kriminālā jūrmala
Nedeklarētā terora hronika jeb kā "Hitlers" izvērsa "bandītu karu"
Deviņdesmito gadu sākumā noziedzība strauji attīstījās ne tikai Latvijā, bet arī visās citās kādreizējās padomju republikās. Sākās drūmi laiki ar slepkavībām, cilvēku nolaupīšanām un nežēlīgiem bandu kariem.
Diāna Čučkova un Olga Petrova
Delfi žurnālistes
Tieši tad Latvijas noziedzīgajā pasaulē burtiski ielauzās Aleksandrs Gitčenko ar palamu Hitlers. Viņa slavas zvaigzne mirdzēja spoži, tiesa – ļoti neilgi. Jūrmalnieki 1993. gada pavasari joprojām atceras ar šermuļiem: trīs mēnešus pilsētas ielas bija pārvērtušās par noziedzīgo grupējumu karalauku.
2024. gada novembrī Jūrmala svinēja savu 65. gadadienu. Kas slēpjas aiz Latvijas slavenākās kūrortpilsētas glītās fasādes, kā pilsēta dzīvoja klusajos astoņdesmitajos, trakajos deviņdesmitajos, pārejas divtūkstošajos gados, kāda ir pašreizējā situācija, vislabāk pastāstīt var bijušie milicijas darbinieki un šodienas policisti.
Kam "piederēja" Jūrmala deviņdesmitajos?
"Nekad agrāk – un arī vēlāk ne – nekas tāds Jūrmalā nebija bijis," atceras bijušais Jūrmalas kriminālpolicijas darbinieks Nikolajs (vārds mainīts, sarunbiedrs vēlējās palikt anonīms – red.). "Te parasti atpūtās, notrieca naudu. Pat deviņdesmitajos gados grupējumu dalībnieki šurp brauca atpūsties, nekādu karu nebija. Varbūt bija kāda nerakstīta vienošanās, kas to lai zina? Viņi pulcējās restorānā "Septiņas māsiņas" Jomas ielā, tieši pretī prokuratūrai. Tikās arī "Cabourg", "Jūras pērlē" vai bārā "Rubīns" Dubultos, blakus policijai. Tur bija tik biezi aizkari, ka pat dienā telpā valdīja puskrēsla."
Visi raksti šajā ciklā
Kriminālie grupējumi ātri vien sadalīja savas ietekmes zonas pilsētā. Policijas veterāni saka, ka Jūrmala nekad nav bijusi pakļauta "Pārdaugavas" grupējumam, jo te pietika savu bandītu. Pilsētas centru – Majorus, Buldurus, Lielupi – kontrolēja kāds Maskals. Kauguri bija atsevišķs rajons. Tur nebija "brigādes", taču "kārtībai" līdzi sekoja kriminālajā vidē cienīti vīri – Tika un Pets.
"Viņi pat Kauguros nelaida "centrālos". Dažas reizes viņi brauca tur aprunāties, taču Maskalam tā arī neļāva ienākt. Nē, Jūrmala nebija zem "Pārdaugavas" jumta. Varbūt Maskals kaut ko viņiem "atpogāja", bet es nezinu," stāsta policijas veterāns Arvīds (vārds mainīts – red.).
Bijušais Jūrmalas Kriminālpolicijas priekšnieks Valērijs Sergejevs gan stāsta, ka visi Jūrmalas grupējumi bija "Pārdaugavas" paspārnē: "Viņiem šeit bija tik daudz objektu, ka vajadzēja vietējos "pieskatītājus". Bet "pieskatītājs" taču arī ir cilvēks. Viņš redz, kāda nauda ripo garām kabatai. Un tur jau sākas – pieci "punkti" saimniekam, bet tie divi – man. Un vienmēr var izmantot "Pārdaugavu" kā aizsegu. Te kāds punkts izkritis no rēķiniem vai tam "piesūcies" kāds cits. Vai arī atrunājās, ka tas ir "mentu punkts", no kura pieskatītāji "atmet daļu mentiem". Visādi gāja."
