Āris Jansons: Karalis Čārlzs III – uz cik ilgu laiku?

Īpatni, ka, uzrunājot karali parlamenta apakšpalātas vārdā, Pārstāvju palātas spīkers Lindsijs Hoils atgādināja viņam, ka 1988. gadā tika svinēta 300. gadadiena kopš 1688.–1689. gada revolūcijas (apvērsuma, kurā Džeimsu II gāza Orānas Viljams un viņa laulene Marija Stjuarte), – svinēt revolūcijas ir "ļoti britu gaumē". Lai kas būtu rosinājis spīkeri pieminēt revolūciju, kas parasti ir vardarbīga valsts vai politiskās iekārtas maiņa, apvēruma piesaukšanu var tulkot arī kā brīdinājuma zīmi. Izcilais režisors Pīters Grīnevejs jau aicinājis izmantot šo brīdi, "lai izveidotu republiku kā Itālijā": "Elizabetes nāve ir iespēja likvidēt monarhiju – institūciju, kuras pamatā ir ekspluatācija."

Stāvokļa nopietnību izgaismo britu preses virsraksti – Apvienotās Karalistes vienotību apdraud jaunie neatkarības spēki, attiecības ar bijušo metropoli vēlas pārtraukt vairākas Sadraudzības valstis. Koloniālisma jūga ēna jau aizēnoja prinča Viljama un viņa sievas Kornvolas un Kembridžas hercogienes Ketrīnas vizīti Belizā, Jamaikā un Bahamu salās pērn martā, kas tiek uzskatīta par neveiksmīgu. Čārlzam III būs jālauza galva, kā apturēt pret monarhiju vērstos centienus aizjūras teritorijās, piecpadsmit Sadraudzības valstīs. Debašu atsākšana par monarhijas statusu varētu beigties karalim nelabvēlīgi. Britu žurnālists un rakstnieks Saimons Kupers, pazīstams kā laikraksta "Financial Times" publicists, pravieto, ka "pēc Elizabetes II būs pieticīga un sarukusi monarhija".