Krievijas aukstais aprēķins jeb kāpēc Maskava gaida aukstu ziemu  (7)

Reaģējot uz Krievijas uzbrukumu Ukrainai, jau šī gada pavasarī Eiropas Savienība paziņoja par jaunas stratēģijas – "REPowerEU" – ieviešanu. Tās ietvaros jau šī gada laikā ir plānots samazināt Krievijas piegādātās dabasgāzes importu par divām trešdaļām, savukārt pilnībā atteikties no tās līdz 2030. gadam. Ņemot vērā dabasgāzes eksporta politisko un arī finansiālo lomu – Eiropas Savienība ik gadu par gāzi Krievijai maksā ap 400 miljardiem eiro, Krievija ir centusies izmantot dažādus iebiedēšanas instrumentus.

Krievijas dabasgāzes eksportētājs "Gazprom" augusta vidū paziņoja, ka augusta nogalē uz trim dienām tikšot apturēta galvenā eksporta ceļa – cauruļvada "Nord Stream 1" – darbība apkopes dēļ. Nav pārsteidzoši, ka jau augusta nogalē tika paziņots, ka piegādes pa šo ceļu tiek pārtrauktas pilnībā it kā tehnisku iemeslu dēļ. Šī turklāt nebūt nebija pirmā reize – visas vasaras garumā Krievija ierobežoja vai pilnībā apturēja cauruļvada darbību, atsaucoties uz tehniskām nepilnībām.

Jau šajā laikā Krievijas amatpersonas nevairījās nākt klajā ar neslēptiem brīdinājumiem. Piemēram, Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs jūlijā izteicās, ka, lai gan Krievija neesot ieinteresēta dabasgāzes piegāžu pārtraukšanā, situācija varot mainīties, ja Eiropa nemainīšot uzsākto pārgalvīgo sankciju un ierobežojumu ceļu. Arī pats Vladimirs Putins izvēlējās piebilst, ka jebkādi pret Krievijas dabasgāzes eksportu vērsti ierobežojumi nozīmēšot cenu lēcienus gala patērētājiem Eiropā. Tādējādi Krievijas oficiālās amatpersonas spēja ne tikai draudēt ar piegāžu pārrāvumiem, bet arī draudēt ar sociāliem nemieriem Eiropai. Šai diskusijai pamanāmu punktu pielika oktobra vidū notikušie sprādzieni, kas gan "Nord Stream 1", gan arī ekspluatācijā tā arī nenodoto "Nord Stream 2" padarīja fiziski neizmantojamu.

Taču tas nenozīmē, ka Krievija būtu aizmirsusi par dabasgāzes lomu politikā, un kopš rudens sākuma ir vērojama jauna inerce jautājumos, kas skar dabas resursu importu. Uzņēmuma "Gazprom" vadītājs Aleksejs Millers oktobra vidū norādīja , ka siltu ziemu Eiropa visdrīzāk bez Krievijas gāzes pārdzīvošot, bet dabasgāzes krājumi martā sasniegšot vien 5%. Līdz ar to ilgstošs aukstums varot nosaldēt pat veselas pilsētas. Vienlaikus viņš atgādināja, ka visas Eiropas Savienības, it īpaši Vācijas, labklājība esot būvēta uz Krievijas lēto energoresursu pamatiem.

Vienlaikus arī Putins atgādināja, ka Krievija esot gatava piegādāt dabas resursus un bumba esot Eiropas Savienības pusē. Šādi izteikumi vedina domāt, ka atgriešanās pie pragmatiskām attiecībām ir pilnībā iespējama, turklāt Eiropai būtu jābūt pateicīgai vai jāizjūt zināma pateicība iepretim Krievijai par to, ka tā esot mums dāsni sniegusi savus resursus. Uzsvars uz pragmatismu ir dominējoša ideja Krievijas retorikā un skaidro arī citus Krievijas centienus informatīvajā telpā.

Oktobra nogalē SIA "Latvijas Valsts ceļi" informēja, ka Dobeles un Tukuma novadā konstatētas īpatnējas zādzības, proti, izzāģēti un nozagti dēļi no 15 autobusu pieturvietām. Drīz vien šis pats sižets tika atspoguļots arī prokremliskās vietnēs ar skaidru vēstījumu, ka šī esot viena no daudzajām tendencēm Eiropā laikā, kad Krievijas dabasgāze vairs neesot pieejama. Savukārt Vācijā kokmateriāli esot pat vēl vairāk pieprasīti – saskaņā ar prokremlisko vietņu redzējumu.

Medijs "Bloomberg" oktobrī publicēja rakstu par to, kā pēc Otrā pasaules kara Berlīnes iedzīvotāji devās uz Tīrgartena (Zoodārza) parku Berlīnes centrā, lai zāģētu tur esošos kokus malkai. Prokremliskās vietnes šo vēsturisko faktu centās pārnest uz mūsdienām, paziņojot, ka šobrīd Tīrgartena parks esot teju izzāģēts, vietējiem iedzīvotājiem paniski meklējot malku.