"Viņi pat Kauguros nelaida "centrālos". Dažas reizes viņi brauca tur aprunāties, taču Maskalam tā arī neļāva ienākt. Nē, Jūrmala nebija zem "Pārdaugavas" jumta. Varbūt Maskals kaut ko viņiem "atpogāja", bet es nezinu," stāsta policijas veterāns Arvīds (vārds mainīts – red.).
Bijušais Jūrmalas Kriminālpolicijas priekšnieks Valērijs Sergejevs gan stāsta, ka visi Jūrmalas grupējumi bija "Pārdaugavas" paspārnē: "Viņiem šeit bija tik daudz objektu, ka vajadzēja vietējos "pieskatītājus". Bet "pieskatītājs" taču arī ir cilvēks. Viņš redz, kāda nauda ripo garām kabatai. Un tur jau sākas – pieci "punkti" saimniekam, bet tie divi – man. Un vienmēr var izmantot "Pārdaugavu" kā aizsegu. Te kāds punkts izkritis no rēķiniem vai tam "piesūcies" kāds cits. Vai arī atrunājās, ka tas ir "mentu punkts", no kura pieskatītāji "atmet daļu mentiem". Visādi gāja."
"Pārdaugavas brigāde"
Grupējums, kas parādījās astoņdesmitajos gados, – "Pārdaugava". Viss sākās ar to, ka savulaik par kontrabandu cietumsodu izcietušais Vladimirs Ļeskovs kopā ar tēvu un dēlu Laventiem nolēma dibināt savu uzņēmumu. Kooperatīvs bija iecerēts kā zinātniskais ražošanas uzņēmums, par tā ģenerāldirektoru iecēla Emīlu Laventu. Ar laiku viņš kļuva par pirmo kooperatīvu miljonāru bijušās Padomju Savienības teritorijā.
Sākumā kooperatīvs ražoja tolaik ļoti pieprasītos lureksa diegus. Par iegūtajiem līdzekļiem īpašnieki nopirka vecu ēku Kalētu ielā, kur izveidoja šūšanas darbnīcu, lureksa un zeķubikšu ražošanas cehu, apavu šūšanas cehu u. c. Koncernā bija ap 40 dažādu uzņēmumu, kuru nosaukumos bija iekļauts "Pār": celtniecības, kokapstrādes u. tml.
Ļeskovs, kurš drīz vienpersoniski vadīja uzņēmumu, veidoja starptautiskās attiecības, dibināja kopuzņēmumus, dāsni atbalstīja kinematogrāfu, mūziķus, sportistus. Vēlāk koncerns sāka izīrēt telpas, piedāvāja fizisko apsardzi un pat varēja atbalstīt finansiāli. Tas viss bija aisberga redzamā daļa, kas slēpa koncerna otru komponenti – spēku. Tas parādījās laikā, kad uzņēmumā izveidoja apsardzes vienības.
Sava biznesa aizsardzībai Ļeskovs piesaistīja boksa kluba "Forums" sportistus. Drīz vien viņi jau sniedza "jumta pakalpojumus" uzņēmējiem un kontrolēja gan Jūrmalu, gan citas piejūras mazpilsētas. "Pārdaugavieši sāka atkarot haritonoviešu biznesmeņus – ar atrunu par fizisko aizsardzību un pat palīdzību biznesam. Ja haritonovieši varēja atņemt visu, šie – tikai daļu. Tādas, lūk, it kā darījumu attiecības," stāsta bijušais policijas darbinieks, kurš deviņdesmitajos gados nodarbojās ar organizētās noziedzības apkarošanu.
