Kurbads bija tāds kā ķēniņa ārštata klapētājs. Ikdienā saimniekoja pa savu sētu, mīlēja tuvējo novadu saimniekmeitas un reizi pa reizei varbūt uzlauzās ar kādu pārāk karstgalvīgu spēka mitriķi krogā. Taču pārsvarā dzīve Kurbadam kā viņa raksturs – mierīga un lāga. Kurbadam bija diezgan vienalga, kam patīk saimniekmeitas, kam saimniekpuiši. Kam garšo brandavīns, kam negaršo. Vienalga, ja kāds alus vietā labāk uzpīpē kaņepi. Galvenais, lai liek mieru citiem un netaisa traci zemē. Vien tad, kad ķēniņa ziņnesis atjāja ar vēsti par kādu vilkati, no ļaužu bailēm apreibušu lietuvēnu-vandaļu baru vai veģmu no kaimiņu ķēniņzemes, Kurbads apjoza zobinu, ņēma pār plecu milnu un devās briesmoņus pārmācīt.
Tā kādu dienu Kurbads atkal bija ķēniņa uzdevumā. Robežnovadā nekārtības taisīja mirušo valstības ķēniņa Černoboga sūtītie mošķi. Tie nebija cienīgi pretinieki Kurbadam – kā deviņgalvu milzis, ar kuru paspēkoties bija pat interesanti. Černoboga mošķi pārsvarā bija sīki un kalsni, kā saulē labu laiku nogulējuši ģindeņi. Kurbads drīzāki piekusa no apnikuma, vicinot milnu pa labi un pa kreisi, pļaujot mošķu ordas gar zemi kā stiebrus siena laikā. Beidzot gan mošķu rindas arī kļuva šķidrākas un tām pienāca gals, gluži kā siena pļavai.
Bet, redzot laukā vaidošos mošķu simtus, Kurbads saprata – Černobogam viņu ir vairāk nekā dubļu salijušā vagā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
