Plukš! Sviedru pile no Mārītes pieres piezemējās tieši trumulī ar makaroniem, no kuriem augšup vēlās tvaika mutuļi, kas arī bija vainīgi pie Mārītes miklās pieres. Viņa to pat nepamanīja un turpināja enerģiski rosīties, ar lielu kausu krāmējot makaronus no trumuļa metāla bļodās, kuras tūlīt tika iznēsātas pa ēdamzāli un saliktas uz gareniem koka galdiem, uz katra pa divām. Vienā galā un otrā. Mārīte sviedru pili makaronos nepamanīja, bet man bišķi parāva uz augšu. Todien es ēdu tikai saldo, bet arī to ar gariem zobiem, rūpīgi nopētīdams katru karotē iesmelto biezpiena masas un ķīseļa kumosu.
Nevar gan Mārīti vainot. Pamatskolas ēdnīca atradās puspagrabstāvā, un ventilācijas tur gandrīz nebija. 90. gadu beigās par tādiem sīkumiem kā normāla gaisa apmaiņa un ogļskābās gāzes koncentrācija telpās, kurās jāuzturas cilvēkiem, neviens pārāk neiespringa. Neviens arī neiespringa par to, ka viss ēdiens garšoja pēc alumīnija karotēm, bet tas tomēr ne tuvu nešķita tik pretīgi kā sveša cilvēka izdalījumi ēdienā, no kura varēja atteikties un neēst, bet tad bija jādzīvo badā līdz vismaz četriem pieciem vakarā, kad beidzās stundas un varēja skriet mājās. Un tad vecāki, redzot, cik negausīgi tu rij vienu siermaizi pēc otras, bubināja, par ko tad viņi skolai maksājot pusdienu naudu, ja skaidri redzams, ka bērnus tur nebaro. Par Mārītes sviedriem makaronos es neuzdrošinājos stāstīt. Arī par čoma Riharda piebildi, ka viņš vienreiz kotletē atradis pavāres paduses matu. Man ilgu laiku bija pietāte pret maltas gaļas kulināriju, jo tur nudien lieliski varēja noslēpties kāds Mārītes paduses mats tā, lai es to pamanītu jau savos zobos. Fui!
Paaugos un – kā jau normāls pusaudzis pubertātes laikā – sāku pārtikt no čipsiem un bulciņām. Paranoja par matiem ēdienā pamazām atkāpās. Kraukšķu pakas sterilais paukšķis mierināja. Es zināju, ka to visu ražo tā, ka cilvēks pat tuvu nestāv. Vidusskolā sāku sūri kačāties un sapratu, ka ar čipsu un saldumu diētu par kārtīgu kaujas vepri nekļūšu, tāpēc atkal sāku ieviest normālu uzturu – pusdienās skrēju pāri ielai uz tuvējo darbaļaužu ēdnīcu un parasti ņēmu gan zupu, gan otro. Bija lēti un relatīvi garšīgi. Gandrīz kā mājās. Tas gan nebija pārāk svarīgi – cītīgi maucu pa virsu piparus un zlopēju visu iekšā bez izgaršošanas, jo "garais" pusdienu starpbrīdis tolaik bija 20 minūtes. Diezgan necilvēcīgi, ja tā padomā. Gan atslābums no čipsu un bulciņu ēras, gan steiga tajā liktenīgajā dienā bija vainojama pie tā, ka es nepamanīju to nodevīgo, melno sprogu karotē ar soļanku, pirms tā jau bija nonākusi manā mutē. Pēc tam gan notikušo manas maņas fiksēja nanosekundē, un es bez aiztures visu mutē esošo saturu atlaidu atpakaļ bļodā, sakopoju visu gribasspēku, lai nepievemtu paplāti, piecēlos un pametu šo iestādi uz neatgriešanos. Mana uzticība sabiedriskās ēdināšanas sektoram atkal bija smagi iedragāta uz ilgu laiku.
Tolaik ieraudzīt indieti vai kādu no Tuvo Austrumu zemju pilsoņiem
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
