'Cehs.lv': Kā pedestriānis glāba pilsētu un mīlas dzīvi. Daļēji erotiska īsluga

Izņemot Kristapu. Rūpju pārņemts, viņš jau bija atdarījis logu, lai pavērtos visapkārt. Tieši zem viņa virtuves loga pagalmā uz zemes bija redzama vecāka gadagājuma sieviete, kas, tērpusies vienā naktskreklā, gulēja uz apledojušā klona. Steigšus Kristaps apāva kājas un iztraucās iekšpagalmā pie pakritušās sirmgalves.

- Kur jums sāp? Es tūdaļ izsaukšu "ātros". Jums jāpasaka tikai, kas sāp.

- Vaiii, dēliņ. Nevajag saukt. Palīdziet piecelties. 

- Jūs droši zināt, ka nevajag ārstu izsaukt?

- Nē, nē. Man tikai sāp roka un nevaru piecelties.

Neredzēdams nekādas vaļējas brūces vai asinis, Kristaps lēma palīdzēt sirmgalvei pieslieties kājās. 

- Labi, mammīt, ceļamies kājās!

Kristaps stingri, bet maigi satvēra sirmgalves rokas zem padusēm un sāka celt augšup. Šķita, ka teju simtgadīgais skelets bija pārklāts ar vaļīgu samta audumu, jo viņas āda iezagās starp spēcīgajiem pirkstiem kā akordeona plēšās. Nedaudz caurspīdīgais naktskrekls uz mirkli nozaga Kristapa acu skatienu, lai iemūžinātu viņa prātā grotesko ainu ar pensionāres krūtīm, kas bija nokārušās gar sāniem un, iespējams, sasietas mezglā aiz muguras.

- Mammīt, tiešām nekas nopietni nesāp? Galvu bieži vien var sasist un pat nenojaust, ka ir nopietna trauma.

- Vai manu dieniņ. Nē, jauno cilvēk, tik roka sāp. Nācu izmest atkritumus un nokritu. Vai paslīdēju, vai aizķērās kāja. Kas to lai zina? 

- Jā, sētnieku neesmu redzējis vismaz divas dienas. Ūdens pil no jumta un pagalma ēnā sasalst. Noteikti zvanīšu pārvaldniekam un sūdzēšos.

Kristaps pacēla sainīti un spēra dažus soļus, lai to izmestu atkritumu kastē. Saņēmies spēkus neskatīties zemāk par laika izvagoto seju, viņš atkal pievērsās rūpēm par cietušās veselību.

- Jums tiešām nekas nekaiš?