“Jūrmala astoņdesmitajos gados un pilsēta šodien – tās nevar salīdzināt. Šķiet, 1986. gadā Transporta milicija analizēja, cik cilvēku sezonas laikā ir Jūrmalā. Viņi saskaitīja līdz 700 tūkstošiem cilvēku. Kāds runāja arī par miljonu, taču tas nav pārāk ticami,” saka Valērijs Sergejevs, kurš 80. gados bija Jūrmalas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks. 

Tolaik, līdz deviņdesmito gadu sākumam, sava milicijas pārvalde bija tikai lielajām pilsētām – Latvijā tās bija Jūrmala, Daugavpils, Rēzekne, Liepāja un Ventspils. Galvenā iekšlietu pārvalde atradās Rīgā. Jūrmalas pārvalde atradās Dubultos, savukārt Kauguros darbojās atsevišķs iecirknis.

Padomju pilsoņiem Jūrmala šķita kā “gabaliņš Rietumu”. Te atpūsties brauca ne tikai parastie pilsoņi, bet arī partijas vadība, radošā inteliģence un turīgi ļaudis – arī sociālismā tādu bija gana daudz. Atpūtnieku straume Jūrmalas kriminālajai specifikai piešķīra īpašus vaibstus: tā bija tipiska padomju kūrortpilsēta.

Astoņdesmitajos gados slepkavības un laupīšanas Jūrmalā bija retums, stāsta kāds bijušais drošībsargs, kurš vēlējās palikt anonīms. “Izvarošanas bieži bija latentas, slēptas. Cietušie milicijā nevērsās: fakts noticis, bet nozieguma nav, jo nav iesnieguma,” stāsta bijušais milicis. Toties bija ļoti daudz noziegumu pret īpašumu.

Zādzības notika lielākoties uz ielām: kādam atņēma rokassomu, citam – koferi. “Zādzības pludmalē – to bija mežonīgi daudz. Cīnījāmies, kā spējām. Taisījām kaut kādas ēsmas, reizēm tas pat nostrādāja. Nonācām līdz tam, ka tehniskos līdzekļus paši montējām. Taisījām tādu konstrukciju, kurā iepildījām dzīvsudrabu. Konstrukcijai nobīdoties, dzīvsudrabs pārvietojās, kontakts aizvērās, un slēpnī gaidošais darbinieks saņēma signālu. Taču arī ar to negāja viegli, jo pludmalē bija ļoti daudz tautas,” atceras bijušais milicis.
 
Zagļus Jūrmalā var dalīt vietējos un “viesmāksliniekos”. “Tagad ir mierīgāk. Kādēļ tolaik tik daudz zaga? Iespējams, tādēļ, ka šurp brauca turīgi ļaudis, kam bija dārgas un acīs krītošas lietas, kas piesaistīja ne tikai apkārtējo uzmanību, bet arī garnadžus. Atpūtnieki ir relaksēti, izklaidīgi. Daudz zādzību notika pansionātos un sanatorijās. Atpūtnieki turēja logus vaļā gan dienā, gan naktī. Zagļi to izmantoja,” stāsta kādreizējais drošībsargs. 

Noziedznieki nesaudzēja arī padomju laika slavenības. Kriminālmilicijas veterāns atminas gadījumu ar PSRS hokeja izlasi, kas bija apmetusies atpūtas namā Lielupē. Trenerim, savulaik leģendārajam hokejistam Borisam Mihailovam, no numura nozaga naudu, pulksteņus un pašu svarīgāko – uzvalku. 
 
Cita atmiņā iespiedusies zādzība saistīta ar humoristu Genādiju Hazanovu (viņš joprojām daudz laika pavada Jūrmalā). Astoņdesmitajos gados, būdams slavas zenītā, Hazanovs dzīvoja viesnīcā “Lielupe”. Zagļi viņa žigulim noskrūvēja visus četrus riteņus. Skatuves māksliniekam izlīdzēja ebreju diaspora – jau nākamajā dienā viņa auto bija jaunas riepas.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē Jūrmalā valdīja īpaša atmosfēra, atceras bijušais milicis. Pilsētā sabrauca padomju elite, tostarp arī slepenie. “Viņi pulcējās kaut kādās savās vietās – tas bija kas līdzīgs interešu klubiem. Pat viesnīcās bija ne tikai publiskās zāles, bet arī telpas privātām sanākšanām,” stāsta bijušais drošībsargs.

Latvijas vēsturē zināmākie seksuālie maniaki – Staņislavs Rogaļovs, Staņislavs Janovičs un Vitālijs Kosteckis – ir saistīti ar Jūrmalu. Viņi visi daļu savu noziegumu izdarījuši šeit. 

Staņislavs Rogaļovs

No 1980. līdz 1982. gadam uzbruka 21 sievietei, desmit nogalinot. 1984. gadā viņam tika izpildīts nāvessods nošaujot.
 
