Tikko beidzies vārdiņu kontroldarbs, bet pēdējās divas stundas – koris. Pēc garā starpbrīža jau tā bija grūti sevi motivēt ierasties uz atlikušajām nodarbībām, īpaši, ja tās ir tikpat nejēdzīgas kā koris vai klases audzināšana. "Varētu iet mājās ātrāk," divtūkstošo gadu sākumā nodomāja pamatskolnieks Kristaps Āls, apcerīgi paveroties uz skolas pagalmu caur logu. Ar padusē iespiestu somu diagonāli pāri visam laukumam aizskrēja Kristapa klasesbiedrs Mārtiņš, kuram metrus desmit nopakaļ desoja saujiņa urļiku. "Rādās, krievi atkal atnākuši sist garmatainos."
"Būs tomēr jāiet uz kori," Kristaps ar dalītām sajūtām noskatījās uz bēgošo Mārtiņu. Primāri, protams, bija bažas, kaut viņam izdotos aizbēgt. Tam sekoja neliela skaudība, jo acīmredzami viņš nākamās divas stundas nepavadīs, svepstot atkal un atkal dziesmu par zaļo līdaciņu.
"Ha, ha, veiksmi viņiem," citi klasesbiedri uzjautrinājās par skrienošajiem urļikiem. Mārtiņš šādu risku brīvi varēja atļauties, jo no mazotnes trenējās vieglatlētikā un skriešanas disciplīnā skūtgalvjiem neatstāja cerības.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
