Mārtiņš Vērdiņš: Kritiski svarīgā Ukrainas pussala, kas patikusi pirātiem

Apmēram 50 km garā un 4–12 km platā smilšaina josla Melnās jūras ziemeļu piekrastē iztiek bez košiem kokteiļiem ar lietussardziņiem. Vislabāk Ukrainas Mikolajivas apgabalā ietilpstošās pussalas ainavu var iztēloties, iedomājoties Baltijas jūras piekrasti no Nidas līdz Papei, – kāpas, krūmāji, purvi, lāmas, sālsūdens ezeri. Īsākie attālumi (pa gaisa līniju) no pussalas līdz Hersonai ir tikai 30 km, līdz Mikolajivas ostai – 50 km, bet līdz Odesai – 90 km.

Savukārt stratēģiski svarīgu Ukrainas ostu Očakivu no Kinburna pussalas atdala tikai 10 km Dņepras līča. Tas karavadonis, kurš kontrolē Kinburnu, kontrolē arī kuģošanu Dņepras un Dienvidbugas grīvā, kā arī kuģu izeju no upēm Melnajā jūrā. Tādēļ šīs mazās pussalas militārā vēsture ir pārbagāta ar notikumiem, kas Ukrainas kara kontekstā liek pievērst pastiprinātu uzmanību šim it kā necilajam dabas objektam.

Pirātu, turku un krievu kontrole

7. līdz 10. gadsimtā Kinburna pussalu, pateicoties ērtai kuģu tauvošanai, bija iecienījuši tirgotāji, tiem ar laiku "piesekoja" jūras pirāti, bet, kur pirāti, tur armija. Tā līdz pat 17. gadsimtam Kinburna pussala bija Aizkrāces kazaku un Krimas tatāru "lauka komandieru" varā, kurus savukārt centās kontrolēt Turcijas sultāna garnizons Kinburnas cietoksnī