KRIMINĀLĀ JŪRMALA
Divtūkstošie gadi: trīs skaļas slepkavības un ekskluzīvu auto medības
Pēc mežonīgajiem deviņdesmitajiem Jūrmala līgani iesoļoja mierīgākos divtūkstošajos gados. Spriežot pēc arhīva materiāliem, šajā desmitgadē pilsētā notikuši tikai trīs skaļi noziegumi – uzņēmēju Ļeva Krēmera, Anatolija Jarovoja un Krievijas kriminālajām aprindām pietuvinātā Vjačeslava Stūraiņa (Denisova) slepkavības.
Diāna Čučkova un Olga Petrova
Delfi žurnālistes
2024. gada novembrī Jūrmala svinēja savu 65. gadadienu. Kas slēpjas aiz Latvijas slavenākās kūrortpilsētas glītās fasādes, kā pilsēta dzīvoja klusajos astoņdesmitajos, trakajos deviņdesmitajos, pārejas divtūkstošajos gados, kāda ir pašreizējā situācija, vislabāk pastāstīt var bijušie milicijas darbinieki un šodienas policisti.
2000. gadu sākums no smagu noziegumu skatpunkta Jūrmalas policijai bijis ne tik saspringts. Bandītu grupējumi izira, “autoritātes” kļuva par cienījamiem uzņēmējiem, savukārt vietējo biznesmeņu bieds, reketieri, jau izcieta sodu vai bija pārcēlušies uz ārvalstīm.
Ļeva Krēmera slepkavība
Tomēr skaļi noziegumi no Jūrmalas nepagaisa. 2000. gada 30. aprīlī ar šāvienu galvā tika nogalināts bankas “Olimpija” kādreizējais prezidents Ļevs Krēmers. Slepkavības brīdī viņš atradās automašīnā Rīgas ielā. Kopā ar uzņēmēju bija arī viņa četrgadīgā meita, kuru slepkava pasaudzēja. Noziegums tā arī palika neatrisināts, policija pieļāva, ka slepkavības motīvs varētu būt ietekmes sfēru pārdale Latvijas kriminālajās aprindās.
1995. gada banku krīzē Latvijā sabruka vairākas bankas vienlaicīgi. Starp tām arī banka “Olimpija”, kas, kā tiek uzskatīts, bija cieši saistīta ar organizēto noziedzību. Pēc bankas kraha tās īpašnieks Vladimirs Ļeskovs aizbēga uz Krieviju. Galvenie bankas pārkāpumi bija saistīti ar Centrālās bankas normatīvu neievērošanu – vienās rokās izsniegto kredītu summa pārsniedza atļauto limitu. Turklāt banka pilnībā zaudēja savu pašu kapitālu. 1996. gadā bankas prezidents Ļevs Krēmers tika apsūdzēts saistībā ar G-24 kredīta piesavināšanos, bet 1998. gadā viņš tika apcietināts par nelikumīgu ieroču nēsāšanu un dokumentu viltošanu, tomēr vēlāk tika atbrīvots.
1995. gada banku krīzē Latvijā sabruka vairākas bankas vienlaicīgi. Starp tām arī banka “Olimpija”, kas, kā tiek uzskatīts, bija cieši saistīta ar organizēto noziedzību. Pēc bankas kraha tās īpašnieks Vladimirs Ļeskovs aizbēga uz Krieviju. Galvenie bankas pārkāpumi bija saistīti ar Centrālās bankas normatīvu neievērošanu – vienās rokās izsniegto kredītu summa pārsniedza atļauto limitu. Turklāt banka pilnībā zaudēja savu pašu kapitālu. 1996. gadā bankas prezidents Ļevs Krēmers tika apsūdzēts saistībā ar G-24 kredīta piesavināšanos, bet 1998. gadā viņš tika apcietināts par nelikumīgu ieroču nēsāšanu un dokumentu viltošanu, tomēr vēlāk tika atbrīvots.
