Kopš 24. februāra Krievija ir nākusi klajā ar dažnedažādām sazvērestības teorijām par un ap Ukrainas karu. Ja spriedelējumi par fašistiem un narkomāniem Ukrainā ir uzskatāmi par ierastu lietu, tad idejas par Ukrainas vēlmi radīt masu iznīcināšanas ieročus vai pat gatavību apšaudīt savu atomelektrostaciju noteikti ir savādas un visai radošas. Tāda ir arī gana regulāri atkārtotā ideja par Polijā it kā pastāvošo vēlmi okupēt daļu Ukrainas teritorijas Polijas vēsturiskās varenības atjaunošanai.
Versija katrai gaumei
Vēl novembra beigās Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta (turpmāk tekstā – SVR) direktors Sergejs Nariškins – tātad cilvēks, kura rīcībā teorētiski būtu jābūt uzticamai un pamatotai informācijai, – apgalvoja, ka Polija gatavojot rīcības plānu (tostarp paredzot organizēt referendumu) Ukrainas rietumu teritoriju aneksijai, lai to izmantotu kā kompensāciju par Ukrainai sniegto palīdzību un kara dēļ ciestajām neērtībām. Tiesa, tā nebūt nav pirmā reize, kad Krievijas amatpersonas mēģina attīstīt šo domu. Jau 2014. gada pavasarī Krievijas kolorītais politiķis Vladimirs Žirinovskis Polijas, Ungārijas un Rumānijas vēstniecībām adresēja vēstuli, aicinot tās apsvērt referenduma rīkošanu Ukrainas teritorijā, lai faktiski sadalītu Ukrainu.
Taču šī gada aktivitāte, visticamāk, ir saistāma ar Polijas partijas "Likums un taisnīgums" līdera Jaroslava Kačinska izteikumu marta vidū, ka mieru Ukrainā nodrošināt varētu NATO miera uzturēšanas misija. Jau dažas dienas vēlāk Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs "skaidroja", ka Polijas idejas pamatā esot vēlme pārņemt savā kontrolē daļu Ukrainas teritoriju, slēpjoties aiz miera uzturēšanas misijas fasādes.
Aprīļa nogalē šo pašu domu atkārtoja SVR direktors, proti, Polija kopā ar ASV strādājot pie plāna, kā Polijai atgūt savas "vēsturiskās teritorijas", ko papildinātu bruņoto spēku ievešana, attaisnojot to ar teritoriju aizsardzību no Krievijas agresijas. Turklāt, kā uzsvēra Nariškins, šāda misija netiktu īstenota ar NATO mandātu, taču tai drīkstētu pievienoties citas valstis, kuras to vēlas.
Mēnesi vēlāk Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs attīstīja šo domu. Viņš skaidroja, ka Polijas prezidenta Andžeja Dudas paziņojums, ka Polijas–Ukrainas robežai vajadzētu apvienot, nevis dalīt, patiesībā liecinot, ka robeža faktiski drīz izzudīšot. Pat vairāk – šāda plānošana notiekot ar vairāku valstu iesaisti un pat Kijivas ziņu, proti, prezidenta Zelenska administrācija pat esot gatava poļiem piešķirt īpašu statusu Ukrainā, kas apliecinot rietumvalstu neieinteresētību Ukrainas tautas labklājībā un tiesībās.
Jūnija nogalē savos spriedumos kārtējo reizi dalījās Nariškins. Šoreiz viņš apgalvoja, ka Krievijas bruņoto spēku panākumi kaujas laukā esot tik vareni, ka Polija, tāpat kā ASV un Lielbritānija, kā vienīgo iespēju liegt Krievijai uzvarēt redzot Ukrainas faktisku aneksiju, lai Ukrainu saglabātu kaut formāli.
Novembra sākumā prezidents Vladimirs Putins tikās ar dažādu reliģisko organizāciju pārstāvjiem un tikšanās laikā kārtējo reizi dalījās savos uzskatos par vēsturi un pašreiz notiekošo. Viņš norādīja, ka Polijas kādreizējās idejas par valsti no Baltijas līdz Melnajai jūrai nekur neesot izzudušas. Turklāt, kā viņš uzskata, Ukrainas mūsdienu teritorijas veidojot apgabali, kuri vēstures gaitā esot vardarbīgi atņemti Polijai, Ungārijai un Rumānijai. Ar šādu argumentāciju viņš nonāca pie secinājuma, ka jau vēsturiski Krievija esot bijusi vienīgā valsts, kas bijusi spējīga garantēt Ukrainas suverenitāti. Viņš pat piebilda, ka Krievija labprātīgi esot atdevusi Ukrainai teritorijas, lai veidotu vienotu kulturāli humanitāro telpu, tādā veidā turpinot sev raksturīgo ideju par Ukrainas mākslīgo izcelsmi un nesaraujamajām saitēm ar Krieviju.
