Meli un agresija: Bučas un Izjumas vieta Krievijas kara stratēģijā

Diemžēl viena no Krievijas agresijas iezīmēm, kas ir nostiprinājusies plašākā sabiedrības apziņā, ir nežēlība un brutalitāte pret ukraiņiem. Septembra vidū Ukrainas bruņotie spēki atguva kontroli pār Izjumas pilsētu Harkivas apgabalā, kurā tika atklāta masu kapavieta ar vairāk nekā 400 personu mirstīgajām atliekām, no kurām lielākā daļa esot civiliedzīvotāju.

Turklāt saskaņā ar Ukrainas varas iestāžu sniegto informāciju vairumam mirstīgo atlieku esot spīdzināšanas pēdas. Krievijas bruņotie spēki Izjumu kontrolēja kopš marta, līdz ar to ir pamats pieņemt, ka šis būs jau kārtējais traģiskais apliecinājums Krievijas bruņoto spēku nežēlībai vien septiņus mēnešus ilgajā karā. To tikai papildināja Ukrainas policijas priekšnieka teiktais, ka pēc okupantu aiziešanas viņu iepriekš kontrolētajās teritorijās atrastas spīdzināšanas telpas, tādējādi atklājot Krievijas nodarījumu apmēru un sistemātiskumu.

Krievijas reakcija uz pasaules sašutumu par pastrādātajām zvērībām bija sagaidāmi agresīva un operatīva. Krievijas Pilsoniskās palātas (Общественная палата) loceklis Aleksandrs Maļkevičs skaidri norādīja, ka Kijiva mēģinot sarīkot vēl vienu provokāciju, līdzīgu kā Bučā, un šim mērķim esot jau nogalināti tūkstošiem cilvēku. Viņš vilka paralēles ar notikumiem Bučā, no kurienes informācija par bojā gājušajiem civiliedzīvotājiem parādījusies tikai pēc Krievijas bruņoto spēku atkāpšanās, kas, viņa ieskatā, apliecinot Krievijas nevainību un pierādot rietumvalstu un Kijivas īstenotu provokāciju. Nobeigumā viņš secinājis, ka jaunam skandālam neesot lemts izveidoties. Būtisks aspekts: arī Pilsoniskā palāta formāli ir konsultatīva institūcija sociālekonomiskās attīstības un cilvēktiesību aizsardzības jomās, tās sastāvu veido Krievijas prezidenta izraudzīti cilvēki. Pat kādreizējais palātas loceklis Maksims Ševčenko palātu nodēvēja par zēnu un meiteņu kori, kas atbalstot varas iniciatīvas.

Sasaiste ar notikumiem Bučā nav saistāma tikai ar to, ka abos gadījumos Krievijas bruņotie spēki tiek apsūdzēti zvērībās pret civiliedzīvotājiem. Bučas gadījums Krievijas informatīvajā telpā bija zīmīgs ar to, ka prokremliskās vietnes steidza pārbaudīt Ukrainas paziņojumus, lai galu galā nonāktu pie "slēdziena", ka visu pasauli apceļojušie kadri esot provokācija un teātris. Viņu redzējumā, Krievijas bruņotie spēki pilsētu pameta 30. martā, taču sižeti par cietušajiem civiliedzīvotājiem sākuši parādīties vien 2. aprīļa vakarā, kas it kā liecinot par inscenējumu. Tāpat prokremliskās vietnes aktīvi izmantoja argumentu, ka dažādos foto un video materiālos esot redzami vieni un tie paši līķi vai arī to atrašanās vieta esot mainījusies, kas it kā liecinot par ārēju manipulāciju.

Taču Krievijas pārstāvju sniegtie "skaidrojumi" notiekošajam tika salīdzinoši ātri atspēkoti, pateicoties pētnieciskajai žurnālistikai. Žurnālisti no "Bellingcat" norāda, ka jau 1. aprīlī jeb dienā, kad Bučā ieradās Ukrainas spēki, bija redzami ielās guloši civiliedzīvotāju līķi. Tāpat arī tika atspēkotas Krievijas apsūdzības līķu pārvietošanā, kuras ir skaidrojamas ar zemas kvalitātes video uzņemšanu apvienojumā ar apkārtējās vides ietekmi. Taču, domājams, spēcīgākais pretarguments bija publicētie satelīta fotouzņēmumi, kuri apliecināja, ka jau marta vidū Bučas ielās bija redzamas cilvēku mirstīgās atliekas blakus tiem pašiem objektiem, kas vēlāk tika iemūžināti video jau aprīļa sākumā.