1993. gadā pie "Pārdaugavas" objektiem Jūrmalā notika vairāku sprādzienu sērija. Policija konstatēja, ka šis ir rezultāts mēģinājumiem pārdalīt ietekmes zonas pilsētā: vienā pusē bija Pārdaugavas "drošībnieki", otrā – vairākkārt tiesātais Aleksandrs Gitčenko ("Hitlers"). Skaidrošanās rezultātā divos mēnešos tika nogalināti seši ar Pārdaugavas grupējumu saistīti cilvēki. Lasot tā laika kriminālziņas, līdztekus spridzināšanai parādās apšaudes ar automātiem un granātmetējiem, cilvēku nolaupīšanas, slepkavības.
Drīz vien "Pārdaugava" kļuva par dominējošo. Tomēr Vladimirs Ļeskovs Rīgā vairs nepalika ilgi – viņu vainoja divarpus miljonu dolāru nozagšanā no bankas "Olympia", tādēļ viņš noslēpās Krievijā. 2015. gada jūnijā Ļeskovs nomira.
Sākumā kooperatīvs ražoja tolaik ļoti pieprasītos lureksa diegus. Par iegūtajiem līdzekļiem īpašnieki nopirka vecu ēku Kalētu ielā, kur izveidoja šūšanas darbnīcu, lureksa un zeķubikšu ražošanas cehu, apavu šūšanas cehu u. c. Koncernā bija ap 40 dažādu uzņēmumu, kuru nosaukumos bija iekļauts "Pār": celtniecības, kokapstrādes u. tml.
Ļeskovs, kurš drīz vienpersoniski vadīja uzņēmumu, veidoja starptautiskās attiecības, dibināja kopuzņēmumus, dāsni atbalstīja kinematogrāfu, mūziķus, sportistus. Vēlāk koncerns sāka izīrēt telpas, piedāvāja fizisko apsardzi un pat varēja atbalstīt finansiāli. Tas viss bija aisberga redzamā daļa, kas slēpa koncerna otru komponenti – spēku. Tas parādījās laikā, kad uzņēmumā izveidoja apsardzes vienības.
Sava biznesa aizsardzībai Ļeskovs piesaistīja boksa kluba "Forums" sportistus. Drīz vien viņi jau sniedza "jumta pakalpojumus" uzņēmējiem un kontrolēja gan Jūrmalu, gan citas piejūras mazpilsētas. "Pārdaugavieši sāka atkarot haritonoviešu biznesmeņus – ar atrunu par fizisko aizsardzību un pat palīdzību biznesam. Ja haritonovieši varēja atņemt visu, šie – tikai daļu. Tādas, lūk, it kā darījumu attiecības," stāsta bijušais policijas darbinieks, kurš deviņdesmitajos gados nodarbojās ar organizētās noziedzības apkarošanu.
1993. gadā pie "Pārdaugavas" objektiem Jūrmalā notika vairāku sprādzienu sērija. Policija konstatēja, ka šis ir rezultāts mēģinājumiem pārdalīt ietekmes zonas pilsētā: vienā pusē bija Pārdaugavas "drošībnieki", otrā – vairākkārt tiesātais Aleksandrs Gitčenko ("Hitlers"). Skaidrošanās rezultātā divos mēnešos tika nogalināti seši ar Pārdaugavas grupējumu saistīti cilvēki. Lasot tā laika kriminālziņas, līdztekus spridzināšanai parādās apšaudes ar automātiem un granātmetējiem, cilvēku nolaupīšanas, slepkavības.
Drīz vien "Pārdaugava" kļuva par dominējošo. Tomēr Vladimirs Ļeskovs Rīgā vairs nepalika ilgi – viņu vainoja divarpus miljonu dolāru nozagšanā no bankas "Olympia", tādēļ viņš noslēpās Krievijā. 2015. gada jūnijā Ļeskovs nomira.
"Jūrmalu jūrmalniekiem"
Sešas reizes tiesātais Aleksandrs Gutčenko bija vietējais, jūrmalnieks. "Viņš bija diezgan mērķtiecīgs, fiziski ļoti spēcīgs. Agrāk strādāja Rīgas ziepju fabrikā par palīgstrādnieku. Nekādas gaismas pilis nebūvēja. Atceros, vēl pirms tiem skaļajiem notikumiem Jūrmalā viņu redzēju ar ķerru, ģērbušos kaut kādā ķitelī, – malku veda. Strādīgs vīrs, kurš, nevienam nemanot, izveidoja stipru puišu kompāniju. Un tad šī brigāde sāka diktēt savus noteikumus ar lozungu "Jūrmalu jūrmalniekiem!". Tāpēc arī viņu sāka saukt par Hitleru," stāsta bijušais policists.
