Kamēr Jūrmalas centrs allaž bijis kūrorta zona un kultūras un aktīvās atpūtas teritorija ar daudzām privātmājām, izsmalcinātām kafejnīcām un restorāniem, Kauguri ir strādnieku apkaime, kur dzīvo pārsvarā vienkārši ļaudis. Pilsētas centrā gan mājas greznākas, gan mašīnas dārgākas, gan arī attiecīgi noziegumi. Kauguros pamatā – zādzības veikalos, krāpšanas, miesas bojājumi, sadzīves noziegumi...

Sloka un Kauguri jau izsenis pasludināti par Jūrmalas kriminālajiem rajoniem. Kādēļ? Skaidro policijas darbinieki: te dzīvo gandrīz puse pilsētas iedzīvotāju. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2024. gada sākumā Jūrmalā bija 52 000 iedzīvotāju. Trešdaļa, ap 16 800, Kauguros. Vēl 10 procenti (5500 iedzīvotāju) mīt Slokā.

Kauguri ir lielākais pilsētas guļamrajons, kurā pārsvarā ir daudzstāvu apbūve. Agrāk Kauguriem bija savs policijas iecirknis (otrs – Dubultos), bet 2009. gadā to slēdza. Daļa darbinieku aizgāja, palikušos pārcēla uz Dubultiem.

“Sloka un Kauguri (arī Ķemeri, taču krietni mazākā mērā) tika uzskatīti par ļoti kriminogēnu iecirkni,” atceras Jūrmalas policijas veterāns Nikolajs. “Tipisks guļamrajons. Agrāk te lielākoties dzīvoja Jūrmalas viesnīcu un sanatoriju apkalpojošais personāls, kā arī vietējo uzņēmumu darbinieki un viņu ģimenes. Kad vēl darbojās Slokas celulozes un papīra fabrika un citi uzņēmumi, te pārsvarā dzīvoja darbaļaudis.”

Nikolajs atceras, ka astoņdesmitajos gados problēmas gādāja kontingents, kas lietoja alkoholu. Vēlāk parādījās marihuāna un citas narkotikas. “Bet – kur narkotikas, tur zagšana, laupīšana, huligānisms. Jūrmalas centrā tolaik bija vairāk noziegumu pret īpašumu,” stāsta Nikolajs.

“Jau padomju gados šis rajons tika uzskatīts par nelabvēlīgu. Rīgā bija Maskačka, Jūrmalā – Kauguri. Kad kaugurieši brauca uz Rīgu, viņus tur neviens neaiztika,” stāsta Valsts policijas Jūrmalas iecirkņa Atbalsta nodaļas vecākais speciālists Artūrs Āriņš.

“Studēju Policijas akadēmijā, un man prasīja, no kurienes esmu. Kad atbildēju, ka no Kauguriem, cilvēkiem bija lielas acis – tas taču pats kriminālākais rajons, kā jūs tur dzīvojat?! Nu tā, dzīvojam, es pat bērnus vedu laukā!” smejas Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirkņa izmeklēšanas nodaļas priekšniece Svetlana Loča.

“2000. gados ar Artūru (Āriņu – aut.) strādājām Kauguros. Toreiz vēl Jūrmalā bija divi policijas iecirkņi. Un tieši mainījās sastāvs: no darba aizgāja pieredzējuši policijas darbinieki, kas nerunāja latviski. Tas bija tāds lūzums: nebija pēctecības, nenodeva zināšanas nākamajai paaudzei. Un es tieši tajā periodā trāpījos,” atmiņās dalās Loča. Tolaik, kā viņa stāsta, parādījušies pavisam citi noziegumi: krāpniecība, mantas piesavināšanās, naudas viltošana, koku izciršana. Iedzīvotāju skaits vēl nebija sarucis, bet laupīšanu joprojām bija daudz. Un kļuva vēl vairāk, kad taupības nolūkos sāka atslēgt ielu apgaismojumu.

Daudz raižu sagādāja nakts dzīve. “Kauguros bija tādas vietas kā nakts diskobārs “Megapolise”, klubs “Papēdis” Engures ielā. Bārs “Šautuve” tā nosaukts, jo tur kādreiz šautuve bija. Bārs “Alianse”, kur parasti dzīve kūsāja, apmeklētāju bija tik daudz, ka cauri neizspiesties. Manā dežūrā “Šautuvē” apsargu nogalināja: atnāca apmeklētājs ar pistoli, pēc tam vēl atšaudījās no policijas,” atceras Loča.

