Faktu pārbaude: Latvijā antidepresantus lieto mazāk, jo retāk atpazīstam depresiju  (1)

Sākotnēji diskusija par antidepresantiem izcēlās starp pusaudžu psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu un ģimenes ārsti Gundegu Skruzi–Janavu. Konstantinovs vairākos ierakstos apgalvoja, ka pusei lietotāju pēc medikamentu lietošanas būs atmešanas sindroms un daudziem tas būs smags un ilgs. Turklāt antidepresantu lietošana nemazinot pašnāvību skaitu. Sakss arī piebilst, ka Latvijā mazāk antidepresantu nekā citās Eiropas valstīs izraksta mārketinga dēļ. Pēc šī ieraksta sociālajā medijā izvērsās vairākas diskusijas. Daudzkārt vārdus "atmešanas sindroms" aizvietojot ar "atkarība".

Tikmēr ģimenes ārste vairākos ierakstos atspēkoja apgalvojumu par to, ka antidepresanti izraisa atkarību. Janava ierakstos skaidroja, ka atcelšanas sindroms tiešām daudziem rodas, taču tas nav tas pats, kas atkarība, ko izraisa tādas vielas kā alkohols, narkotikas un tabaka. Ārste arī skaidroja, ka no šī sindroma var izvairīties, zāles beidzot lietot pakāpeniski.

Pēc šiem ierakstiem tviterī par tēmu sāka diskutēt arī daudzi ar ārstniecības jomu nesaistīti lietotāji, tāpēc portāls "Delfi" vērsās pie Latvijas Psihiatru asociācijas viceprezidenta un Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītāja profesora Elmāra Rancāna, kā arī ievāca statistikas datus, lai noskaidrotu, cik daudz lietojam antidepresantus un vai darām to pārmērīgi un riskanti.

Antidepresantu lietošana pasaulē pēdējās desmitgadēs ir krasi pieaugusi. Visvairāk medikamentu patērē eiropieši. OECD ievāktie dati rāda, ka vairākās Eiropas valstīs pēdējo 20 gadu laikā šo zāļu patēriņš pieaudzis vismaz divas reizes. Piemēram, Īslandē, Zviedrijā, Beļģijā un Apvienotajā Karalistē. Šīs valstis arī patērē visvairāk antidepresantu Eiropā.

Kur šajā topā ir Latvija? Pēdējā vietā. Latvija ierindojas pēdējā ar vismazāko patēriņu – 7,5 reizes mazāku nekā Īslandē, kas atrodas topa augšgalā. Turklāt patērējam teju divreiz mazāk nekā mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā. Un šī tendence pēdējo gadu laikā nav būtiski mainījusies.

Psihiatrs Elmārs Rancāns portālam "Delfi" skaidro, ka 2017.gadā situācija bija līdzīga – patērējām 7 reizes mazāk antidepresantu nekā Dānijā un Zviedrijā, kā arī divreiz mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā.

"Kā es varu skaidrot šo atšķirību – šeit parādās tas, cik pareizi depresija tiek labi atpazītā un ārstēta ir Latvijā. Mūsu pētījumi, kuri ir publicēti prestižos medicīnas žurnālos, pierāda, ka ik gadu Latvijā ir aptuveni 120 000 cilvēki ar klīnisku depresiju – tādu, kas būtu jāārstē," stāsta Rancāns. Aptuveni tikai astotā daļa no šiem cilvēkiem ārstējas valsts sektorā. Nav skaidri zināms, cik daudzi palīdzību meklē privāti, taču tas nav milzīgs.

"Jebkurā gadījumā ir liels pacientu skaits, kas neapzinās savu depresiju vai nevēršas pēc palīdzības. To ietekmē gan sabiedrības izglītības līmenis par psihisko veselību, gan arī sabiedrības aizspriedumi pret to kopumā, kā arī pret depresiju un trauksmi," secina psihiatrs.

Kāpēc vispār depresija būtu jāārstē? Pirmkārt, tā būtiski pasliktina dzīves kvalitāti un rada personīgas ciešanas ne tikai pacientam, bet arī apkārtējiem. Neārstēta depresija rada tiešos ekonomiskos zaudējumus valstij, gan depresīvo cilvēku samazināto darba spēju dēļ, gan priekšlaicīgās mirstības dēl no pašnāvībām. Jau pirms 8 gadiem mūsu veiktie aprēķini liecināja, ka ik gadu Latvija neārstētas depresijas dēļ zaudē vairāk kā 100 miljonus eiro.