“
Neraugoties uz kriminālajām nosliecēm, Gitčenko rakstīja dzeju un bija pat izdevis grāmatu par saviem līdzekļiem. Vietējie likumsargi viņu pa jokam dēvēja par "Jūrmalas Jeseņinu".
Deviņdesmito gadu sākumā Gitčenko tika turēts aizdomās par sievas slepkavību, taču pierādījumu trūkuma dēļ 1992. gada decembrī iznāca brīvībā. Tobrīd kriminālie grupējumi jau bija sadalījuši pilsētu. Atklāti stāties pretī kādam Hitlers negribēja – spēku sadalījums bija pārāk nevienlīdzīgs. Taču viņš atrada veidu, kā pašapliecināties: sāka spridzināt kafejnīcas, restorānus, veikalus. Savu tiesu dabūja arī policijas mācību centrs Kauguros. Tas bija reāls un asiņains karš.
"Atceros – kā noliekos uz auss, atkal kārtējais sprādziens. Abi ar sievu dzirdam eksploziju, un teju uzreiz no dežūrdaļas zvana: atkal spridzina, brauciet! Gitčenko tā demonstrēja savu varu. Nav taču viss jāspridzina, pietiek vien pabiedēt, uzlaižot gaisā kaut ko kaimiņos. Tā pamazām uzņēmēji sāka viņam maksāt, un viņš kļuva par ietekmīgu personu," stāsta bijušais policijas darbinieks.
Jūrmalas ikdienu no 1993. gada februāra līdz aprīlim spilgti raksturo tā laika kriminālhronika.
"Atceros – kā noliekos uz auss, atkal kārtējais sprādziens. Abi ar sievu dzirdam eksploziju, un teju uzreiz no dežūrdaļas zvana: atkal spridzina, brauciet! Gitčenko tā demonstrēja savu varu. Nav taču viss jāspridzina, pietiek vien pabiedēt, uzlaižot gaisā kaut ko kaimiņos. Tā pamazām uzņēmēji sāka viņam maksāt, un viņš kļuva par ietekmīgu personu," stāsta bijušais policijas darbinieks.
Jūrmalas ikdienu no 1993. gada februāra līdz aprīlim spilgti raksturo tā laika kriminālhronika.
1993. gads: Jūrmalas bandītu karu hronika
12. februāris
Pirmais "bandītu karu" sprādziens Jūrmalā: uzspridzināts "Lotto bārs" Dzintaru prospektā. Cilvēki eksplozijā nav cietuši, tomēr telpas pilnībā iznīcinātas.
3. marta rīts
Ar granātmetēju RPG-18 apšaudīts nams Stendes ielā 12, kur dzīvoja "Hitlers".
Nakts uz 7. martu
Sprādziens Latvijas Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta mācību centrā Kauguros. Spridzeklis bija novietots uz pirmā stāva palodzes starp loga rūti un restēm
8. marts
Uzspridzināts veikals "Ieva" Dārza ielā 551. Noziedznieki spridzekli bija ievietojuši ventilācijas šahtā.
15. marts
Sprādziens restorānā "Cabourg" Pumpuros.
3. aprīļa rīts
Majoros uzspridzināts restorāns "Orient". Eksplozijā bojātas restorāna sienas, durvis un jumts, kā arī aprīkojums. Sprādziena vilnī izsisti apkārtējo ēku logi. Restorāna īpašnieks Aleksandrs Useinovs lēsa, ka viņam nodarītie zaudējumi var sasniegt miljonu Latvijas rubļu.
