"ASV ir mūsu svarīgākais sabiedrotais", "Amerika ir NATO stūrakmens" – frāzes, kas bieži izskan dažādos kontekstos politiskās diskusijās un komentāros Latvijā. Šādi izteicieni ir skanējuši kā pašsaprotami, dažreiz pat izmantoti kā argumenti, ka mums nevajadzētu ASV pārāk asi (vai vispār) kritizēt. Tuvojoties ASV prezidenta vēlēšanām, kas gaidāmas pēc teju nedēļas, viss var krasi mainīties.
Vēlētāju aptaujas liecina par vienādu rezultātu starp demokrātu partijas kandidāti Kamalu Harisu un republikāni, jau reiz Baltajā namā pabijušo Donaldu Trampu. Viena aptauja pat prognozēja iznākumu 47–47%, atlikušajiem 6% balsu izšķīstot starp dažādiem alternatīviem kandidātiem uz prezidenta amatu. Jāatgādina, ka vēlētāju balsis nav izšķirošās, jo par prezidentu faktiski nobalso katra štata pārstāvji t.s. Elektoru kolēģijā (Electoral College), kas ir viens no neizprotamākajiem ASV prezidenta vēlēšanu kārtības aspektiem, gan skatoties no ārpasaules, gan man kā ASV augušam un balsstiesīgam ASV pilsonim.
Lai nu kā, aptauju dati, amerikāņu mediju raksti un politologu analīzes secina, ka ASV nekad kopš 1860. gadu pilsoņu kara nav bijušas tik sašķeltas naidīgās frakcijās – "trampistos" ar saviem "padarīsim Ameriku atkal varenu" (make America great again – MAGA) lozungiem un tajos, kas ir gatavi nelokami pretoties Trampa politikai un viņu uzskata par eksistenciālu draudu ASV demokrātiskajai iekārtai. Būtu pāragri šo pretstāvi raksturot kā pilsoņu kara priekšvēstnesi, taču līdzību netrūkst ar 19. gadsimta 50. gadu beigām, kad brieda ASV vēsturē asiņainākais iekšējais konflikts.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
