Foto: Privātais ahīvs / Ķīmiķis priekšplānā pa labi
Silts un tīrs vilciens 14 stundās mani aizvizina no Kijevas uz Mariupoli. Tad pāris kilometru līdz centram ar automašīnu, kuras vadītāja tautība ir grieķis. Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, viņš sāk runāt kā ar cilvēku, kam varētu būt daudzējādā ziņā līdzīgi uzskati. Vismaz viedokļi par komunistu valdīšanu padomju okupācijas gados un 2014. gadā Krievijas uzsākto agresiju mums patiesi neatšķiras. Arī par Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā man nav nekas jāpaskaidro, viņš to zina.

Mājīgā kafejnīcā "Pica Ļviv" dzeru garšīgu smiltsērkšķu tēju un gaidu ukraiņu karavīru ar segvārdu Ķīmiķis. Pirmo reizi ar viņu un vēl citiem četriem viņa vada izlūkiem satikos jūlijā, kad vienojāmies par manu nākamo atbraukšanu. Viņi man arī pastāstīja, ka situācija frontē esot ievērojami atšķirīgāka un nemierīgāka, nekā par to oficiāli ziņo. Toreiz arī pārliecinājos, ka ar Ukrainas armijas izsniegto akreditāciju, kas saņemama Donbasā "nieka" 700 – 800 kilometru attālumā no Kijevas, vēl nekas lāgā nav izdarāms. Izrādījās, ka pat vienkāršai aizbraukšanai pie ukraiņu karavīriem, jākārto vēl citas formalitātes un tas atkal prasa laiku, turklāt tā arī nav zināms, kāds būs rezultāts. Iespējams, šķēršļus žurnālistu darbam var izskaidrot ar vēlēšanos pēc iespējas noslēpt patieso apšaužu daudzumu.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!