Māris Zanders: 'Turēšanās' pie t.s. mazajām valodām – provinciāla?

Proti, par valodas un konkrētās kopienas pašidentitātes nesaraujamo saistību varētu pastrīdēties. Norvēģijā administratīvās un politiskās varas valoda ilgstoši bija dāņu; pilns Bībeles tulkojums norvēģu valodā parādījās tikai 1930. gadā. [2] Vai tādēļ norvēģi jutās, ja tā var teikt, mazāk norvēģi? (Starp citu, pilns Bībeles tulkojums velsiešu valodā parādījās krietni agrāk – 1588. gadā. Un?) 1794. gadā tika konstatēts, ka "oficiālajā" franču valodā runā tikai 15 no 89 valsts departamentiem; kāds laikabiedrs ironiski piebilda, ka Langedokā vietējie runā franču valodā tikai tad, kad ir piedzērušies, kad jālamājas vai kad jārunā ar svešiniekiem. 1861. gadā tika konstatēts, ka tikai 3% no Itālijas iedzīvotājiem runā "klasiskajā" itāļu valodā (Toskānas variants). [3] Vai tas, atvainojiet, kādam pārāk sarežģīja dzīvi? Visticamāk, ka ne.
<!--featured_block:183e9de7b5f-->
Mūsu pārliecību par latviešu valodas lielo nozīmi līdz šim lielā mērā ir noteikuši politiski motīvi – dzīvošana latviešus kā nāciju neapmierinošos politiskajos apstākļos. Proti, paviršā vai nicinošā attieksmē pret latviešu valodu mēs pamatoti esam saskatījuši mūs kaitinošas politiskās situācijas spilgtu izpausmi.