Baltijas demaršs jeb kāpēc Baltija pretojas Krievijai  (13)

Precedents ksenofobijai

Latvijā 11. augustā Saeima pieņēma deklarāciju, ar kuru Krievijas īstenotā agresija pret Ukrainas iedzīvotājiem tika atzīta par terorismu, un likumsakarīgi Krievija tika atzīta par valsti, kas sponsorē terorismu. Saprotams, Krievijā šāds paziņojums izraisījis ne tikai neapmierinātību, bet arī tūlītēju apvainojumu vilni. Krievijas Ārlietu ministrijas ieskatā, tas esot pretrunā ar starptautiskajām tiesībām un to principiem. Lai radītu iespaidu, ka Krievijas Ārlietu ministrijai tiešām rūp starptautiskie principi, Latvija papildus nodēvēta par parastu bandinieku, kas tikai paklausīgi izpildot savu aizokeāna saimnieku komandas.

Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova pat izteikusies tiešāk, to nodēvējot par dzīvniecisku ksenofobiju, aiz kuras stāvot ideologi neonacisti. Krāsas vēl vairāk sabiezinājis politisko procesu komentētājs Jakovs Kedmi, kurš aicinājis Krieviju ne tikai saraut jebkādas saites ar Latviju, bet arī reaģēt uz Latvijas rusofobiju tāpat, kā Izraēla reaģē uz antisemītismu. Tādā veidā viņš jau tiecas skaidri iezīmēt kopsakarības un vilkt nepamatotas vēsturiskas paralēles. Viņa ieskatā, adekvāta atbilde būtu pasludināt ne tikai Latviju, bet visas Baltijas valstis par nacistiskām, jo tās aktīvi vēršoties pret krieviem.

Līdzīgu apsūdzību vilni izraisīja arī Igaunijas lēmums anulēt Igaunijā izsniegtās vīzas Krievijas pilsoņiem. Prokremliskās vietnes steidz Igauniju apsūdzēt pat ANO Cilvēktiesību deklarācijas pārkāpšanā, kas par vienu no cilvēku pamatbrīvībām uzskata pārvietošanās brīvību, pat neskatoties uz to, ka valstīm ir tiesības īstenot pašām savu vīzu politiku.

Taču Igaunijas solis Kremļa redzējumā tiek uzskatīts par precedentu, pamatojoties uz kuru Eiropas mērķis ir ne tikai pārtraukt Krievijas tūrismu Eiropā, bet vispār aizslēgt Eiropu. Tiek uzsvērts, ka Igaunijas rīcība varot būt pirmā bezdelīga visas Eiropas rīcībai, kā rezultātā no Eiropas varētu tikt izraidīti pilnībā visi krievi.

Vienlaikus arī tika skaidrots, kurš būšot patiesais ieguvējs no iebraukšanas aizliegumiem, proti, Krievija. Komentētāju ieskatā, Eiropas tūrisma nozarei esot lemta agonija, jo tikšot zaudēti ne tikai Krievijas, bet arī Ķīnas tūristi. Tā vietā Krievijas iedzīvotāji sākšot vairāk pievērsties iekšējam tūrismam, kā arī papildus tikšot piesaistīti tūristi no Āzijas un pat Latīņamerikas. Valsts domes deputāts Anatolijs Vasermans pat uzskatot, ka Krievija vispār neizjutīšot šāda soļa sekas. Viņa ieskatā, ES jau ir tiktāl ierobežojusi saites ar Krieviju, ka doties uz ES īsta iemesla nemaz neesot, turklāt Krievijas ražotāji esot spējīgi ražot čehu alu un franču sieru ne sliktāk kā paši čehi un franči. Turklāt deputāts uzskata, ka Eiropas ekonomikas nedienu dēļ Krievijā ražotā produkcija pat kļūšot kvalitatīvāka.

Baltijas ārstēšana

Visu pašlaik ap Krieviju saistīto notikumu virkni Krievijas Ārlietu ministrijas Diplomātiskās akadēmijas prorektors Oļegs Karpovičs cenšas skaidrot ārkārtīgi elementāri. Viņa ieskatā, pret Krievijas vērstās koalīcijas līderi ciešot no intelektuālas degradācijas, kas vairs neesot novēršama. Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas izteikums, ka Eiropas apmeklēšana ir privilēģija, nevis tiesība, tiek pielīdzināts nacistiskās Vācijas uzskatiem par "zemākajām rasēm". Autors pat izdara pieņēmumu, ka Krievijas panākumi karā pat veicināšot diskriminācijas vājprātu, kura mērķis esot krievu apziņas atmodināšana, lai ilgtermiņā izraisītu cīņu pret Krievijas valdību.

