Vērtējot Ukrainas veiksmīgi uzsākto un turpināto ofensīvu pret Krievijas aizsardzību Kurskas apgabalā, komentētāji pārsvarā (un pamatoti) min Ukrainas militārās vadības un karavīru drošsirdību, gatavību uzņemties risku, pareizi aprēķināt savus spēkus, diskrēti veikt operatīvā līmeņa operācijas plānošanu, kas nodrošina pārsteigumu gan pretiniekam, gan, iespējams, sabiedrotajiem. Tomēr Ukrainas ģenerālštāba aizvadīto nedēļu panākumu pamatā, iespējams, ir vēl kāds elements, ko grūti definēt vai aprakstīt zinātniskās kategorijās. Kā teica feldmaršals Helmuts fon Moltke: stratēģija ir kas vairāk nekā zinātne – tā ir zināšanu pārvēršana praksē.
Ukrainas militārajiem plānotājiem noteikti ir labi zināma Krievijas militārās vadības nosliece prioritizēt informāciju par panākumiem, jo šāda rīcība ir priekšnosacījums konkrētu komandieru veiksmīgai karjerai. Ja panākumu ir maz vai to spožuma nepietiek, lai apstarotu visus karavadoņus, lietā var tikt likta ne visai godīga konkurence, pietaupot ģenerālim-sāncensim svarīgu informāciju (ne mana cūka, ne mana druva), kas vēlāk ļauj plātīt rokas un raustīt plecus, "kā viņam neiet", un izskatīties labi virspavēlnieka acīs.
Valsts noslēpuma aizsardzības režīms to vēl pastiprina – bez komandiera atļaujas neviens dokuments, kas atklāj izlūkošanas avotus vai paņēmienus, nevar aizceļot uz augstāku vadības līmeni vai pa horizontāli pie kaimiņa. Jaukšanās citu augstāko komandieru atbildības zonās arī netiek tolerēta. Tieši ukraiņu zināšana par koordinācijas trūkumu (apzinātu vai dabisku) Krievijas augstākā līmeņa štābu starpā, tur valdošo militāro birokrātiju un sāncensību, kas, iespējams
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