Pašreizējā situācijā Krievija aktīvi cenšas rast paralēles, lai pierādītu it kā pastāvošo Ukrainas plānu atkārtot Bučas scenāriju – šoreiz jau Izjumā. Prokremliskā Harkivas apgabala militāri civilās administrācijas vadītājs Vitālijs Gančevs izteicās, ka Ukrainas algotņi reģionā ieradušies to "iztīrīt", lai atbildību uzveltu uz Krievijas pleciem. Viņam piebalsojis Krievijas Politisko pētījumu institūta direktors Sergejs Markovs, sakot, ka Kijivas "zonderkomandas" bez žēlastības apšaujot vietējo teritoriju iedzīvotājus, kuru mirstīgās atliekas tiekot izkārtotas publiskās vietās. Šo sižetu attiecīgi esot plānots nodot Rietumu mediju rokās, lai veidotu globālu ažiotāžu par Krievijas nodarījumiem.

Saprotams, šie vēstījumi lielā mērā ir adresēti tieši Krievijas iekšējai auditorijai. Kremlis apzinās, ka pat faktiskas monopolista pozīcijas informatīvajā telpā nenozīmē, ka vietējo informatīvo telpu nespēj sasniegt ziņas no Ukrainas, it īpaši caur tādiem nekontrolētiem kanāliem kā "Telegram". Te Kremlim veidojas loģiska nepieciešamība nodrošināties pret jebkādām apsūdzībām un iebildumiem, ka tā veiktais it kā attaisnojamais karš noritot saskaņā ar vispārpieņemtām uzvedības normām.

Būtiski, ka visi šie pseidoatspēkojumi nevis tiecas izskaidrot notikušo, bet gan atrast "īsto" vaininieku. To tikai papildina "banderoviešu", "fašistu" un "zonderkomandu" piesaukšana, lai Krievijas sabiedrībā skaidri ilustrētu, pret ko Krievija it kā karojot. Vienlaikus jānorāda, ka šādu terminu izmantošana zināmā mērā palīdz Krievijai dehumanizēt ukraiņus kopumā, proti, viņi netiek uzskatīti par cilvēkiem, kuriem pat kara laikā pienākas tiesības. Tā vietā viņi tiek pielīdzināti asinskāriem bendēm, kas pastiprina ideju par Krievijas lomu Ukrainas jautājuma atrisināšanā.

Taču būtu maldīgi pieņemt, ka vēstījumi ir paredzēti tikai iekšējam lietojumam. Šādi vēstījumi tiek tēmēti arī uz rietumvalstīm, kas arī skaidro, kāpēc šāda informatīva aktivitāte bieži vien ir redzama dažādās "Telegram" grupās. Kopš 24. februāra rietumvalstis ir ierobežojušas Krievijas tradicionālo ietekmes ceļu – televīzijas kanālu un tīmekļvietņu – darbību, un pāreja uz dažādām sociālo tīklu platformām ir Krievijas mēģinājums adaptēties situācijai grūtāk kontrolējamā vidē. Caur šiem kanāliem Krievija mēģina pārliecināt Rietumu sabiedrību par diviem galvenajiem jautājumiem. Pirmkārt, ka Krievija nav vainīga un ir kļuvusi par Kijivas un Rietumu sazvērestības upuri. Tas sasaucas ar Krievijas gadiem īstenoto taktiku uzdot sevi par miera un stabilitātes nesēju pasaulē, kura pūliņiem vienmēr traucējot rietumvalstu sazvērestības ar mērķi pazemot Krieviju. Savas vainas mazināšanai Krievija pielieto jau iepriekš, 2014. gadā, notriektās Malaizijas pasažieru lidmašīnas gadījumu, informatīvo lauku faktiski piesātinot ar pretrunīgu informāciju, lai šādā veidā radītu šķietamību, ka neviena no pusēm neizplata patiesu informāciju. Otrkārt, Krievijas dezinformācija attiecībā uz nodarījumiem pret civiliedzīvotājiem ir ar dramatiskāku mērķi. Proti, Krievija mēģina nomelnot Ukrainu rietumvalstu sabiedrības acīs. Šāda mērķa vārdā prokremliskas vietnes par katru cenu cenšas radīt priekšstatu, ka patiesībā tieši Ukraina veicot noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kas likumsakarīgi mazinātu atbalstu ukraiņiem.