Pēc divām stundām sprādziens nograndis Viestura ielā 39, kur pēc tam sākās apšaude. Tur mājokli īrēja Gitčenko. Uzbrucēji izmantoja granātmetējus, automātus un šautenes. Hitlers atklāja pretuguni. Uzbrukumā mājai tika bojāti logi, fasāde un sienas. Aculiecinieki naktī bija redzējuši tumši zaļu automašīnu ar ārvalstu numuru. Tūlīt pēc uzbrukuma automašīna aizbrauca.
Pēc divām stundām sprādziens nograndis Viestura ielā 39, kur pēc tam sākās apšaude. Tur mājokli īrēja Gitčenko. Uzbrucēji izmantoja granātmetējus, automātus un šautenes. Hitlers atklāja pretuguni. Uzbrukumā mājai tika bojāti logi, fasāde un sienas. Aculiecinieki naktī bija redzējuši tumši zaļu automašīnu ar ārvalstu numuru. Tūlīt pēc uzbrukuma automašīna aizbrauca.
5. aprīlis
Sprādziens četru ģimeņu mājā Bauskas ielā 17. Kaimiņu ēkā dzīvoja Iekšlietu ministrijas darbinieki. Sprādziena vilnī izsistas pagraba durvis un bojāts balkons.
Tajā pašā dienā meža masīvā Jūrmalas nomalē, 10 kilometrus no Lielupes tilta, tika atrasti trīs pirms mēneša pazudušu cilvēku līķi: 18 gadus veca Jūrmalas kafejnīcas "Zodiaks" apsarga, kā arī divu iebraucēju no Kazaņas. Viens no viņiem Latvijā bija ieradies pirms diviem gadiem, otrs – īsi pirms traģēdijas. Tika uzskatīts, ka šīm personām bija saistība ar Pārdaugavas grupējumu.
Izmeklēšanā noskaidrots, ka īsi pirms pazušanas trijotne izbrauca no Jūrmalas automašīnā "VAZ 2018", kas piederēja Jūrmalas sporta tehniskajai bāzei. Policija izsludināja meklēšanā Gitčenko un vēl trīs iespējamos līdzdalībniekus.
Tajā pašā dienā meža masīvā Jūrmalas nomalē, 10 kilometrus no Lielupes tilta, tika atrasti trīs pirms mēneša pazudušu cilvēku līķi: 18 gadus veca Jūrmalas kafejnīcas "Zodiaks" apsarga, kā arī divu iebraucēju no Kazaņas. Viens no viņiem Latvijā bija ieradies pirms diviem gadiem, otrs – īsi pirms traģēdijas. Tika uzskatīts, ka šīm personām bija saistība ar Pārdaugavas grupējumu.
Izmeklēšanā noskaidrots, ka īsi pirms pazušanas trijotne izbrauca no Jūrmalas automašīnā "VAZ 2018", kas piederēja Jūrmalas sporta tehniskajai bāzei. Policija izsludināja meklēšanā Gitčenko un vēl trīs iespējamos līdzdalībniekus.
7. aprīlis
Sprādziens kafejnīcā "Noktirne" Tirgoņu ielā 23, kas atrodas līdzās Jūrmalas prokuratūrai. Spridzeklis bija ievietots ventilācijas šahtā.
Nakts uz 8. aprīli
Jūrmalā izsludināts ārkārtas stāvoklis. Ceļus kontrolē Jūrmalas policijas pārvaldes un Kriminālpolicijas darbinieki, IeM Mobilā pulka kaujinieki un vietējie zemessargi. Ap 300 policistu un zemessargu pilsētas ielās pārbaudīja automašīnas un vadītājus. Tomēr Gitčenko izdevās aizbēgt.
8. aprīlis
Pie Vladimiram Ļeskovam piederošā uzņēmuma "Pārdaugava" tika veikta kratīšana automašīnā, kuras laikā Vladimiram Vasiļjevam, sauktam par Ledusskapi, un vēl divām personām konfiscēti nereģistrēti ieroči. Ļeskovs vēlāk paziņoja, ka šiem cilvēkiem nav nekāda sakara ar viņa uzņēmumu.
