020. gads nav bijis sekmīgs pakalpojumu un tūrisma nozarēs, taču tāda tendence ir vērojama gandrīz visās pasaules valstīs.

Nosovičs arī sprieda, ka pat tad, ja Latvija izlems uzlabot un vairot savus ražošanas apjomus, tas nebūšot veiksmīgi, jo "Rietumu tirgus jau ir pilns, bet attiecības ar Krieviju sabojātas".

Arī šādi pieņēmumi nav pamatoti. Kaut arī pandēmijas ietekmes rezultātā Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums ir samazinājies un ir par 2,5 procentiem knapāks nekā pirms gada, iepriekšējos gados šajā jomā tika novērots kāpums. Piemēram, 2020. gadā ārējās tirdzniecības apjoms pieauga par 4,2 procentiem un svarīgākie eksporta partneri vēl joprojām bija Rietumu valstis, kā arī Krievija.

Atskatoties senākā pagātnē, Latvijas ārējās tirdzniecības attīstība, jo īpaši pēc iekļaušanās Eiropas brīvajā tirgū, ir bijusi ievērojama. Salīdzinājumam, no 1995. gada līdz 2007. gadam preču eksporta apjoms pieaudzis no 963 miljoniem līdz pat 5,75 miljardiem. Savukārt, lūkojoties uz nesenākiem datiem, ir skaidrs, ka eksporta līkne sniedzas vien augstāk un augstāk. Kā norādīja Ministru prezidents, eksportspējīgās industrijas "šobrīd, krīzes laikā, tur valsti uz augšu". Šobrīd svarīgākie sektori un preces Latvijas ārējā tirdzniecībā ir koks, koka izstrādājumi un kokogles, elektroierīces un elektroiekārtas, kā arī mehānismi un mehāniskās ierīces.

Savukārt, skatot publicista Aleksejeva aprakstīto par Latvijas it kā plaukstošo rūpniecības nozari padomju laikos un secinājumu, ka "Latviju vairs nepieņems padomju paradīzē", jānorāda, ka mīts par PSRS investīcijām Latvijā ir apgāzts. Vēsturnieks un Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, balstoties uz arhīvos atrastajiem dokumentiem, aprēķinājis, ka PSRS okupācijas režīms Baltijas valstīs, tajā skaitā Latvijā, ir ieguvis vairāk, nekā tajās ieguldījis. Baltijas valstis kalpoja par donoriem, tādēļ publicista izteikumi par to, ka režīms "iepludinājis" neskaitāmus miljardus "nacionālajā nomalē", neiztur kritiku.

Turpinot jāatzīmē, ka liela daļa industriju, kuras bija aktīvas Latvijā padomju laikā, nebūt nebija konkurētspējīgas ārpus PSRS robežām. Tās iespēju robežās spēja nodrošināt patērētājus tā laika savienības iekšējā tirgū, taču nespēja konkurēt pasaulē. Līdz ar to Latvijas rūpniecībai pēc neatkarības atgūšanas tas nebija turpinājums, bet gan drīzāk jauns sākums.

Atskatoties uz dezinformācijas izpētes domnīcas "Debunk EU" pēdējiem pētījumiem, kuros atspoguļota "problemātiskas informācijas" naratīvu dinamika par Latviju, iezīmējas kopēja tendence. Latvijas kontekstā regulāri tiek izplatīti divi naratīvi – "neizdevusies valsts" un "rusofobija". Tie tiek apspriesti brīžos, kad nekādi ar Krieviju saistīti notikumi, piemēram, kanālu retranslēšanas aizliegumi vai ar valodu saistītas reformas, Latvijā nenotiek. Citiem vārdiem sakot, šie naratīvi tiek izmantoti pastāvīgi, lai veicinātu regulāru, nepārtrauktu dezinformācijas apriti par Latviju.

Iepriekš aprakstītajās publikācijās ir skaidri saskatāma dezinformācija – situācijas konteksts tiek prezentēts vienpusēji, tiek lietoti emocionāli izteikumi, selektīvi atlasīta informācija un tematika tiek sasaistīta ar Latvijas it kā veiksmīgo stāvokli Padomju Savienībā.

Šādi ieraksti ir spekulācijas, kas sagroza Latvijas tēlu, nonievājot valsts potenciālu nākotnē. Neskatoties uz pandēmijas radīto ekonomisko lejupslīdi, nav pamata domāt, ka Latvijai nesekmētos ražošanas attīstīšanā un modernizācijā. Vēl jo vairāk, veselības krīzes izraisīto seku kontekstā Latvijas ekonomikai, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tiek prognozētas pozitīvas tendences. Eksperti paredz, ka 2021. gadā iekšzemes kopprodukts var palielināties pat par 3,9 procentiem, skaidri norādot, ka ekonomika Latvijā attīstās veiksmīgi ne vien tagadnes, bet arī nākotnes griezumā.

Ministru prezidenta ieceres nākotnei ir pozitīvs solis pretim Latvijas ekonomikas attīstības ilgtermiņa plāniem, un dezinformatoru apgalvojumi, ka tas ir neīstenojams uzdevums, ir manipulējoši un nepamatoti.

Klausies arī "Atmaskots.lv" podkāstus.