Lai gan šāda tēze pati par sevi var nešķist uzmanības vērta, Krievijas politiskajā kontekstā tā ir spēcīga. Šāds izteikums rosina domāt par vienu no Putina režīma lielākajiem biediem – tā dēvētajām krāsainajām revolūcijām, kuras Kremlis uzskata par ārvalstu angažētām un sponsorētām revolūcijām, kuras tikai izliekoties par sabiedrības brīvas gribas izpausmēm. Netieši norādot uz revolūcijām, autors skaidri liek saprast, ka Rietumu patiesais nodoms esot Krievijas apdraudēšana. Ne velti savas publikācijas noslēgumā autors nevairās apgalvot, ka gan Kallasas, gan Zelenska, gan, domājams, arī citu politisko līderu idejas esot balstītas pagājušā gadsimta 30. gadu tumšākajās lappusēs. Saprotams, viņš arī uzskata, ka tieši sekmīgs kara iznākums spēšot "izārstēt" Eiropu no likstām, kuras līdz galam neesot spējuši iznīdēt "atbrīvotāji".

Kādreizējais Krievijas vēstnieka Latvijā padomnieks Mihails Demurins izteicies vēl agresīvāk. Viņš uzskata, ka Latvijas "atļaušanās" atzīt Krieviju par valsti, kas atbalsta terorismu, esot simptoms Krievijas ārpolitikas vājumam attiecībā uz Latviju un Baltijas valstīm kopumā. Tādēļ Baltijas valstīs neesot nedz stipras krievu kopienas, nedz prokremliskas elites, kas varētu aizstāvēt Krievijas intereses. Tāpēc viņš uzskata, ka Baltijas valstis ir acīmredzami Krievijas ienaidnieki, vismaz tikmēr, kamēr mūs atbalsta Rietumi. Tādējādi viņš rezumē, ka vispirms kārta Ukrainai un pēc tam, kad savas pozīcijas zaudēs ASV un ES, pienākšot kārta Baltijas valstīm.

Krievijas nopelns

Kas ir kopīgs šiem dažādajiem apgalvojumiem un apsūdzībām, kas tiek raidītas galvenokārt Baltijas valstu virzienā? Tā ir konstanta mētāšanās ar apsūdzībām nacismā un fašismā, vienlaikus mēģinot veidot uztveri, ka Krievijai rūp cilvēktiesības un starptautisko normu ievērošana. Fašisma piesaukšana mūsdienu Krievijā ir gana regulāra parādība, un ne bez pamata. Termins pats par sevi raisa tūlītējas asociācijas ar Otrā pasaules kara notikumiem, kurus Putina režīms ir padarījis par vienu no Krievijas identitātes stūrakmeņiem. Tādējādi tiek skaidri veidots priekšstats, kurš ir labais šajā stāstā. Otrkārt, tā ir skaļa un no liela attāluma pamanāma birka, kura neprasa nekādus papildinājumus vai iedziļināšanos niansēs. Tas ir salīdzinoši vienkāršs veids, kā mēģināt auditorijai palīdzēt nonākt pie "pareizā" secinājuma, neizvirzot nevienu precizējošu jautājumu. Tas ir instruments, ar kuru iespējams dehumanizēt savus pretiniekus, neiedziļinoties notiekošā kontekstā.

Pašreizējos apstākļos, kad Krievijai savas rīcības dēļ ir izdevies pat panākt gadu desmitos nostiprinātās Vācijas, Somijas un Zviedrijas ārpolitikas un drošības politikas pārskatīšanu, Krievijai ir nepieciešami sabiedrotie un sabiedrības viedokļa maiņa Eiropā. Krievija nevar pieļaut, ka rietumvalstīs nostiprinās izpratne par Krieviju kā neuzticamu un imperiālistisku agresoru, ar kuru sadarboties nav nedz droši, nedz jēgpilni. Pret Krieviju ieviestās sankcijas un ierobežojumi ir pašas Krievijas nopelns, un tās ir samērīgas, salīdzinot ar Krievijas nodarījumiem.

Svarīgi uzsvērt, ka pretdarbības instrumenti nebūt nav izsmelti, un svarīgākais Eiropas uzdevums ir mazināt savu sasaisti ar Krieviju energoresursu jomā. Saprotams, Krievijai šādā situācijā nav objektīvu pretargumentu, tāpēc lietā tiek likta panikas sēšana sabiedrībā un nepamatotas apsūdzības, it īpaši attiecībā uz krieviski runājošajiem iedzīvotājiem. Kremlis vēlas Baltijas valstīm likt izskatīties kaitnieciskām, lai mobilizētu sabiedrības atbalstu pašam Kremlim un vājinātu mūsu pozīcijas. Līdz ar to tiek skaidri iezīmēts Krievijas patiesais ienaidnieks, turklāt būtiski, ka tiek demonizēti tieši tie, kuri atbalsta Ukrainu. Šādus vēstījumus tiek mēģināts nest arī tālāk Eiropā, lai radītu iespaidu, ka sadarboties ar Baltijas valstīm nav vēlams nedz tagad, nedz arī nākotnē. Karš pret Ukrainu ir uzskatāms Krievijas agresīvā imperiālisma piemērs, un tam ir jāstājas pretī. Pret Krieviju vērstās sankcijas un ierobežojumi ir balstīti nevis rusofobijā vai fašismā, bet gan nepieciešamībā iegrožot režīmu, kam nerūp starptautisko attiecību principi, it īpaši attiecībā uz civiliedzīvotājiem kara laikā.