Viena no aprunātākajām tēmām un lielākajām bažām Krievijas uzsāktā plašā iebrukuma Ukrainā laikā ir atomieroču izmantošana. Nav noslēpums, ka agresīvajai kaimiņvalstij ir vislielākais kodolieroču arsenāls pasaulē un tas dara daudzus bažīgus. Krievijas amatpersonas šīs bažas nereti cenšas izmantot un Rietumvalstīm draud ar kodolkaru. Piemēram, novembra sākumā Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs publiski apgalvoja, ka Krievijas neveiksmes Ukrainas dienvidos ir pamats izmantot kodolieročus. Portāls "Delfi" skaidro, ka šādi apgalvojumi ir manipulatīvi.
Novembra sākumā Medvedevs savā "Telegram" kanālā publicēja ziņu, kurā apgalvo, ka Kijevas mērķis ir atgūt teritorijas, kuras Krievija okupējusi kopš 2014. gada. Tas apdraudot Krievijas eksistenci un pēc Krievijas Federācijas valsts politikas pamatnostādņu 19. panta esot pamatots iemesls kodolieroču izmantošanai. Dažādi attaisnojumi kodolieroču izmantošanai dzirdēti no vairākām Krievijas amatpersonām, taču tie ir melīgi.
Krievijas Federācijas valsts politikas pamatnostādņu 19. pants paredz, ka kodolieroču izmantošana ir attaisnojama gadījumos, kad ir aizdomas vai mēģinājums ar šādiem ieročiem uzbrukt Krievijai, kad noticis uzbrukums kritiskajai Krievijas infrastruktūrai vai gadījumos, kad kādas citas valsts agresija apdraud valsts eksistenci. Taču Krievijas teritorijai šobrīd neviens neuzbrūk, līdz ar to pamata izmantot kodolieročus nav.
Ukraina neatkarību no Padomju savienības ieguva 1991. gada 24. augustā. Un neatkarīgās Ukrainas konstitūcija paredz, ka tā sastāv no 24 reģioniem, tostarp, Doņeckas, Luhanskas un Krimas. Taču jau kopš 2014.gada šos reģionus ir vardarbīgi okupējusi Krievija. Šī gada 24. februārī Krievija uzsāka plašu iebrukumu valstī, taču pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem ieņemt galvaspilsētu Kijivu, atgriezās Ukrainas dienvidu daļā.
Šī gada iebrukumā Krievijai izdevās uz laiku ieņemt arī Hersonas un Zaporižjas apgabalus un šajā periodā rīkot viltotus referendumus par iestāšanos agresorvalsts sastāvā. Taču neviens no referendumiem okupētajās teritorijās nav starptautiski novērots un to rezultāti nav atzīti. Turklāt "referendumu" norisē konstatēti ļoti daudz neslēptu pārkāpumu, un tie ir atzīti par nelikumīgiem. Tātad okupētās teritorijas arī pēc Krievijas mēģinājumiem tos pievienot savam sastāvam joprojām pieder Ukrainai.
Bijušais Krievijas prezidents Medvedevs par iemeslu kodolieroču izmantošanai sauc Ukrainas armijas veiksmīgo virzību dienvidos, kas novembrī ļāva panākt arī stratēģiski svarīgās Hersonas atbrīvošanu. Taču tā kā tā ir Ukrainas teritorija, nevar uzskatīt, ka kāds būtu uzbrucis Krievijas teritorijai. Tāpēc Medvedeva piesauktais 19. pants nekādi neattaisnotu kodolieroču izmantošanu.
Vērts arī atcerēties, ka līdz neatkarības iegūšanai Ukrainā atradās Padomju savienības atomieroči. Vēl jo vairāk, Ukrainā tolaik atradās aptuveni trešdaļa savienības kodolieroču arsenāla, kas valsti ierindoja trešajā vietā pasaulē. 1994. gada 5. decembrī Ukraina, Krievija, Lielbritānija un ASV parakstīja Budapeštas memorandu, kurā Ukraina apsolīja noteiktā laika periodā atbrīvoties no saviem kodolieročiem apmaiņā pret drošības garantu. Arī Krievijas paraksts nozīmē solījumu rūpēties par Ukrainas drošību un pieprasīt ANO rīcību agresijas gadījumā. Kā zināms, Krievija savu solījumu neturēja.
Pašlaik agresorvalsts absolūtajos skaitļos ierindojas pirmajā vietā pasaulē ar lielāko kodolieroču arsenālu. Taču teju turpat ir NATO bloks, kura lielāko daļu ieroču glabā ASV. Salīdzinoši neliels skaits ir arī Francijai un Lielbritānijai. Trešais lielākais kodolarsenāls ir Ķīnai. Tai seko Pakistāna, Indija, Izraēla un Ziemeļkoreja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
