Faktu pārbaude: Nav tiesa, ka ANO Statūti atļauj Krievijai iebrukt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs  (3)

Pirmo reizi ANO Hartu savā runā pieminēja Putins. Viņš teica: "Saskaņā ar 51. panta 7. punktu ar Krievijas Federācijas padomes apstiprinājumu un ar Krievijas Domes un Doneckas un Luhanskas Tautas Republiku ratificētajiem sadraudzības un savstarpējas palīdzības līgumiem, es nolēmu sākt īpašu militāru operāciju." Šādu paziņojumu Putins izteica pēc tam, kad kādu laiku bija apcerējis NATO "apdraudējumu" Krievijai.

Vēlāk kara attaisnošanā izmantoto Hartas pantu skaits palielinājās. Sākotnēji dažādās prokrieviskās publikācijās, vēlāk arī sociālo mediju lietotāju diskusijās parādījās apgalvojumi, ka Krievijai esot tiesības denacificēt daudzas valstis, tostarp, Vāciju, Ungāriju, Austriju, Rumāniju, Bulgāriju, Somiju, Horvātiju, Slovēniju, Čehiju, Baltijas valstis un Ukrainu. To paredzot ANO Statūtu 106. un 107. pants. Portāls "Delfi" skaidro, ka tie ir meli.

Apvienotā Nāciju Organizācija ir dibināta 1945. gadā ar mērķi atturēt dalībvalstis no vēl viena postoša kara un uzturēt starptautisko mieru un drošību. Pašlaik tajā ir 193 dalībvalstis, tostarp arī Krievija. Agresorvalsts ir arī ANO Drošības padomes pastāvīgajā sastāvā kopā ar ASV, Lielbritāniju, Franciju un Ķīnu. Un ANO Statūti ir dokuments, kurā noteikti organizācijas darbības pamatprincipi, dalībvalstu tiesības un pienākumi. Tie ir jāievēro visiem, arī Krievijai.

Hartas 51. pants nosaka neatņemamas tiesības uz individuālu vai kolektīvu pašaizsardzību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek veikts bruņots uzbrukums. Turklāt šīm darbībām jābūt saskaņotām ar Drošības padomi un tās nedrīkst ietekmēt padomes centienus atjaunot un uzturēt starptautisku mieru.

Ar šo pantu iebrukumu Ukrainā attaisnot nevar, pirmkārt, jo pret Krieviju netika vērsts militārs uzbrukums. Arī Ukrainas centienus atgūt agresorvalsts okupētās Doņeckas un Luhanskas teritorijas, kā arī Krimu nevar uzskatīt par uzbrukumu Krievijai, jo šīs teritorijas tika ieņemtas nelikumīgā ceļā un joprojām uzskatāmas par Ukrainas teritorijām. Tātad šis pants patiesībā nevis atļauj Krievijai iebrukt Ukrainā, bet gan ukraiņiem aizstāvēt savu teritoriju pret iebrucējiem.

Runājot par 106. un 107. pantu – tie pēc Kremļa atbalstītāju vārdiem "dod Krievijai tiesības denacificēt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis". Taču arī tie ir meli. 106. pants nosaka Drošības padomes pastāvīgo piecu dalībvalstu tiesības vienojoties un vajadzības gadījumā arī apspriežoties ar citām ANO dalībvalstīm organizācijas vārdā veikt darbības, lai uzturētu starptautisko mieru un drošību.

Taču 107. pants savukārt skaidro, ka statūti neaizstāj vai neizslēdz darbības, ko valdības ir veikušas attiecībā uz jebkuru citu valsti, kas Otrā pasaules kara laikā ir bijusi šo statūtu parakstītājas valsts ienaidniece.

Vēl svarīgi pieminēt arī 1943. gada Maskavas deklarāciju, kurā ASV, Lielbritānija, PSRS un Ķīna vienojās sakaut ienaidnieku – Vāciju un tās sabiedrotos – un pēc kara beigām neizmantot savus bruņotos spēkus citu valstu teritorijā, izņemot pēc vienošanās ar ANO, kas, protams, iebrukumu Ukrainā neatbalsta.

Tātad ANO statūti paredz vien rīcību militāra uzbrukuma gadījumā pēc vienošanās Drošības padomē, nevis militāra spēka izmantošanu savu ģeopolitisko ambīciju sasniegšanai. Turklāt iepriekšminētajos dokumentos minēts arī ienaidnieks, kas nozīmē nacistisko Vāciju un tās sabiedrotos Otrajā pasaules karā. Piemēram, Baltijas valstis nebija nacistiskās Vācijas sabiedrotās, līdz ar to šie statūti nevar attaisnot iebrukumu ne Austrumeiropas, ne Centrāleiropas valstīs. Bez tam statūtos visas dalībvalstu militāras darbības ir saistītas tikai ar miera un drošības uzturēšanu – taču Krievija Ukrainā dara tieši pretējo.