No Hāgas līdz Maskavai jeb kāpēc Krievijai rūp reiss MH17  (16)

Šī gada 17. novembrī Hāgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu lietā par Malaizijas aviokompānijas reisa MH17 lidmašīnas notriekšanu 2014. gada 17. jūlijā, kā dēļ bojā gāja 298 personas uz gaisa kuģa klāja. Par nodarījumu trīs personām tika piespriests mūža ieslodzījums. Krievijas pilsonis Sergejs Dubinskis, kurš tolaik bija pašpasludinātās "Doņeckas tautas republikas" (turpmāk tekstā – DTR) bruņoto spēku virsnieks, bija atbildīgs par "Buk" raķešu sistēmas nogādāšanu uz un no raķešu palaišanas vietas. Krievijas pilsonis Igors Girkins, plašāk pazīstams ar iesauku Strelkovs, tolaik būdams pašpasludinātās DTR aizsardzības ministrs, bija galvenais atbildīgais par militāro resursu un bruņojuma pielietošanu. Savukārt Ukrainas pilsonis Leonīds Harčenko nodrošināja raķešu sistēmas apsardzību.

Saprotams, līdz ar sprieduma paziņošanu atsākās dezinformācijas vilnis, lai iespējami vairāk saduļķotu ūdeni un atrastu "patiesos vaininiekus". Prokremliskais medijs "Ria Novosti" paziņoja, ka Hāgas apgabaltiesa neesot atradusi saikni starp aviolainera notriekšanu un Krievijas Federāciju.

Publiski pieejamajā tiesas spriedumā, kas ir pieejams arī krievu valodā, ir minēts, ka aviolainera notriekšanas brīdī Ukrainā ir noticis starptautisks bruņots konflikts starp Ukrainu un DTR, pašai DTR atrodoties Krievijas Federācijas kontrolē. Tiesa to pamato ar apsvērumu, ka daudzi toreizējie DTR līderi bija Krievijas pilsoņi, turklāt, kā liecinot pārtvertā komunikācija, DTR pārstāvji esot regulāri sazinājušies ar pārstāvjiem no Krievijas puses, tostarp politiskā līmenī. Tāpat arī tiek atgādināts par pastāvošajiem pierādījumiem par Krievijas sniegto finansiālo un materiāli tehnisko atbalstu, turklāt Krievija esot piedalījusies arī militāru darbību koordinēšanā. Tas kopumā ļauj uzskatīt, ka DTR ir atradusies Krievijas kontrolē notikuma laikā.

Šī teorija iet roku rokā ar citu Kremļa jau gadiem iecienītu taktiku – uzmanības novēršanu. Maskava jau faktiski kopš 2014. gada jūlija ir mēģinājusi nākt klajā ar dažādām teorijām, kuras kopumā norāda uz vienu iespējamo vainīgo – Ukrainu. Pat vairāk, regulāri tiek norādīts, ka Ukraina esot patiesais vaininieks, kamēr rietumvalstis aktīvi mēģinot slēpt šo faktu, lai tikai varētu vainot Krieviju.

Jau 2014. gada 21. jūlijā Krievijas Aizsardzības ministrija sasauca preses konferenci, lai prezentētu savus "pierādījumus", ka reisa MH17 lidmašīna esot atradusies divu Ukrainas bruņoto spēku "Buk" raķešu sistēmu darbības rādiusā, izmantojot satelītfoto. Taču, kā liecina fotogrāfiju salīdzināšana, Krievijas puses piedāvātie attēli bija uzņemti aptuveni mēnesi pirms lidmašīnas notriekšanas, turklāt arī rediģēti. Tāpat preses konferencē tika mēģināts apgalvot, ka reiss esot būtiski pārvirzīts virs teritorijas, kur lidmašīnu varētu sasniegt Ukrainas ieroču sistēmas, taču arī šis arguments neizturēja kritiku. Ņemot vērā Krievijas varas iestāžu gatavību izmantot pat safabricētus "pierādījumus" sevis attaisnošanai, skaidri redzams, ka šis jautājums tai bija svarīgs.

Par to arī liecina interesants gadījums Nīderlandes mediju telpā. 2019. gadā Nīderlandē tika izveidots īpašs mediju projekts "Bonanza Media", kas nodarbojās ar alternatīvu MH17 katastrofas skaidrojumu aktualizēšanu. Saturu veidoja nīderlandietis Makss van der Verfs (Max van der Werff) un bijusī "Russia Today" žurnāliste Jana Jerlašova. Būtiski, ka abi personāži jau iepriekš bija manīti izsakāmies konkrētās traģēdijas kontekstā, kritizējot Ukrainas varas iestādes un starptautisko izmeklēšanu. Piemēram, van der Verfs jau īsi pēc katastrofas brīvprātīgi piedāvāja savu palīdzību DTR publiskajai komunikācijai.