9. aprīlis
Netālu no stadiona "Jaunība" (šobrīd tur atrodas "Līvu akvaparks") atrasts 30. martā nogalināta vīrieša līķis. Ekspertīzē konstatēta vaļēja galvas trauma. Policijā lietu saista ar "bandītu kariem".
"Galu galā konkurenti nolēma likvidēt Gitčenko," atceras bijušais policijas darbinieks. "Par izpildītājiem tika izvēlēti mūsējie, jūrmalnieki. Teiksim tā – "Pārdaugavas" cilvēki Jūrmalā. Kad Hitleru piežmiedza līdz galam, viņam nācās bēgt uz Baltkrieviju."
14. aprīlī LR Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Laimonis Liepiņš sasauca preses konferenci, kurā brīdināja: ja cīņās ar noziedzīgajām struktūrām, kas pastiprinās ar katru dienu, tiks ievainots vai nošauts kaut viens policists, žēlastības vairs nebūs – policijai ir tiesības šaut uz sevišķi bīstamiem noziedzniekiem.
Liepiņš ziņoja, ka sprādzieni, šaušanas un slepkavības Jūrmalā ir sekas "mafijas karam" starp Gitčenko un "Pārdaugavu".
Atbilde nebija ilgi jāgaida: 19. aprīlī preses konferenci savā birojā Kalētu ielā sasauca uzņēmuma "Pārdaugava" prezidents Ļeskovs. Sanākušajiem viņš paziņoja, ka viņa vadītais uzņēmums neesot saistīts ne ar mafiozām struktūrām Latvijā, ne ar sprādzienu sēriju Jūrmalā. Ļeskovs vēstīja, ka to organizējot personas, kas vēlas destabilizēt stāvokli, bet "Pārdaugava" tiekot apvainota bez pierādījumiem, lai diskreditētu uzņēmumu.
"Mēs negribam izskatīties balti un ideāli, taču apgalvojums, ka "Pārdaugava" ir mafija, kas cīnās par ietekmes sfērām un veic tumšus darījumus, ir pilnīgs idiotisms," toreiz sacīja Ļeskovs, uzsverot – kam gan viņam tās "nodevas" (domāta samaksa par "jumta" pakalpojumiem – aut.), ja uzņēmuma apgrozījums gadā pārsniedzot miljardu. Uzņēmums, kas spēj strādāt ar ekonomiskām metodēm, nekad nesākšot nodarboties ar "netīrām lietām". "Pārdaugava" tagad ciešot smagus morālos zaudējumus, "turklāt Jūrmalā notiekošais nav nekāds "mafijas karš", tur var darboties kāds spēks, kas ir ieinteresēts destabilizēt stāvokli valstī, pie viena mēģinot izrēķināties ar nevēlamām komercstruktūrām, kas dara daudz Latvijas labā", savā 30 minūšu monologā stāstīja Ļeskovs.
Liepiņš ziņoja, ka sprādzieni, šaušanas un slepkavības Jūrmalā ir sekas "mafijas karam" starp Gitčenko un "Pārdaugavu".
Atbilde nebija ilgi jāgaida: 19. aprīlī preses konferenci savā birojā Kalētu ielā sasauca uzņēmuma "Pārdaugava" prezidents Ļeskovs. Sanākušajiem viņš paziņoja, ka viņa vadītais uzņēmums neesot saistīts ne ar mafiozām struktūrām Latvijā, ne ar sprādzienu sēriju Jūrmalā. Ļeskovs vēstīja, ka to organizējot personas, kas vēlas destabilizēt stāvokli, bet "Pārdaugava" tiekot apvainota bez pierādījumiem, lai diskreditētu uzņēmumu.