Dezinformācijas vilnis skāra arī Vācijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku, kura kādā diskusijā izteicās, ka Vācijas valdība palīdzēšot saviem iedzīvotājiem saistībā ar pieaugošo dzīves dārdzību, taču Vācijas atbalsts Ukrainai turpināšoties neatkarīgi no tā, ko par to domājot viņas vēlētāji Vācijā. Citāts par Ukrainas atbalstīšanu neatkarīgi no sabiedriskās domas tika izņemts no konteksta un izplatīts internetā, tādā veidā kropļojot kopējo vēstījumu. Līdz ar to kopš rudens sākuma ir iespējams identificēt vairākus gadījumus, kuri visi ved uz kopēju mērķi – iebiedēt sabiedrību.

Nav šaubu par to, ka atteikšanās no Krievijas dabasgāzes ir sarežģīts solis, kas prasa un arī turpmāk prasīs pacietību un pielāgošanos. Taču Krievijas regulārā atsaukšanās uz šāda soļa neizdevīgumu skaidri liecina par to, ka tas ir Krievijai neizdevīgs solis. Regulārās gāzes piegādes ne tikai papildināja Krievijas maciņu, bet nostādīja to izdevīgā stratēģiskā situācijā. Apmaiņā pret piekļuvi resursiem Krievija varēja pieprasīt piekāpšanos savām pozīcijām, vienlaikus paļaujoties uz valstu sabiedrību atbalstu, kas izrietēja no salīdzinoši lētu dabas resursu nozīmes ekonomikas izaugsmē.

Lēmums par atteikšanos no Krievijas dabasgāzes samazina tās rīcības brīvību un pieejamos ietekmes instrumentus. Nemitīgā atsaukšanās uz vietējo iedzīvotāju paniku un politiķu it kā tuvredzīgo pieeju tiek veikta viena mērķa vārdā – lai atgrieztos pie pragmatisma. Tieši pragmatisms bija tas, kas Krievijai bija izdevīgs, – Eiropas valstis izvēlēsies sadzīvot ar Krieviju un tās ārpolitikas sekām, lai tikai neapdraudētu resursu piegādes.

Tieši tāpēc viena no izvēlētajām mērķauditorijām ir sabiedrība plašākā nozīmē. Kremļa interesēs ir sabiedrību pārliecināt vai, ja tas nav iespējams, iebiedēt par to, ka bez Krievijas Eiropu sagaida akūtas problēmas, turklāt ne tikai tuvākajā laikā, bet ilgtermiņā. No šādas loģikas izriet, ka sabiedrībai būtu jāpieprasa saviem politiķiem pārskatīt pašreizējo nostāju attiecībā pret Krieviju un atgriezties pie abpusēji izdevīgām attiecībām.

Problēma gan ir tāda, ka šādā situācijā izdevīgums būtu izteikti Krievijas pusē un Eiropa turpinātu finansiāli un politiski atbalstīt agresīvu režīmu. Kremlis cer, ka iebiedēta sabiedrība ķersies pie politiskām aktivitātēm savā valstī, lai mainītu kopējo nostāju. Tiesa, ilgtermiņā Kremļa interesēs ir izmantot tieši šādu sabiedrības noskaņojumu, lai pie varas nāktu pret Krieviju samiernieciski un labvēlīgi noskaņoti politiķi, kuriem principi un vērtības būs tikai otrajā vietā. Papildus tam Krievijas interesēs ir populistu nākšana pie varas, kuri būtu gatavi izdabāt sabiedrības vēlmēm, neskaidrojot valsts intereses.

Līdz ar to Krievijas kopējā stratēģija ir vērsta uz sabiedrības ietekmēšanu un valdošo politiķu diskreditāciju ar cerību panākt politikas maiņu, kas Krievijas rokās atgrieztu spēcīgus ietekmes rīkus, kas apdraudētu mūsu pašu spējas pretdarboties Krievijas destruktīvajai ietekmei.

Neapšaubāms arguments Ukrainas atbalstam un arī mūsu pašu stabilitātei ir ne tikai politiskā griba, bet arī sabiedrības atbalsts tai. Saglabājoties sabiedrības atbalstam, kā arī izpratnei par nepieciešamību nodrošināt savu drošību ilgtermiņā, Krievijas pozīcijas tiek pakāpeniski vājinātas. Likumsakarīgi, Krievijas pieeja ir vērsta uz sabiedriskās domas maiņu, kas novestu pie mūsu principu pārvērtēšanas par labu Krievijai. Tāpēc ir svarīgi atcerēties, kāpēc šādus soļus ir nepieciešams spert.

Krievija ir agresīva valsts, kura pret Ukrainu ir izvērsusi imperiālistisku karu cerībā kļūt par vienu no pasaules noteicošajām lielvarām. Krievijas ierobežošana nozīmē ne tikai ierobežot naudas plūsmas, kas Krievijai ļauj īstenot agresiju, bet arī tās ietekmes instrumentus, kuri ir tikuši izmantoti pret mums. Labākais pretarguments Krievijai ir mūsu pašu noturība un pārliecība, ka uzsāktais ceļš ir jāturpina.