Visi raksti šajā ciklā
2000. gadu sākumā Jūrmalā nebija zādzību no dzīvokļiem, saka policijas Jūrmalas iecirkņa Atbalsta nodaļas vecākais speciālists Artūrs Āriņš. “Tolaik pie mums neviens nebrauca. Zagļi bija, mēs viņus noķērām, tiesa iesēdināja, un viss beidzās. Jā, mājas gan apzaga, bet tas jau ir kas cits. Tie bija noziedznieki, kas strādāja dažādos virzienos: vieni ņēma tikai vērtslietas un naudu, citi zaga visu pēc kārtas,” atceras policists.
Anatolija Jarovoja slepkavība
2003. gada 3. septembrī Vaivaros uz meža ceļa tika nošauts 39 gadus vecais “Latvijas labības aģentūras” īpašnieks Anatolijs Jarovojs. Slepkava uz upuri izšāva četras reizes, turklāt atstāja dzīvu uzņēmēja dzīvesbiedri, kas ar viņu atradās vienā mašīnā.
Noziedznieki ceļu uz Jarovoja vasarnīcu bija aizbarikādējuši ar koka kastēm, dzelzs gultas detaļām un tamlīdzīgiem atkritumiem. Lai tiktu tālāk, Jarovojam nācās apturēt auto un izkāpt no tā. Tajā brīdī slepkavas arī sāka šaut. Trīs lodes trāpīja upurim kājā, ceturtā – sirds apvidū. Vīrietis nomira notikuma vietā. Šajā lietā tiesas priekšā stājās četri: Oļegs Roze, Ivans Dubins, Sergejs Semjonovs un Vladimirs Ļebedevs.
Noziedznieki ceļu uz Jarovoja vasarnīcu bija aizbarikādējuši ar koka kastēm, dzelzs gultas detaļām un tamlīdzīgiem atkritumiem. Lai tiktu tālāk, Jarovojam nācās apturēt auto un izkāpt no tā. Tajā brīdī slepkavas arī sāka šaut. Trīs lodes trāpīja upurim kājā, ceturtā – sirds apvidū. Vīrietis nomira notikuma vietā. Šajā lietā tiesas priekšā stājās četri: Oļegs Roze, Ivans Dubins, Sergejs Semjonovs un Vladimirs Ļebedevs.
“Trekno gadu” augstākajā punktā Jūrmala kļuva par Latvijas autozagļu citadeli. “Atmiņā īpaši iespiedies 2008.–2009. gads, kad bija krīze. Tolaik vēl bija vaļā visas robežas un uz Jūrmalu lepnā auto labāk nevajadzēja braukt, jo gandrīz pilnīgi droši varēji kļūt par cietušo,” stāsta Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirkņa priekšnieka vietniece Svetlana Loča. Viņa piebilst, ka šobrīd noilguma dēļ tiek slēgtas ļoti daudzas lietas par aizdzītiem auto. “Ļoti daudz mašīnu, visas dārgas un bieži vien ekskluzīvas. Kad aizvēra robežas, krietni samazinājās zagto auto skaits,” uzsver Loča.
Policisti atceras arī kuriozas situācijas ar sīkajiem zaglēniem. Piemēram, kāds ne pārāk apķērīgs zaglis apzadzis neapdzīvotu māju, pēc tam turpat nokārtojis dabiskās vajadzības un dibenu noslaucījis ar savu dokumentu. Cits atgadījums noticis pavisam nesen, 2022. gada beigās. Divi profesionāli zagļi ieradās “darbā” Jūrmalā, iekļuva mājā, bet viņus pievīla laikapstākļi. Viens no viņiem nokrita no jumta un guva smagas traumas. Līdzdalībnieks viņu ievilka mašīnā, bet ceļā uz slimnīcu biedrs nomira.
“Cilvēki nopietnāk strādā ar norādēm. Viņi darbojas pa visu Latviju, lielākoties vienatnē. Atbrauc, izpēta māju, izlūko apkaimi, vēro iemītnieku dienaskārtību, bet pēc tam jau mierīgi atbrauc un paņem visu nepieciešamo,” saka Āriņš.
