Laura Dzērve: "Vai drīkstu pieskarties jūsu krūtij?" Jā, un prasiet vēl

"Vai drīkstu pieskarties jūsu krūtij?" Tas varētu būt vecmāšu biežāk uzdotais jautājums, atrodoties slimnīcā Beļģijā, kad dienā vai naktī neveicas ar krūts barošanu un jāsauc palīgos vecmāte. To prasīja vienmēr, arī tā pati vecmāte. "Protams! Pati taču jūs saucu!" kāds varētu nodomāt. Taču kā būtu, ja neprasītu? Vai ir normāli, ja, piemēram, par vienas Latvijas slimnīcas atsevišķu vecmāšu "rokrakstu" vēl pirms dažiem gadiem pacientes interneta platformās sauca visai negaidītu iegrābšanos, mērot dzemdes kakla atvērumu?

Beļģijā dzīvoju jau dažus gadus, taču īpašu vērību notiekošajam ārstniecības iestādēs te pievēršu kopš šā gada februāra beigām. Kopš noklausījos Latvijas Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdi, kura atklāja plaisu, kāda mēdz valdīt ārsta un pacienta uztverē. Tāpēc arī šajā rakstā salīdzināšu abas valstis.

"Tas ir dīvaini...", "tas noved līdz absurdam," izteicās Līga Kozlovska, apakškomisijas priekšsēdētāja, ģimenes ārste no Balviem, kad sēdē skatīja grozījumus Pacientu tiesību likumā, kas cita starpā uzliktu ārstam pienākumu pacientam nosaukt savu vārdu, uzvārdu, kvalifikāciju. Likumā jau bija rakstīts, ka pacientam ir tiesības uzzināt šos datus, bet to mēdz arī nepildīt. Toreiz sēdē pacientu pārstāvju stāstīja gadījumus, kā, piemēram, anonīma persona baltā uzsvārcī uzrunā, ved pa lielas slimnīcas koridoriem un pēc tam pacientu izmeklē.

Tagad likumā ierakstīts mediķiem pienākums stādīties priekšā, uzsākot ārstēšanu.

Mana pieredze Beļģijas veselības aprūpē bijusi visnotaļ laba. Protams, visādas ir situācijas. Bijusi pusstunda vai pat stunda koridorā, gaidot konsultāciju pie ārsta speciālista. Reiz man universitātes slimnīcas reģistratūrā, cenšoties pierakstīties, nevarēja pateikt, kurš tieši ārsts speciālists mani konsultēs, tas acīmredzot atkarīgs no nodaļas noslodzes.