Nākamajā dienā kaimiņi ievēroja, ka Galeviusu mājas garāžas durvis ir atvērtas visu dienu, taču neviena nekur nav. Mājā valdīja klusums. Otrajā stāvā bija ieslēgtas gaismas, bet mājas durvis bija aizslēgtas. Kaimiņi izsauca miliciju, un drīz vien mākslinieka namā Rīgas ielā, netālu no viadukta un Dzintaru dzelzceļa stacijas, darbu sāka Jūrmalas kriminālmilicijas, Latvijas Republikas un Jūrmalas prokuratūras izmeklēšanas grupas.

Drošībsargi mājā atrada četrus līķus: Pēteri Galeviusu, viņa dzīvesbiedri, sievasmāti un 10 gadus veco dēlu. Visi nogalināti ar 9 mm šaujamieroci. Uz kādu no upuriem slepkava bija šāvis vienu reizi, uz citu – vairākas. Istabas un gaiteņi bija asiņu piešļākti – to bija tik daudz, ka izmeklētāji nosprieda – asinis noteikti nonākušas arī uz uzbrucēju drēbēm. “Tas bija patiešām baisi... Koridorā nošauts saimnieks, turpat blakus virtuvē – saimniece. Otrajā stāvā gultā atradām asiņainu gados vecākas sievietes līķi. Un līdzās zēns, kas nogalināts ar šāvienu galvā. Viņš bija mēģinājis glābties caur balkonu. Nežēlīgi, necilvēcīgi...” atmiņās dalās Valērijs Sergejevs, kurš tolaik strādāja Jūrmalas kriminālmilicijā un brauca uz nozieguma vietu.

Noziedznieki nolaupīja videomagnetofonu “Akai”, trīs kasešu magnetofonus “Sony” un “Akai”, sudraba karotes, zelta ķēdīti ar kulonu, pulksteni. Nesmādēja arī nogalināto laulāto zelta gredzenus. Pēc izmeklētāju aplēsēm, laupītāju guvums kopsummā bija ap 104 tūkstošu rubļu vērtībā.

Agrāk sodītie Krievijas iedzīvotāji Staņislavs Ledjanausks un Nadežda Jesipova, meklējot laupījumu, siroja pa visu bijušās Padomju Savienības teritoriju. 1991. gada janvārī viņi ielauzās Aizputes Meža muzejā, kur nozaga gandrīz visas ekspozīcijā esošās zvērādas, granātu, divas pistoles “Parabellum”, kā arī “Walter P38”. Ar šo ieroci vēlāk tika nogalināta mākslinieka Galeviusa ģimene. Bijušie milicijas darbinieki, kas izmeklēja šo noziegumu, joprojām netiek skaidrībā, kādēļ muzeja ierocim nebija novīlēts belznis. Kādēļ tam bija pievienota munīcija? Faktiski provinces muzejā visu acu priekšā tika glabāts šaujamierocis. 

Sirojot pa Latviju, Ledjanausks un Jesipova bija aplaupījuši dzīvokli Skrundā, baznīcas Vecpilī un Ugālē. Tomēr loms nebija tik liels, kā cerēts, tādēļ noziedznieki atgriezās Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga), kur viņiem pievienojās vēl divi līdzdalībnieki: Sergejs Kravčenko un Jurijs Laškovs. Banda aplaupīja populārās padomju aktrises Alises Freindlihas vasarnīcu – laimīgā kārtā laupīšanas brīdī mākslinieces tur nebija.

Kā liecina izmeklēšanas materiāli, pēc vairākiem Krievijas teritorijā pastrādātiem noziegumiem 1991. gada 28. martā banda atgriezās Rīgā. Ļaundari plānoja aplaupīt kādu Pļavniekos dzīvojošu kolekcionāru. Pratināšanā viņi apgalvoja, ka šī persona viņiem ir parādā prāvu naudas summu. Plānoto laupīšanu gan iztraucēja negaidīti liecinieki – dzīvoklī atradās kolekcionāra sieva un dēls, tādēļ Jesipova un Laškovs nolēma atkāpties. Aprīlī banda pāris reižu mēģināja atkārtot “medības”, tomēr nesekmīgi.

Nedabūjuši kolekcionāra naudu, noziedznieki pārslēdzās Jūrmalas virzienā, kur dzīvoja Sergeja Kravčenko parādnieks – kāds kooperators Miša. Taču arī viņu apzagt neizdevās – noziedzniekus aizbiedēja pagalmā novietota sveša automašīna un nikns suns pie ķēdes.

Pēc šīs neveiksmes noziedznieku banda devās uz alus bāru “Sikspārnis” Dzintaros, lai nosvinētu Laškova 26. dzimšanas dienu. Tieši te viņi iepazinās ar vietējo žūpu, kurš viņiem izstāstīja par Galeviusu ģimeni.