Nelāga slava bija bāram Raiņa ielā. Deviņdesmito gadu beigās tur tika piekauts un nožņaugts kāds vīrietis, bet 2002. gadā naktī uz 1. aprīli bārā nogalināts “Rīgas apsardzes sabiedrības” apsargs. Aizdomās par nozieguma izdarīšanu tika aizturēts bijušais fotogrāfs Alvis M., kurš savu vainu nenoliedza.

Vēl viena “problēmadrese” Kauguros ir kopmītnes Raiņa ielā 62. Padomju gados te dzīvoja milicijas darbinieki, bet vēlāk bija sociālais nams. “To sauca par “Titāniku”. Otrajā, trešajā, piektajā stāvā dzīvoja nelabvēlīgās ģimenes. Izsaukumi bija katru dienu, arī vairākas reizes dienā,” atceras Artūrs Āriņš.

Daudzi atgadījumi saistīti ar romiem, viņš stāsta. “Tomēr no savas pieredzes varu teikt – ja ar viņiem runā normāli, viņi arī pret tevi normāli izturas. Tādēļ man nekad nav bijis problēmu. Viņi vienkārši ir skaļi. Tu atbrauc, bet iznāk teju viss tabors. Uzreiz brīdinu: klusu, mierīgi, lai runā pa vienam! Un problēma atrisināta.”

Loča atceras, ka agrāk Kauguros dzīvojis īsts čigānu barons – Laimonis Jezdovskis, ar kura starpniecību varēja ietekmēt noteiktus cilvēkus. “Kopiena viņu klausīja un ļoti cienīja. 2000. gadu vidū viņš nomira,” stāsta policiste.

Deviņdesmito gadu beigās, divtūkstošo sākumā par milzu problēmu ne tikai Jūrmalā, bet visā Latvijā kļuva narkotikas. Tūkstošgades pirmajos gados policija narkotiku tirgoņiem pieteica karu, tādēļ bija ļoti daudz apcietināšanu un krimināllietu.

“2000. gadu vidū te pamatā tirgoja amfetamīnu un marihuānu. Kad mūsējiem atvērās Lielbritānija, daudzi vietējie pārcēlās uz turieni. Kāds aizbrauca pabalsta dēļ, kāds tirgoja narkotikas. Bija arī kāda skaļa lieta par cilvēku tirdzniecību. Tie arī bija mūsējie, no Kauguriem,” stāsta Artūrs Āriņš.

Slokā un Kauguros notikušas nežēlīgas slepkavības, kuras policijas darbinieki joprojām atceras. Viena no tādām ir jaunietes slepkavība Staburaga ielā. “Viņa bija pazudusi bez vēsts, atrada 400 metrus no mājām, nomaļā mežiņā,” stāsta Svetlana Loča.

“Atceros, ka operatīvais darbinieks man zvanīja naktī. Es biju ļoti atbildīga izmeklētāja, kas uz nozieguma vietu brauca jebkurā diennakts laikā. Viņš man teica: “Svetlana, vajag braukt, man te viens cilvēks zvanīja, teica, ka mežā redzējis kaut ko, kas izskatās pēc līķa.” Tik tiešām – tur bija šīs meitenes līķis, piesegts ar lapām un zariem. Veicu apskati. Sākumā likās, ka ir ap divdesmit naža dūrieniem, bet vēlāk, kad nomazgāja un veica sekciju, izrādījās, ka 60. Kauguru iecirkņa operatīvie darbinieki slepkavu atrada ātri,” stāsta Loča.

“Viņš sadalīja līķi gabalos un ar ķerru pa daļām veda nobēdzināt aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Sākumā zāģēja mājās, pēc tam – šķūnī. Kad nesa ārā, kāpņutelpā palika asins pēdas. Vispirms atrada galvu, pēc tam pārējās ķermeņa daļas,” stāsta Loča.

Vēl viens gadījums: vīrs mirušās sievas līķi noslēpa zem matračiem, pats turpināja saņemt viņas pensiju. Vēlāk pārvietoja līķi uz balkona. “Mellužos bija līdzīgs gadījums: garīgi nevesels cilvēks ar steku nosita savu vecmāmiņu. Novietoja viņu tualetē, bet pats vēl pusgadu saņēma pensiju. Kad brauca viņu apcietināt, viņš sēdēja kails ar sievietes parūku galvā,” stāsta Loča.

Neraugoties uz drūmajiem notikumiem, kas pagātnē risinājušies Slokā un Kauguros, Āriņš uzskata, ka rajons ir mainījies uz labo pusi. “Sliktā slava gan palikusi. Nesen “Facebook” redzēju sludinājumu: “Gribu pirkt dzīvokli Kauguros, bet esmu dzirdējusi, ka tas ir viens no nelabvēlīgākajiem rajoniem.” Patiesībā jau sen vairs tā nav. Kļuvis daudz mierīgāk,” noslēgumā saka policists.