Krievijas agresija Ukrainā ir nesusi nenoliedzamus rezultātus – Krievija atrodas starptautiskā izolācijā un rietumvalstu acīs ir toksiska, ir panākusi sankciju piemērošanu pret sevi un pašlaik arī zaudējusi iniciatīvu kaujas laukā, Ukrainai pakāpeniski atbrīvojot teritorijas. Viena no Ukrainas panākumu atslēgām ir rietumvalstu atbalsts, kas ir stiprinājis ne tikai militāri tehnisko nodrošinājumu, bet arī sabiedrības ieinteresētību, kas veido papildu stimulu valstīm palīdzēt Ukrainai. Raugoties no Krievijas pozīcijām, situācija ir nepieļaujama un ir nepieciešams graut sabiedrības atbalstu visos iespējamos veidos. Krievijas redzējumā, tam būtu jāmaina sabiedrības pozīcija, kas faktiski iegrožotu Ukrainu un ierobežotu tās spējas aizstāvēt savu valsti. Apsūdzot pašus ukraiņus cilvēktiesību pārkāpumos, Krievija mēģina apelēt pie rietumvalstu vispārpieņemtās izpratnes par šādas rīcības neattaisnojamību un no tā izrietoša nosodījuma. Tas Krievijai ļautu pārņemt iniciatīvu informatīvajā telpā ar domu, ka paši ukraiņi nav uzticami un viņiem nevajadzētu īsti palīdzēt, kas, saprotams, mainītu spēku samēru jau kaujaslaukā.

Būtu maldīgi uzskatīt, ka karš norit tikai vienā – fiziskā – kaujaslaukā. Ukrainas karš ir uzskatāmi parādījis, ka pat viena kara ietvaros pastāv dažādas frontes, pat pārsteidzot ar Ukrainas spējām darboties informatīvajā telpā. Krievijai, par spīti savai bravūrai, joprojām nav izdevies gūt būtisku pārspēku kaujaslaukā, kas mudina to izmantot dažādus asimetriskus instrumentus, lai mainītu situāciju frontē. Liecības par Krievijas nodarījumiem Bučā un Irpiņā neatstāj daudz vietas bažām par to, ka tieši Krievijas bruņotie spēki nogalināja civiliedzīvotājus, kas saskan gan ar šogad pieredzēto Krievijas nevairīšanos uzbrukt nemilitāriem mērķiem iebaidīšanas nolūkā, gan liecībām par veiktajām ukraiņu deportācijām.

Krievijas karaspēka nodarījumi Ukrainā izgaismo vēl vienu mūsdienu Krievijas realitāti – cilvēka dzīvības zemo vērtību. Tas novērojams gan Krievijas kara vešanas taktikā, apzināti uzbrūkot pilsētu dzīvojamiem rajoniem, sistemātiski nogalinot iedzīvotājus, gan rīcībā pret gūstā saņemtajiem Ukrainas karavīriem. Nebūtu precīzi arī visu atbildību uzvelt tikai uz Krievijas karavīru pleciem, jo apzināta un sistemātiska Ukrainas un ukraiņu tautas demonizācija, dēvējot valsti un tās iedzīvotājus par nacionālistiem un pat nacistiem, pēdējos gados ir bijusi daļa no Kremļa politikas, kuras nežēlīgās izpausmes novērojam pašlaik.

Turpinoties iebrukumam Ukrainā, Krievija turpinās karadarbību informatīvajā laukā, tiecoties maskēt savus pārkāpumus un zvērības, nomelnot Ukrainu un rietumvalstis un veidojot Krievijai labvēlīgu starptautisko noskaņojumu. Konfliktam ieilgstot, Krievija pakāpeniski nonāk situācijā, kad patiesais stāvoklis kara laukā un pašā Krievijā sāk aizvien vairāk atšķirties no propagandas veidotās ilūzijas, kas potenciāli mazinās propagandas efektivitāti.

Visbeidzot, Krievijas veiktie pārkāpumi ir pārāk nozīmīgi, lai tos ignorētu starptautiskā sabiedrība. Attiecīgi atbildīgo Krievijas pārstāvju saukšana pie atbildības ir tikai laika jautājums, ko nemainīs arī ar žulti pilnie un agresīvie Krievijas propagandistu paziņojumi.