Māris Zanders: Cīkstēšanās ap simboliem turpinās

Protams, dūšīgākā izrunāšanās notiek sociālajās platformās un t.s. sabiedriski aktīvu ļaužu vidē, tomēr ne mazāk prieka sagādā arī šķietami garlaicīgās valsts iestādes, kas ar šīm tēmām nodarbojas. Piemēram, vēloties uzzināt, kādus tieši 69 objektus Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir atzinusi par demontējamiem, centos to uzzināt iestādes tīmekļa vietnē. Tā arī neuzzināju, toties izlasīju šādu brīnišķīgu formulējumu [1]: "Apsekotas 162 vietas, kuras izvērtēja darba grupas, kas pārstāvēta no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, Latvijas okupācijas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības un Kultūras ministrijas". Patīkami, ka par Latvijas kultūras mantojumu tur rūpi cilvēki ar tik izkoptu latviešu valodu. Vai: cik pareizi, ka par padomju režīma objektiem lemj cilvēki, kuri paši saglabā šī režīma (proti, krievu valodas) ietekmi valodā.

Savukārt, lai uzzinātu kaut ko vairāk par iespējamo ielu nosaukumu maiņu, ielūkojos Valsts valodas centra jaunumu sadaļā [2]. Ļoti iepatikās vēriens formulējumos, kas lietojami, izvērtējot vietvārdu saglabāšanas (vai – tieši otrādi – nomaiņas) nepieciešamību. "Iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību". Precīzāku skaidrojumu grūti pat iedomāties. Vai – "atbilst labiem tikumiem". Īsi sakot, nākotnes vēsturnieki, sociālantropologi un varbūt pat visu sociālo zinātņu sasniegumu sasniegums, politologi, izmantojot 21. gadsimta Latvijas "materiālu", aizkustinājumā šņukstēs par iespēju savos pētījumos par valsts/varas funkcionēšanas modeļiem pārspļaut tādus klasiķus kā Mišelu Fuko, Alēnu Badjū un varbūt pat Maksu Vēberu.

Iespējams, ka lasītājam var rasties iespaids, ka teksta autors nolēmis izklaidēties vai, runāsim skaidru valodu, paņirgāties. Tā gluži nav. Attieksme pret vēsturisko mantojumu patiešām ir laba augsne pētījumiem.