“Rogaļovu saņēma ciet Ulbrokā. Viņš jau bija sapratis, ka ir atmaskots, un mēģināja slēpties. Būtībā Jūrmala viņam bija dabiskā vide: daudz bāru, daudz skaistu sieviešu, daudz cilvēku. Var izdomāt savu interesanto stāstu un ieintriģēt.
 
Viņš nelīdzinājās noziedzniekam. Gudrs, efektīgs, simpātisks vīrietis pusmūžā, laba valoda. Viņš mācēja pūst miglu acīs un piesaistīt sievietes, tādēļ atpūtnieces nebaidījās un mīļuprāt ar viņu iepazinās.
 
Rogaļovam vardarbība un slepkavības sagādāja seksuālu baudu un apmierinājumu. Viņu uzbudināja pretestība. Patoloģija, kas izvērsās nežēlīgu slepkavību un izvarošanu virknē,” stāsta Valērijs Sergejevs.
 
1980. gada 26. novembris. 200 metrus no Lielupes dzelzceļa stacijas Rogaļovs uzbrūk 27 gadus vecai milicijas darbiniecei. Maniaks iedur sievietei ar nazi vēderā, bet pats aizbēg no nozieguma vietas.
 
1981. gada 31. decembris. Rogaļovs un viņa līdzzinātājs Aldis Svare mežā uzbrūk 34 gadus vecai auto tehniskās apkopes stacijas darbiniecei. Noziedznieki sievieti izvaro, aplaupa un nogalina. 
 
1981. gada 29. jūlijs. Pēc kopīgām vakariņām restorānā Staņislavs Rogaļovs aicina 43 gadus vecu atpūtnieci no Čeļabinskas pastaigāties mežā, kur viņš sievieti izvaro, aplaupa un nožņaudz. Sievietes līķis atrasts meža masīvā iepretī Vikingu ielas 36. namam. 
 
1982. gada aprīlis.  Maniaks Staņislavs Rogaļovs iepazīstas ar divām atpūtniecēm. Pēc kopīgi pavadīta vakara restorānā “Jūras pērle” kompānija dodas uz pludmali, kur Rogaļovs nežēlīgi nogalina vienu no sievietēm. Mirstīgās atliekas atrastas pludmales zonā, 13. līnijas galā. 

Padomju gados Jūrmalā noziedznieki mēdza ierasties “viesizrādēs”, viņus vilināja atpūtnieku pūļi, atceras Valsts policijas Jūrmalas iecirkņa Atbalsta nodaļas vecākais speciālists Artūrs Āriņš. “Uz jūru brauca kāršu spēlmaņi, viņi sāka darboties jau vilcienā. Te viss notika gluži tāpat kā Odesā. Bāros darbojās klofelīna dāmas,” stāsta Āriņš.

Astoņdesmito gadu vidū PSRS sākās cīņa ar žūpību. Kādreizējie milicijas darbinieki atceras, ka tajā laikā Jūrmalā (it īpaši Slokā un Kauguros) bija daudz “točku”, kur brūvēja un tirgoja kandžu. Sākoties pretalkohola kampaņai, iecirkņa darbinieki nopietni ķērās pie kandžas dzinējiem. Savukārt Jūrmalas centrā ar pagrīdes alkohola tirdzniecību nodarbojās taksisti – gan oficiālie, gan privātie.

1986. gada 19. novembrī tika pieņemts PSRS likums “Par individuālo darbu”, kas aizsāka kooperatīvu ēru. Jau drīz vien kriminālā Jūrmala mainījās līdz nepazīšanai.

“Salīdzinājumā ar Rīgu Jūrmala vienmēr bijusi mierīgāka. Daudzām kriminālajām autoritātēm te bija īpašumi, šurp brauca atpūsties. Pieņemu, ka tāpat ir arī tagad. Tomēr te bija daudz bāru un klubu: gan “Jūras pērle”, gan “Cabourg”. Tur bija gan huligānisms, gan vicināšanās ar nažiem, gan apšaudes ar upuriem un ievainotajiem,” saka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirkņa priekšnieka vietniece Svetlana Loča.

Laikraksts “Padomju Jaunatne” vēstīja, ka 1990. gada 8. jūnijā pa dienesta ieeju restorānā “Cabourg” ienāca vienpadsmit bruņoti vīrieši. Zālē atpūtās kompānija no Baltkrievijas. Nepievēršot uzmanību restorāna apmeklētājiem, uzbrucēji izrāva ieročus un sāka šaut. Par slepkavību meklēšanā izsludinātais Vadims Lukomskis tika nošauts. Smagi ievainots Viktors Piskunovs, bet vēl viens cilvēks tika apdullināts, iesitot ar nunčakiem.

““Cabourg” saskrējās “kazaņieši”, kas tolaik darbojās Jelgavā, un “gomeļieši”, kuri vēlējās Jūrmalā ieviest savu kārtību,” stāsta Valērijs Sergejevs. Jau pēc pāris dienām milicija nonāca uz pēdām aizdomās turētajiem, bet vēlāk ar OMON atbalstu pieci no viņiem tika apcietināti.