Krievijas vadmotīvs
Ņemot vērā, ka neviena Polijas amatpersona nav nākusi klajā ar paziņojumiem, kuri kaut mazākajā mērā pamatotu Kremļa amatpersonu dažādos skatījumus, šie paziņojumi kopumā atspoguļo Krievijas skatījumu uz Ukrainu un tās suverenitāti. Kā Putins norādīja gan iepriekšminētajā tikšanās reizē, gan arī jau iepriekš plaši izskanējušos paziņojumos, viņa un līdz ar to mūsdienu Krievijas skatījumā, Ukraina ir mākslīgi veidota valsts, kuras teritoriju patiesībā veidojot citām reģiona valstīm atņemtas teritorijas.
Kremļa skatījumā, ja reiz Ukraina ir Ļeņina uzbūvēta, tad arīdzan Krievija to var tikpat viegli izjaukt un sadalīt. Tādā veidā tiek skaidri un nepārprotami ne tikai apšaubīta Ukrainas suverenitāte, bet arī ukraiņu kā nācijas tiesības pastāvēt pašiem par sevi un veidot savu valsti. Tas iet roku rokā ar Putina pausto tēzi, ka tikai Krievija ir spējīga patiesi garantēt Ukrainas suverenitāti.
Proti, ja reiz Ukraina ir mākslīga valsts, kurai Krievija turklāt esot labprātīgi atdevusi daļu savas teritorijas, Krievija esot vienīgā valsts, kas var garantēt Ukrainas drošību un neaizskaramību. Līdz ar to, regulāri atgādinot par Polijas un citu reģiona valstu it kā ambiciozajiem plāniem atgūt savas kādreizējās teritorijas, Kremļa ieskatā, tam vajadzētu mudināt Ukrainas iedzīvotāju tuvināšanos Krievijai izdzīvošanas vārdā.
Vienlaikus tas palīdz Kremlim attīstīt vēstījumu, kura galvenais mērķis ir Krievijas sejas glābšana, proti, Krievija patiesībā karojot pret NATO vai vismaz atsevišķām tās dalībvalstīm, ne tikai Ukrainu. Ar paziņojumiem par Polijas it kā gatavajiem plāniem īstenot Ukrainas teritoriju aneksiju tiek mēģināts uzburt ainu, ka Ukrainā saduras krietni plašākas intereses, kas salīdzinoši ērti palīdz Krievijas iekšējai auditorijai izskaidrot, kāpēc karš ir ieildzis un tā beigas šobrīd nav redzamas.
No tā izriet papildu zemteksts, kas šajā kontekstā netiek tik skaidri izteikts vārdos. Nemitīgi radot priekšstatu par Ukrainas šķietamo sabiedroto gatavību sadalīt valsti, tiek veidota konstrukcija, kuras pamatā ir Rietumu imperiālisms. Kremlis auditorijai mēģina iedvest, ka paši Rietumi ir tie, kas ne tikai vēlas, bet arī ir gatavi pretlikumīgi sadalīt Ukrainas teritoriju un liegt ukraiņiem savu valsti. Saskaņā ar šādu loģiku Rietumi esot patiesie agresori, uz kā fona Krievijas idejas par pašu ukraiņu atbrīvošanu no Kijivas verdzības vai vēsturisko teritoriju atgūšanu izskatās pavisam nevainīgas un taisnīgas.
Acīmredzami karš vienlaikus norit vairākās frontēs, un šobrīd nevienā no tām Krievijai neizdodas gūt skaidru pārsvaru. No tā izriet loģiska nepieciešamība meklēt patieso vaininieku, kuru izmantot par grēkāzi, un Polijas apsūdzības imperiālismā šeit kalpo vairākiem mērķiem. Tas ļauj ne tikai neuzkrītoši turpināt paust mūsdienu Krievijai raksturīgo imperiālistisko attieksmi pret Ukrainas valsti un tās iedzīvotājiem, bet arī vienlaikus sniegt preventīvu atbildi uz jautājumiem par to, kur un kad tad īsti ir gaidāma Krievijas solītā uzvara.
Der atcerēties, ka šo vēstījumu auditorija ir arī rietumvalstis. Krievijas mērķis kara kontekstā ir mazināt atbalstu Ukrainai un izjaukt valstu spējas saglabāt vienotu pozīciju. Idejas par Polijas un citu reģiona valstu imperiālistiskajām tendencēm ir daļa no centieniem likt rietumvalstu sabiedrībām apšaubīt notiekošā patieso jēgu. Pēc Kremļa loģikas, šaubu radīšana par Polijas nodomiem diskreditētu Poliju un pakāpeniski novestu pie iekšējas šķelšanās rietumvalstu kopienā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
