Terora arsenāls – Krievijas iebiedēšanas kampaņa

No traktora līdz armagedonam

7. oktobrī bija Krievijas prezidenta 70. dzimšanas diena, un, kā jau jubilāram pienākas, viņš saņēma dažādas dāvanas. Baltkrievijas autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko viņam uzdāvināja traktoru, savukārt Ukrainas fronte viņam uzdāvināja uzspridzinātu tiltu pār Kerčas šaurumu. Lai gan atbildību par notikušo neviens nav uzņēmies un pastāv dažādi skaidrojumi, sarūpētā dāvana ir nozīmīga. Tā ne tikai apgrūtina kara loģistiku, bet arī tiešā veidā iedragā Krievijas imperiālistiskās ambīcijas, ko pats tilts simbolizē.

Pat vairāk – Krievija atklāti demonstrēja nespēju nodrošināt stratēģiska objekta aizsardzību tālu no aktīvās frontes līnijas, kas raisa tālejošas bažas par Krievijas resursu pieejamību pašas Krievijas aizsardzībai. Ņemot vērā politiskos riskus, ko rada tāds publisks apkaunojums, atbilde ilgi nebija jāgaida. Divas dienas vēlāk Krievija sāka apšaudīt Ukrainu, izmantojot dažāda tipa raķetes un Irānas piegādātos dronus-kamikadzes. Prezidents Putins paziņoja, ka viņš esot pavēlējis īstenot šādus uzbrukumus pa Ukrainas infrastruktūru, lai atbildētu uz "teroristu īstenoto uzbrukumu Krimas tiltam". Ņemot vērā, ka uzbrukums sākās mazāk nekā 48 stundas pēc Krimas tilta sprādziena, domājams, ka raķešu uzbrukums tika plānots jau iepriekš kā atbilde uz Krievijas neveiksmēm Harkivas, Izjumas un Limānas reģionos un uzbrukums Krimas tiltam tikai paātrināja lēmuma īstenošanu.

Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka esot tikuši īstenoti veiksmīgi triecieni pa Ukrainas bruņoto spēku komandcentriem un infrastruktūru, kā arī pa enerģētikas infrastruktūru. Uzbrukumu rezultātā daudzviet Ukrainā tika traucēta ūdens un elektroapgāde. Taču, kā liecina publiski pieejamā informācija, vismaz daļa mērķu bija civili, tostarp parki un bērnu rotaļlaukumi. Zīmīgi, ka Kijivā vairāki triecieni pa civilo infrastruktūru tika veikti pirmdienas, 10. oktobra, rīta stundās, kad pilsētas ielās ir daudz cilvēku. Uzbrukumā pat cieta biroju centrs, kurā atrodas Vācijas konsulāts, kas, tiesa, ir tukšs jau kopš pavasara. Līdz ar to iezīmējas kopējā aina, proti, Krievijas uzbrukumi ir tikuši īstenoti nevis strikti militāriem mērķiem, bet vispārēji, nešķirojot mērķus pēc to lietderības uz karadarbību frontē.

Vien divas dienas pirms Krievija atsāka masveida raķešu uzbrukumus, prezidents Vladimirs Putins paziņoja par jaunu komandieri Krievijas iebrukumam Ukrainā. Šis gods tika piešķirts Sergejam Surovikinam, un drīz vien Krievijas informatīvajā telpā sāka parādīties viņu cildinošas publikācijas, uzsverot viņa spējas un mērķtiecību. Viņu slavēja ne tikai privātās armijas "Vagner" īpašnieks Jevgēņijs Prigožins, bet arī pašpasludinātais Putina kareivis un Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs.

Zīmīgi, ka vairums publikāciju izvēlējās uzsvērt ģenerāla Surovikina iesauku – ģenerālis Armagedons, ko viņš esot iemantojis Sīrijas kara laikā par savām spējām rīkoties skarbi un izmantot nestandarta risinājumus. Ņemot vērā, ka īsi pēc viņa publiskas iecelšanas amatā atsākās uzbrukumi civiliedzīvotāju apdzīvotām teritorijām un infrastruktūrai, viņa iesauka varētu nebūt nepamatota. Taču ir vērts atzīmēt divas īpatnības. Pirmkārt, iesauka Armagedons esot arī Krievijas Bruņoto spēku ģenerālpulkvedim Mihailam Teplinskim, kurš Ukrainā karojis jau gadiem un šī gada pavasarī esot aktīvāk iesaistīts Krievijas nesekmīgajā karā. Otrkārt, šis gadījums ir īpatnējs ar to, ka ģenerāļa Surovikina iecelšana tika publiski izziņota. Līdz šim par dažādu ģenerāļu rotācijām amatos visbiežāk informācija tika sniegta baumu līmenī vai caur rietumvalstu medijiem, atsaucoties uz avotiem rietumvalstīs.