Noziedznieki uzzināja, ka Pēteris Galeviuss pēdējā laikā bieži braucis pie saviem radiem Kanādā. No turienes viņš atvedis automašīnu, videotehniku, datoru – tiem laikiem neticamu bagātību. Klīda runas, ka Galeviusi ir ārkārtīgi turīgi. Protams, šīs runas bija tālu no patiesības, jo jau vairākus gadus Māra Galeviusa dzīvoja mājās, kopjot smagi slimo tēvu.

Noziedzīgais plāns tapa ļoti ātri. Pirmie mājā ies Jesipova un Laškovs, kas uzdosies par atpūtniekiem, kas vēlas uz vasaru noīrēt istabu. Viņiem sekos bruņojušies Ledjanausks un Kravčenko. Viņu uzdevums – iebiedēt upurus, sasiet viņus un iznest vērtīgās lietas. Taču nekas nenoritēja pēc plāna. 

Pa to laiku Nadežda Jesipova traucās uz otro stāvu, kur notvēra Galeviusu 10 gadus veco dēlu. Ledjanausks bērnam iešāva galvā. Pēc tam viņš nošāva gultā guļošo 70 gadus veco Galeviusa sievasmāti.

Noziedznieki ar laupījumu atgriezās Ļeņingradā. Daļu mantu pārdeva, naudu sadalīja.

1991. gada maijā Ledjanausks un Jesipova turpināja savu asiņaino noziegumu sēriju Ļeņingradā. Kāda dzīvokļa aplaupīšanā Ledjanausks pastrādāja dubultslepkavību, nogalinot divas ģimenes sievietes: vienu nožņaudza ar dvieli, bet otru noslīcināja vannā.

Uz viņu sirdsapziņas ir vēl vismaz pieci noziegumi Ļeņingradā un apkaimē. Noskaidrots, ka banda veikusi divas bruņotas laupīšanas Lietuvā un Igaunijā: Viļņā upuris bija kāds kolekcionārs, savukārt Tallinā – bagāts uzņēmējs.

Bandu notvēra vien 1991. gada vasaras izskaņā ar Ļeņingradas OMON iesaisti. “Manuprāt, šo lietu atrisināt palīdzēja pareizās norādes. 1991. gada vasarā tika apcietināta persona, kas kamerā izpļāpājās, ka mēģinājusi aplaupīt Alises Freindlihas vasarnīcu, kā arī pastrādājusi kaut ko zvērīgu Rīgas Jūrmalā. Šī informācija nonāca pie vietējā “opera” (operatīvais pilnvarotais, PSRS un Krievijā – milicijas vai policijas darbinieks, kurš nodarbojas ar operatīvo izmeklēšanu, – aut.). Tas atcerējās par slepkavību Jūrmalā, tālāk jau pieslēdzās Sanktpēterburgas “operatīvie”, kas izgāja uz bandas pēdām,” atceras bijušais Jūrmalas kriminālmilicijas darbinieks.

Tā kā smagie noziegumi tika pastrādāti grupā un Latvijas teritorijā, aizturētos nosūtīja uz Rīgu.

Noziedznieku grupa tika apsūdzēta bandītismā, kā arī valsts un privātā īpašuma zagšanā. Laškova apsūdzībā bija iekļauta arī kūdīšana uz slepkavību, jo tieši viņš, “humānu apsvērumu vadīts”, aicināja Ledjanausku piebeigt ievainoto Pēteri Galeviusu.

1993. gada februārī Latvijas Republikas Augstākā tiesa nolasīja spriedumu. Nadeždai Jesipovai piesprieda brīvības atņemšanu uz 15 gadiem vispārējā režīma kolonijā ar mantas konfiskāciju. Laškovam piesprieda 13 gadus ilgu cietumsodu, Kravčenko – deviņus gadus.

Sergeja Kravčenko liktenis izvērsās neapskaužams. Vien pēc dažiem mēnešiem viņu Rīgas Centrālcietumā nogalināja kameras biedrs – īpaši bīstams recidīvists. Ieslodzījuma vietās Latvijā tajos laikos valdīja absolūta visatļautība. Ieslodzītie sev pasūtīja alkoholu un narkotiskās vielas, brīvi pārvietojās pa ieslodzījuma vietas teritoriju, dzērumā kāvās un rīkoja nekārtības. 

15. marta vakarā cietuma uzraugs izdzirdēja troksni no kameras. Caur durvju actiņu viņš konstatēja, ka tur tiek sists Kravčenko. Ieslodzītais krītot atsitās ar galvu pret betona grīdu un radiatoru. Pāris minūtes vērojis eksekūciju, uzraugs pavēlēja pārējiem ieslodzītajiem pacelt piekauto un pārnest uz guļvietu. 

Pēc neilga brīža no kameras atkal atskanēja skaļš troksnis. Izrādījās, ka kameras biedrs atkal meties spārdīt guļošo Kravčenko. Pavēlei pārtraukt eksekūciju viņš neklausīja. Uzraugs sauca palīgā, taču kamerā neviens tā arī neiegāja. 

Nākamajā rītā Kravčenko no gultas nepiecēlās. Cietuma darbinieki konstatēja viņa nāvi.