Depresija smagā formā cilvēkus mēdz novest līdz pašnāvībām. Pēdējos 20 gados kopumā Eiropā pašnāvību īpatsvars ir samazinājies no 15 uz 11 cilvēkiem uz 100 000 iedzīvotāju. Kritums šajā laikā bijis arī Latvijā. Tomēr joprojām paši no dzīves aiziet izvēlas daudzi. Starp Eiropas valstīm ierindojamies otrajā vietā ar 20 cilvēkiem uz 100 000 iedzīvotāju, tā rāda Pasaules Bankas dati par 2019. gadu. Mūs apsteidz vien kaimiņi lietuvieši.

Tāpēc profesors Rancāns portālam "Delfi" akcentē, ka mūsu kopējais uzdevums ir pievērst nopietnu uzmanību depresijas savlaicīgai atpazīšanai un ārstēšanai. Psihiatrs atzīst, ka vieglākos gadījumos varētu diagnosticēt un ārstēt ģimenes ārsti. Parasti tādos gadījumos sākotnēji varētu tikt rekomendēta psihoterapeitiska ārstēšana, taču smagākos gadījumos ar to nepietiek un lai cilvēku tiešām varētu efektīvi palīdzēt, ir jāizmanto arī antidepresanti. Turklāt ideālā variantā tos lieto kopā ar regulāriem psihoterapijas apmeklējumiem.

Ārsts arī skaidro, ka antidepresanti tiešām nerada fizisku atkarību. Tomēr ir gadījumi, kad cilvēkiem rodas "atcelšanas fenomens". "Tas biežāk ir cilvēkiem, kuriem depresija ir kopā ar trauksmi. Tad viņiem liekas, ka, pārtraucot lietot medikamentu, visi simptomi atnāks atpakaļ. Tie gan ir sevišķi jūtīgi pacienti un ārsti nekad antidepresantus nerekomendē pārtraukt lietot krasi. Tas vienmēr notiek pakāpeniski, lai izvairītos no šādām situācijām," tā psihiatrs.

Turklāt svarīgi ir, lai pacients iziet visu ārsta nozīmēto medikamentu kursu, kas visbiežāk ir aptuveni pusgads. Zāles pārtraucot lietot pēc paša iniciatīvas, ir lielāka iespēja, ka iepriekšējās sajūtas atgriežas.

Tiesa ir vairākas problēmas, kas apgrūtina cilvēku vēršanos pēc palīdzības – ārstu pieejamība un dārdzība. Pie Valsts apmaksātiem psihiatriem un ģimenes ārstiem var vērsties jebkurš un bez papildus maksās. Lielākā daļa psihoterapeitu pakalpojumi ir maksas. Tāpēc Rancāns uzskata, ka valstij būtu jārūpējas, lai psihiatriskā palīdzība cilvēkiem kļūtu pieejamāka.

Savulaik pandēmijas ietekmē valstī tika izveidota papildus programma, kura piedāvāja bezmaksas psihoterapeita konsultācijas. Taču daudzi speciālisti šajā programmā nebija gatavi darboties nelielās valsts samaksas dēļ, tā atzīst psihiatrs. Vienlaicīgi jāapzinās, ka gada laikā viens psihiatrs vai ģimenes ārsts ar antidepresantiem var izārstēt 6-8 reizes vairāk pacientu, nekā kvalificēts psihoterapeits.

"Antidepresants nav tablete laimei. Ja tā būtu, mēs iesāktu katru dienu ar tableti, izvēloties, kādu garastāvokli gribam. Antidepresants var palīdzēt tikai gadījumos, kad tiešām ir depresīvi simptomi kā slimības izpausme. Līdz ar to ir ļoti svarīgi precīzi noteikta diagnoze. Ir gadījumi, kad antidepresantu lietošana ir nepamatota. Piemēram, ja ir bipolāri afektīvie traucējumi ar depresīvu simptomātiku un ārsts to sajauc ar klīnisko depresiju. Un šeit arī sākas negatīvais PR pret antidepresantiem. No šādiem gadījumiem," skaidro ārsts.

Tātad Latvijai līdz problemātiskai antidepresantu lietošanai vēl ir ļoti tālu. Svarīgāks fokuss šobrīd ir uz sabiedrības psihisko veselību kopumā, kā arī spēju atpazīt dažādas problēmas. Turklāt nav pamata satraukties par faktu, ka cilvēks lieto antidepresantus. Ļoti daudzos gadījumos tā ir labākā izeja no depresijas vai citām psiholoģiskās veselības problēmām. Ja ir pareizi noteikta diagnoze un medikamenti tiek lietoti ārsta uzraudzībā un ievērojot norādījumus, tie nenodara ļaunumu veselībai. Turklāt klīniskas depresijas gadījumā tas ir viens no labākajiem un efektīvākajiem līdzekļiem, ar ko turklāt vienlaicīgi ir iespējams palīdzēt lielam daudzumam pacientu.