Iebiedēšanas kampaņa

Pašsaprotami veidojas jautājums par šādu soļu nozīmi kara apstākļos. Var gana droši pieņemt, ka gan uzbrukumi, gan jauna ģenerāļa ielikšana amatā ir daļēji adresēta Krievijas iekšējai auditorijai, kurai ir nepieciešams sniegt ātru un nepārprotamu atbildi uz neveiksmēm frontē pat ārpus tās. It īpaši tas ir nepieciešams izteikti agresīvi noskaņotajām sabiedrības grupām, piemēram, dažādiem militārajiem analītiķiem un komentētājiem, kuri jau tā ir kritiski noskaņoti par notiekošo, un tik spēcīga atbilde noteikti nepaliek nesadzirdēta. Taču būtiska daļa auditorijas atrodas Ukrainā, un Krievijas rīcība ir daļa no psiholoģiskā terora un ietekmēšanas operācijas, lai lauztu Ukrainas kaujas sparu.

Jau kopš 24. februāra Krievija ir vērsusi uzbrukumus pret infrastruktūru, kura ir tieši nepieciešama Ukrainas aizsardzības spējām, piemēram, degvielas bāzēm un dzelzceļa tīkliem. Taču tikpat ilgu laiku Krievija ir uzbrukusi civiliedzīvotāju apdzīvotām teritorijām bez tiešas militāras jēgas. Šādam mērķim pat tiekot izmantotas pretkuģu un pretgaisa aizsardzības raķetes, kuras pielāgotas uzbrukumam sauszemes mērķiem, it īpaši tādiem, kas nav īpaši aizsargāti. Tādējādi cietušas ir ne tikai dzīvojamās mājas, bet arī slimnīcas, bērnudārzi un pat labības lauki. Ir iespējams pieņemt, ka atsevišķos gadījumos pie vainas ir neprecīza Krievijas izlūkinformācija vai kādas tehniskas nepilnības. Taču šādu uzbrukumu masveida raksturs skaidri liecina par apzinātu tendenci – uzbrukt Ukrainai, nešķirojot mērķus.

Tas krasi kontrastē ar Krievijas nemitīgi atkārtoto argumentāciju par kara it kā humānajiem mērķiem, proti, civiliedzīvotāju aizsardzību. Kremlis nekavējas atgādināt par it kā sistemātiskajiem Kijivas režīma īstenotajiem noziegumiem pret saviem iedzīvotājiem, kas spiežot Krieviju pielietot spēku Volodimira Zelenska režīma apspiešanai humānu mērķu vārdā. Tam ir pretnostatīti Krievijas nerimstošie uzbrukumi civilajiem objektiem un civiliedzīvotājiem, nemaz nerunājot par zvērībām, kādas tika pastrādātas Bučā, Izjumā un Irpiņā.

Paradoksu skaidro Ukrainas vispārējā nepiekāpība un nerimstošais cīņasspars, kas ir ļāvis gana sekmīgi pretoties Krievijas agresijai un pat to apkaunot. Īsti nespējot lauzt kara gaitu pašā kaujaslaukā, Krievijas taktika ir vērsta uz visas sabiedrības iebiedēšanu un terorizēšanu cerībā, ka ukraiņi varētu izkārt balto karogu. Uz šāda fona Krievijas atbilde uz Krimas tilta spridzināšanu un Ukrainas panākumiem frontē ir skaidra – jebkādi centieni pretoties Krievijai tiks sagaidīti ar asimetrisku iebiedēšanas kampaņu.

Lai gan ģenerāļa Surovikina iecelšana amatā pati par sevi negarantē panākumus, uzsvara likšana uz viņa reputāciju ir skaidrs mājiens Ukrainas virzienā par to, kas to sagaida. Tiesa, tas nenozīmē, ka nesenie uzbrukumi Kijivai ir Surovikina tiešs nopelns. Šāda veida uzbrukumi ir ne tikai tikuši īstenoti arī citu ģenerāļu vadībā, bet arī nereti minētā Surovikina nežēlība pret civiliedzīvotājiem Sīrijā būtiski neatšķiras no vispārējās Krievijas Bruņoto spēku rīcības Sīrijas karā.

Krievijas karš Ukrainā izriet no agresīviem, imperiālistiskiem, nevis humāniem apsvērumiem, un Krievijas rīcība tam ir skaudrs piemērs. Šādi uzbrukumi var tikai pastiprināt Krievijas neveiksmes, rietumvalstīm sākot piegādāt modernākas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Saskaņā ar Krievijas aprēķiniem šādai agresijai būtu jānomāc jebkāda vēlme pretoties un jāveicina Ukrainas kapitulācija. Taču drīzāk Kremļa rīcība liecina par pretējo – par nespēju šobrīd sasniegt pašu noteiktos un vairākas reizes mainītos plānus, ko vēl vairāk pastiprina ukraiņu ticība savai uzvarai.