"Kristaps var neatbildēt," mani apsauca skolotāja un ar galvas mājienu norādīja, lai roku laižu lejā. "Tu! Kas ir anklāvs?" – "Es nezinu par anklāvu, bet Klāvs ir lohs!" ar sevi dikti apmierināts, skolotājai atbildēja Jurčiks. Klāvs, kas sēdēja tieši aiz jokdara, ar plaukstu uzšāva Jurčikam pa pakausi. Abi sāka rēkt, un visa klase arī līdzi. Izņemot Kristapu, kurš zīmēja kladē ķiņķēziņus, sapratis, ka nekāda mācīšanās vairs nesanāks. Ir piektdienas pēcpusdiena, un ģeogrāfija ir pēdējā stunda. Visi jau sen domā par to, kā spārdīs ledus gabalu pa ceļam uz autobusa pieturu.
Arī skolotāja, ja godīgi. Ne gluži par ledus gabala spārdīšanu, bet par mājām gan. Ja neskaita Kristapu, tāpat visiem pārējiem te nekādu perspektīvu tālāk par vietējo gateri vai zemeņu vagu Īrijā viņa nesaskatīja.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
