"1920. gada decembrī Latvija un Igaunija piedzīvoja samērā trauksmainu brīdi, Padomju Krievijas karaspēkam koncentrējoties pie robežām. Situācija kļuva īpaši saspīlēta decembra vidū, ko visnotaļ nopietni uztvēra ārzemju pārstāvji, atsevišķos gadījumos parādoties panikas pazīmēm. Decembra otrajā pusē ASV Valsts departamenta Komisijas vadītājs Rīgā Evanss Jangs korespondencē ASV valsts sekretāram ieteica pārtraukt ārzemju pasu izsniegšanu braucieniem uz Baltijas valstīm un turēt amerikāņu karakuģi gatavībā ASV pilsoņu evakuācijai. Drīz trauksmainais noskaņojums sasniedza apogeju arī Francijas militārajā pārstāvniecībā, darbiniekiem iznīcinot dokumentus un gatavojoties evakuācijai. 29. decembrī Baltijas jūrā ieradās Amerikas karaflotes kuģis "Chattanooga", misiju un pārstāvniecību personāla evakuācijai. E. Jangs pieļāva varbūtību, ka SZSA (Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas – red.) uzbrukums Latvijai bija plānots laika posmā no 2. līdz 17. janvārim, turklāt VČK (Viskrievijas ārkārtas komisijai jeb Čekai – red.) it kā bija sastādīti represējamo saraksti." [1].
Pērnā gadsimta trīsdesmitajos gados par tādu varēja uzskatīt arī vietējos nacionālsociālistus vai Hitlera ideju piekritējus. Un, raugi, kad vietējiem nacionālsociālistiem (Erharda Krēgera grupai "Bewegung") vēl pirms 15. maija apvērsuma Latvijas varas iestādes liedza dibināt politisko partiju ("Vācbaltiešu nacionālo partiju"), šie aktīvisti turpināja veiksmīgi darboties dažādu, kā mūsdienās teiktu, nevalstisko organizāciju formā. Vācbaltiešu skautu savienība, Vācbaltiešu ceļošanas un sporta biedrība, Vācu izglītības biedrība Latvijā, Vācu jaunatnes savienība Latvija un līdzīgi. [2] Tāpat vietējo nacistu "piektās kolonnas" vēsture mūsdienās var būt noderīga, lai saprastu – te ar "baltiem cimdiem" rīkoties nevar. Piemēram, 1935. gada septembrī notika tiesas process pret šādiem "aktīvistiem". Lai gan pat Politiskās policijas priekšnieks Jānis Fridrihsons tiesā atzina, ka apsūdzēto darbība bijusi vērsta uz Latvijas valsts iznīcināšanu un "pievienošanu Vācijai", tiesas spriedumi bija ļoti saudzīgi. "Smagākie" – trīs vai pieci mēneši ieslodzījuma cietumā [3]. 21. gadsimta trešās desmitgades Latvijā nereti rodas iespaids, ka vēsture atkārtojas. Sliktā nozīmē.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