“Protams, ir arī iebraucēji. Viņi darbojas grupā, nevis pa vienam. Organizēti, ar rācijām. Vai videonovērošanas kameras glābj? Bet vai jūs esat skatījušies, ko rāda kamerās?” vaicā Āriņš. “Ko jūs tajās redzat? Atnākuši divi cilvēki? Un? Divi silueti, kas parasti noslēpj seju zem cepures, bet pāri pārvelk jakas kapuci. Arī pārējo sejas daļu var nosegt. Atjautīgākie pamanās izmainīt arī savu gaitu.”
“Ar kamerām mēs varam tikai noskaidrot, cikos notikusi zādzība un cik personu tajā piedalījās,” piebilst Svetlana Loča.
“Cilvēki nopietnāk strādā ar norādēm. Viņi darbojas pa visu Latviju, lielākoties vienatnē. Atbrauc, izpēta māju, izlūko apkaimi, vēro iemītnieku dienaskārtību, bet pēc tam jau mierīgi atbrauc un paņem visu nepieciešamo,” saka Āriņš.
“Protams, ir arī iebraucēji. Viņi darbojas grupā, nevis pa vienam. Organizēti, ar rācijām. Vai videonovērošanas kameras glābj? Bet vai jūs esat skatījušies, ko rāda kamerās?” vaicā Āriņš. “Ko jūs tajās redzat? Atnākuši divi cilvēki? Un? Divi silueti, kas parasti noslēpj seju zem cepures, bet pāri pārvelk jakas kapuci. Arī pārējo sejas daļu var nosegt. Atjautīgākie pamanās izmainīt arī savu gaitu.”
“Ar kamerām mēs varam tikai noskaidrot, cikos notikusi zādzība un cik personu tajā piedalījās,” piebilst Svetlana Loča.
Vjačeslava Stūraiņa slepkavība
Trešā skaļākā un izpildījuma ziņā nekaunīgākā slepkavība Jūrmalā notika 2009. gada 16. aprīlī. Jomas ielas un Zigfrīda Meierovica prospekta krustojumā, iepretī Valsts ieņēmumu dienesta Jūrmalas filiāles ēkai, tika nogalināts uzņēmējs Vjačeslavs Stūrainis (Denisovs).
Slepkava uz upuri piecas reizes šāva ar automātu AK-47 brīdī, kad viņš atradās savā automašīnā “Porsche Cayenne”. Lodes caururba automašīnu, trāpīja uzņēmējam, kā arī sacaurumoja VID ēkas logus un sienas. Vien laimīga sagadīšanās pasargāja garāmgājējus un VID darbiniekus.
Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka 2009. gada 8. aprīlī slepkava kopā ar nozieguma pasūtītāju iebrauca Igaunijas teritorijā, kur, izmantojot sludinājumu portālu, iegādājās Igaunijā reģistrētu automašīnu “Mazda 323”. Ar šo transportlīdzekli abi ieradās Latvijā, līdzi vedot izjauktu Kalašņikova automātu, kurš 1990. gadā bija nolaupīts bruņotā uzbrukumā kādam miljonāram Armēnijā.
Latvijā noziedznieki automašīnai tonēja logus un tajā dažas dienas izsekoja upuri. Viņi noskaidroja, ka Stūrainis katru dienu vienā un tajā pašā laikā dodas uz sporta zāli Lielupē.
Slepkavība bija ātra un profesionāla. Garām braucošā auto sēdošais slepkava izšāva piecas reizes un aizbēga no nozieguma vietas. Drīz vien noziedznieku izmantoto auto atrada Jūrmalas nomalē. Bandīti pēc septiņām stundām šķērsoja Igaunijas–Krievijas robežu, bet vēlāk, sadarbojoties ar Krievijas un Igaunijas tiesībsargājošajām iestādēm, tika aizturēti.
2014. gadā tiesa slepkavam – Krievijas pilsonim Andrejam Zaharovam – piesprieda brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem un diviem mēnešiem, sodu izciešot stingra režīma kolonijā. Tiesā viņš paskaidroja, ka Stūraini nogalinājis, jo viņš bija aizņēmies prāvu naudas summu biznesa attīstībai, taču parādu neatdeva.
