Mārtiņš Vērdiņš: Konkrētas mācības, kuras Latvija var paņemt no Zaļužnija esejas  (4)

Daudzi komentētāji ir pievērsuši uzmanību Zalužnija tēzei par to, ka ievilcies karš Ukrainā ir izdevīgs Krievijai, jo tas dod tai laiku atjaunot un paaugstināt savu militāro potenciālu. Šo ģenerāļa domu bieži interpretē kā pierādījumu tam, ka ilgtermiņā Krievijas militārā potenciāla pārsvars neizbēgami pieaugs un kļūs par noteicošo faktoru karā. Tam var piekrist, bet ar diviem nosacījumiem.

Pirmais, tādā gadījumā Rietumu atbalstam Ukrainai ir jāsamainās līdz kritiskam līmenim, kas var notikt, vēlēšanu rezultātā mainoties politiskajam noskaņojumam donorvalstīs, jo kopumā Rietumu militārais un ekonomiskais potenciāls ir a priori augstāks par Krievijas, šaubas raisa tikai politiskā griba to pilnā mērā izlietot Ukrainas atbalstam. Šajā daļā noteicošais vārds būs rietumvalstu vēlētājiem, kuru noskaņojums šobrīd ir labvēlīgs Ukrainai. Ja tas mainītos, nelabvēlīgas sekas savai drošībai jau īstermiņā izjustu visas demokrātiskās valstis, tādēļ Ukrainas atbalstītāju kursa maiņa diez vai var notikt strauji, pat ne empātijas pret Ukrainas tautu dēļ, bet tikai pašsaglabāšanās nolūkā.

Otrs nosacījums ir atšķirīgais Ukrainas un Krievijas karaspēka personāla atjaunošanas temps. Šo argumentu nevar atspēkot, jo mobilizācijas potenciāls abām valstīm objektīvi ir atšķirīgs par labu Krievijai. Turklāt Krievijas sabiedrība demonstrē augstu politisko toleranci pret jebkādiem dzīvā spēka zaudējumiem karā. No tā izriet nepieciešamība panākt tādu stāvokli, ka Ukrainas armijas neatgriezeniskie personāla zaudējumi ir vairākas reizes mazāki par Krievijas, jo pat "viens pret vienu" zaudējumi Ukrainai nav pieņemami. To var panākt ar kvalitatīvām un kvantitatīvām izmaiņām Rietumu militāri tehniskās palīdzības saturā, kas ir izdarāms, paturot prātā jau minēto pirmo nosacījumu – palīdzība Ukrainai ir pašu labā.

Atšķirībā no Ukrainas Latvijas kā NATO dalībvalsts gadījumā, visticamāk, nebūtu jāuztraucas par Rietumu militāri tehnisko palīdzību visplašākajā apjomā, bet, tāpat kā Ukrainai, Latvijai ir jākoncentrējas uz mobilizācijas rezervju sagatavošanu, jo sabiedroto palīdzība šajā spēju jomā būs proporcionāla mūsu pašu cilvēkresursu ieguldījumam aizsardzībā. Šobrīd var teikt, ka Latvijas valdošās aprindas ir kaut kādā veidā izpratušas šo priekšnosacījumu un pat ir spērušas soļus pareizajā virzienā (valsts aizsardzības dienesta ieviešana), tomēr, lai šie soļi novestu pie taustāma rezultāta, nepieciešami vismaz kādi desmit gadi mierīgas attīstības.

Mums nebūs astoņu gadu, lai "iešūpotos"

Esejas turpinājumā