Astoņdesmitajos gados Latvijā slepkavība bija ekstraordinārs notikums, dubultslepkavība – vēl retāka. Nākamajā desmitgadē viss mainījās. 1990. gadā leģendārajā restorānā “Jūras pērle” tika noslepkavoti divi cilvēki, noziegums tā arī netika atšķetināts.
 
"Naktī nogalināts sargs un apkopēja,” stāsta bijušais milicijas darbinieks. “Lai kriminālisti varētu normāli strādāt nozieguma vietā, restorānu slēdza uz vairākām dienām. Izņēma visus traukus, kas vēl nebija nomazgāti. Nopratināja visus viesmīļus, visu personālu: kurš kur sēdēja, kurš ko pasūtīja. Savāca ļoti daudz pirkstu nospiedumu. Taču tolaik nebija datoru, kas varētu atrast sakritības. Visu darīja paši. Pēc trim dienām Rīgā tika nogalināts kafejnīcas “Sigulda” sargs. Atkal sabiedriskā ēdināšana, atkal nakts. Ķērāmies pie traukiem, pirkstu nospiedumos atradām sakritības. Tomēr milicijas kartotēkā tādu nebija.”
 
Izmeklētājiem parādījās versija, ka tas varētu būt dezertieris. “Tolaik sāka bieži bēgt no armijas. Viņiem vajadzēja kaut kur slēpties, gulēt, ēst. Ar mūsdienu tehnoloģijām, domāju, vainīgo atrast nebūtu nekādu problēmu. Bet tolaik diemžēl tādu nebija,” stāsta bijušais likumsargs. 

Zādzības, huligānisms, miesas bojājumi – sākotnēji milicijai, pēc tam policijai šādi noziegumi deviņdesmitajos gados bija ikdienas rutīna. “Iet cilvēks pa ielu, tāpat, garāmejot, viņam norauj cepuri,” tos laikus atceras Svetlana Loča. “Mēnesī bija pa trīs līdz septiņām laupīšanām. Miesas bojājumu bija ļoti daudz, lielākoties smagi vai vidēji smagi. Ja jau kāvās, tad kāvās, lika lietā gan nažus, gan visu citu, kas gadījās pa rokai. Ar vieglām traumām uz policiju toreiz neviens negāja. Jo bija krimināļi un bija policija. Ja reiz gāji uz policiju, tad uz kriminālo palīdzību pēc tam varēji vairs necerēt. Visu risināja ielās,” saka Artūrs Āriņš.
 
Jūrmalā bija ļoti daudz viesnīcu, sanatoriju, pansionātu un vasaras nometņu, tas viss piederēja valstij. “Kaut kur nozog mēbeles, kaut kur cigaretes un ēdienu. Kas nu kuram pa rokai,” stāsta Loča. No mašīnām ņēma magnetolas, bet ap 2010. gadu šādi noziegumi pazuda. “Mums Jūrmalā pēdējais bija tāds Dima palicis. Neviens vairs magnetolas neņēma, bet viņš aizvien turpināja – dzērumā zaga. Tūliņ bija skaidrs, kurš vainīgs,” atceras Āriņš.
 
Mašīnas zaga, bet ne pārāk bieži – pa vienai, divām mēnesī. “Tās vairāk nocēla Tukuma rajonā sēņotājiem. Gar piekrasti aiz Ragaciema. Cilvēks atbrauc sēnēs, atstāj mašīnu un ieiet mežā. Kamēr viņa nav, ierodas aizdzinēji. Uzsit pa mašīnu un vēro – atnāks saimnieks vai ne. Ne visiem bija signalizācija. Ja saimnieks neparādījās, mašīnu aizdzina. Žiguļa aizdzīšana ir pāris minūšu jautājums,” stāsta Āriņš. “Jūrmalā arī zaga, bet ne tik aktīvi kā laikā no 2006. līdz 2008. gadam.”
 
Deviņdesmitajos gados bija daudz izvarošanas gadījumu, tiesa, policija gan nesaņēma informāciju par visiem. “Skatoties datos, redzams, ka izvarošanu skaits aug vasarā. Jāņi un nakts diskotēkas pludmalē,” spriež Āriņš. Tagad, kā norāda Loča un Āriņš, seksuāla rakstura noziegumu ir ievērojami mazāk. 
 
Interesanti, bet deviņdesmito gadu sākumā Jūrmalā ierosināto lietu par nelikumīgu narkotiku apriti ir ļoti maz – gandrīz nemaz. Lielākā daļa narkotiku tirgotāju notverta ar magoņu salmiņiem un hašišu. Arhīvā ir ļoti maz lietu, kurās iesaistīts alkohols. Pilsētā darbojās gan “točkas”, gan degvīna tirgotāji taksometros, taču par to bija paredzēta administratīvā atbildība. “Kriminālatbildība nāca vēlāk. Kad sāka kārtot likumus, sākās nopietna cīņa. Jo tā ir akcīze, nauda valsts budžetam,” saka Artūrs Āriņš.