Slepkava uz upuri piecas reizes šāva ar automātu AK-47 brīdī, kad viņš atradās savā automašīnā “Porsche Cayenne”. Lodes caururba automašīnu, trāpīja uzņēmējam, kā arī sacaurumoja VID ēkas logus un sienas. Vien laimīga sagadīšanās pasargāja garāmgājējus un VID darbiniekus.
Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka 2009. gada 8. aprīlī slepkava kopā ar nozieguma pasūtītāju iebrauca Igaunijas teritorijā, kur, izmantojot sludinājumu portālu, iegādājās Igaunijā reģistrētu automašīnu “Mazda 323”. Ar šo transportlīdzekli abi ieradās Latvijā, līdzi vedot izjauktu Kalašņikova automātu, kurš 1990. gadā bija nolaupīts bruņotā uzbrukumā kādam miljonāram Armēnijā.
Latvijā noziedznieki automašīnai tonēja logus un tajā dažas dienas izsekoja upuri. Viņi noskaidroja, ka Stūrainis katru dienu vienā un tajā pašā laikā dodas uz sporta zāli Lielupē.
Slepkavība bija ātra un profesionāla. Garām braucošā auto sēdošais slepkava izšāva piecas reizes un aizbēga no nozieguma vietas. Drīz vien noziedznieku izmantoto auto atrada Jūrmalas nomalē. Bandīti pēc septiņām stundām šķērsoja Igaunijas–Krievijas robežu, bet vēlāk, sadarbojoties ar Krievijas un Igaunijas tiesībsargājošajām iestādēm, tika aizturēti.
2014. gadā tiesa slepkavam – Krievijas pilsonim Andrejam Zaharovam – piesprieda brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem un diviem mēnešiem, sodu izciešot stingra režīma kolonijā. Tiesā viņš paskaidroja, ka Stūraini nogalinājis, jo viņš bija aizņēmies prāvu naudas summu biznesa attīstībai, taču parādu neatdeva.
Loča stāsta, ka pēdējos 20 gados policija ir krietni mainījusies. “Sāku te strādāt pēc Policijas akadēmijas. 2001. gadā biju meitene rozā brillēs, gribēju būt izmeklētāja. Teiksim tā, pēc nedēļas manām brillēm nomainījās tonis,” atceras Svetlana Loča. Viņa šobrīd ir Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirkņa priekšnieka vietniece un Jūrmalas iecirkņa Izmeklēšanas nodaļas priekšniece.
“Atceros, kā tolaik domāju, – nu labi, pastrādāšu kādus trīs gadus. Galu galā nedaudz aizkavējos,” smejas Loča. “Policija, protams, ir ļoti mainījusies. Kļuvis labāk it visos aspektos: kārtībā, likumdošanā, materiāli tehniskajā nodrošinājumā. Kad sāku te strādāt, vēl bija rakstāmmašīnas, nupat, nupat sāka parādīties datori, dokumentus drukāja ar printeri, kurš trokšņoja pa visu stāvu. Dienesta mašīnas bija šausmīgas, darbinieki paši tās remontēja. Bet arī tādos apstākļos mēs strādājām. Turklāt veiksmīgi.”
“Atceros, kā tolaik domāju, – nu labi, pastrādāšu kādus trīs gadus. Galu galā nedaudz aizkavējos,” smejas Loča. “Policija, protams, ir ļoti mainījusies. Kļuvis labāk it visos aspektos: kārtībā, likumdošanā, materiāli tehniskajā nodrošinājumā. Kad sāku te strādāt, vēl bija rakstāmmašīnas, nupat, nupat sāka parādīties datori, dokumentus drukāja ar printeri, kurš trokšņoja pa visu stāvu. Dienesta mašīnas bija šausmīgas, darbinieki paši tās remontēja. Bet arī tādos apstākļos mēs strādājām. Turklāt veiksmīgi.”
Visi raksti šajā ciklā