Jau 2020. gadā vietne apgalvoja, ka tās rīcībā esot nonākusi noplūdusi izmeklēšanas informācija ar nolūku radīt sensāciju. Taču realitātē dokumenti drīzāk tikai apliecināja, ka izmeklēšana tika veikta kvalitatīvi. Būtiskākais, kā liecina "Bellingcat" rīcībā esošā informācija, ir tas, ka Jerlašova savas darbības koordinēja ar Krievijas militāro izlūkošanu, pat viesojoties tās galvenajā ofisā.⁹

Līdz ar to viens konkrēts gadījums, proti, lidmašīnas notriekšana, spēj ilustrēt prokremliskās dezinformācijas dažādo vērienu un pieejas. Tiek pielietota situatīva un salīdzinoši operatīva dezinformācijas izplatīšana ar skaidru mērķi attaisnot Krieviju. Tiek piedāvāts "skaidrojums", ka Krievija (un nereti arī krievi) tiekot nepamatoti apsūdzēta rietumvalstu imperiālistisko interešu vārdā.

Signāla pastiprināšanai tiek izmantota pat Aizsardzības ministrija, kura nomināli netiek tieši saistīta ar dezinformācijas izplatīšanu nosacīta miera laikā, izmantojot safabricētus materiālus, kuru atmaskošana nebūt nav tik sarežģīta. Tiesa, tas neviļus liek uzdot jautājumu par iemeslu, kāpēc šādi maldinoši attēli tiek padarīti publiski pieejami. Tas lielā mērā ir skaidrojams ar nepieciešamību visupirms pārliecināt pašiem savu iekšējo auditoriju, droši apzinoties, ka citādi domājošos ir iespējams pasludināt par nelojāliem un faktiski izstumt no mediju telpas. Visbeidzot: pat rietumvalstīs tiek izveidotas institūcijas, kuru mērķis ir pastiprināt Kremļa vēstījumus Rietumu auditorijām, uzdodot tos par neatkarīgu un sensacionālu žurnālistiku.

Aiz šādiem pūliņiem slēpjas Kremļa fundamentāla interese virzīt Rietumu sabiedrības viedokli sev izdevīgā gultnē. Kontekstuāli svarīgi atminēties, ka reisa MH17 lidmašīnas notriekšana kļuva par vienu no Krievijas sāktā kara Ukrainā simboliem. Negurstoša vēlme jebkādā veidā nomelnot izmeklēšanu ir instruments, ar ko Krievija cenšas glābt savu tēlu rietumvalstīs, jo rietumvalstu sabiedrības viedoklim ir tieša ietekme uz valstu īstenoto politiku. Ja sabiedrība kopumā Krieviju uzskata par vainīgu notikušajā, Krievijas iespējas brīvi īstenot savu ārpolitiku un panākt savu interešu aizstāvēšanu ir apgrūtinātas.

Ap 2020. gadu karš Ukrainā vairs nebija aktuāls Rietumu sabiedrībā, taču starptautiskās izmeklēšanas secinājumi par Krievijas atbildību draudēja atkārtoti pievērst uzmanību notiekošajam Krievijai neizdevīgā gaismā. Kontekstā ar pašlaik notiekošo ir redzams, ka Krievijas galvenā interese – sabiedriskās domas ietekmēšana par labu sev – nav zaudējusi aktualitāti. Vērts uzsvērt, ka šādi Krievijas centieni ir vērojami ārpus Rietumu pasaules, kur Krievijai joprojām piemīt ietekme un arīdzan politiskā pievilcība.

Taču "Bonanza Media" gadījums atgādina par būtisku Kremļa taktiku, proti, asās varas izmantošanu. Tās būtība ir maldinošu vēstījumu izplatīšana Rietumu liberālajā informatīvajā telpā, uzdodot to par neatkarīgu žurnālistiku, kas tai ļauj slēpties aiz vārda brīvības. Tādējādi "Bonanza Media", šķietami neatkarīgs žurnālistikas projekts no Nīderlandes, spēj izplatīt prokremlisku informāciju, tādā veidā cenšoties ietekmēt sabiedrisko domu rietumvalstīs. Ņemot vērā šogad pieņemtos ierobežojumus un pat aizliegumus attiecībā uz Krievijas informācijas kanālu klātbūtni Rietumos, asā vara arī turpmāk būs instruments Krievijas ietekmes arsenālā, lai apietu piemērotos ierobežojumus.

Raugoties plašāk, nav pamata pieņemt, ka Krievija būtu gatava samierināties ar atrašanos starptautiskā izolācijā un nosacīti atkāpties no uzvedības, kāda tika piekopta līdz šim. Pat otrādi, konfrontācija ar Rietumiem Krievijai ir papildu stimuls politisko procesu ietekmēšanai, lai sekmētu sev labvēlīga redzējuma nostiprināšanos. Tas tiešā mērā nozīmē Krievijas gatavību meklēt vājās vietas mūsu pašu sistēmās un institūcijās, lai slēptu savu garo roku.