"Mēs negribam izskatīties balti un ideāli, taču apgalvojums, ka "Pārdaugava" ir mafija, kas cīnās par ietekmes sfērām un veic tumšus darījumus, ir pilnīgs idiotisms," toreiz sacīja Ļeskovs, uzsverot – kam gan viņam tās "nodevas" (domāta samaksa par "jumta" pakalpojumiem – aut.), ja uzņēmuma apgrozījums gadā pārsniedzot miljardu. Uzņēmums, kas spēj strādāt ar ekonomiskām metodēm, nekad nesākšot nodarboties ar "netīrām lietām". "Pārdaugava" tagad ciešot smagus morālos zaudējumus, "turklāt Jūrmalā notiekošais nav nekāds "mafijas karš", tur var darboties kāds spēks, kas ir ieinteresēts destabilizēt stāvokli valstī, pie viena mēģinot izrēķināties ar nevēlamām komercstruktūrām, kas dara daudz Latvijas labā", savā 30 minūšu monologā stāstīja Ļeskovs.
“
Vairāk nekā nedēļu Jūrmalā valdīja miers. 27. aprīlī Lielupes mežā tika atrasts gabalos sadalīts nenoskaidrota vīrieša līķis bez galvas. Tiek uzskatīts, ka arī šī slepkavība saistīta ar "mafijas kariem". Tā noslēdza bezjēdzīgās nežēlības sēriju.
Hitlers aizbrauca un neatgriezās
“Bandītu kariem” punkts tika pielikts 1993. gada 28. aprīlī. Presē parādījās informācija, ka Aleksandrs Gitčenko Gomeļā nogalināts. Pēc LR prokuratūras rīcībā esošās informācijas, Gitčenko nošauts ar paša ieroci un to aizstāvoties izdarījis kāds viņa sens paziņa, kas pēc tam pats izsaucis miliciju un neatliekamo palīdzību. Ekspertīze noteikusi, ka Gitčenko nāves brīdī bijis piedzēries. Brīdī, kad ziņas parādījās mediju slejās, Hitlera mirstīgās atliekas jau bija atvestas no Baltkrievijas un apglabātas Lielupes kapsētā – līdzās mātes pīšļiem.
"Gitčenko bija bezprincipu cilvēks. Kad gribēja parādīt, ka viņam neviens nav autoritāte, viņš spēra galējus soļus. Tādēļ arī granātmetējs un apšaude ar policiju Kauguros. Pēc Gitčenko nogalināšanas palika tikai viens viņa līdzdalībnieks. Viņš aizbēga uz Lietuvu, tur dzīvoja vairākus gadus. Pēc tam atgriezās Jūrmalā, sākumā nodarbojās ar laupīšanām, vēlāk ar narkotikām," stāsta bijušais policists.
Bet kas notika ar tiem, kurus deviņdesmitajos gados medīja Jūrmalas policija? "No mūsu kontingenta reti kurš kļuva par biznesmeni. Tā biežāk notika Rīgā. Kādu iesēdināja, kāds nomira, citi pameta valsti. Gandrīz neviena no viņiem vairs nav," stāstu noslēdz bijušais likumsargs.
"Gitčenko bija bezprincipu cilvēks. Kad gribēja parādīt, ka viņam neviens nav autoritāte, viņš spēra galējus soļus. Tādēļ arī granātmetējs un apšaude ar policiju Kauguros. Pēc Gitčenko nogalināšanas palika tikai viens viņa līdzdalībnieks. Viņš aizbēga uz Lietuvu, tur dzīvoja vairākus gadus. Pēc tam atgriezās Jūrmalā, sākumā nodarbojās ar laupīšanām, vēlāk ar narkotikām," stāsta bijušais policists.
Bet kas notika ar tiem, kurus deviņdesmitajos gados medīja Jūrmalas policija? "No mūsu kontingenta reti kurš kļuva par biznesmeni. Tā biežāk notika Rīgā. Kādu iesēdināja, kāds nomira, citi pameta valsti. Gandrīz neviena no viņiem vairs nav," stāstu noslēdz bijušais likumsargs.
Visi raksti šajā ciklā