Mērijas stāsts
Basām kājām no Kurzemes uz Tatāriju. Bērnu moku ceļš mēneša garumā
1941. gada 22. jūnija agrā rītā nacistiskā Vācija lauza neuzbrukšanas līgumu ar PSRS un sāka uzbrukumu Padomju Savienībai. Tā kā Liepāja atradās netālu no robežas ar Vāciju, kas tobrīd gāja gar Klaipēdu, jau 23. jūnijā vācu spēki ieņēma Priekuli un nākamajā dienā Grobiņu, nogriežot padomju spēkiem Liepājā atkāpšanās ceļu uz Rīgu. Tieši 23. jūnijā Liepājas pilsētas izpildu komiteja uzdod evakuēt Krotes pionieru nometni tālāk no frontes joslas. Kopā ar aptuveni 100 bērniem no Krotes tika aizvesta arī tobrīd deviņus gadus vecā Mērija.
Sagrautās ēkas Liepājā, Lielajā ielā. 1941. gada jūlijs. Foto: Viestura Radovica privātais arhīvs
Šī rakstu sērija pirmo reizi tika publicēta 2019. gadā. 2024. gada 27. novembrī Izraēlas pilsētā Batjamā šī stāsta varone Mērija Boijere 92 gadu vecumā aizgāja mūžībā.
“22. jūnija naktī mēs jau dzirdējām “bum, bum, bum”. Gājām pie loga skatīties un redzējām uguņus. Bet mana mamma bija teikusi, ka nebūs nekāda kara, un es nesatraucos. Bet no rīta es nācu no mazgāšanās, no augšas pa trepēm skrēja pretī viens puika un sauca: “Karš ir sācies!” Es atbildēju – kas par muļķībām, nebūs nekāda kara. Mēs tajā dienā tā kā sākām gatavoties svinēt Jāņus. Pa dienu nekas tāds nenotika, bet 22. jūnija vakarpusē atbrauca [Liepājas apriņķa tautskolu inspektore Aleksandra] Arne, viņa bija saņēmusi pavēli vest bērnus prom. Es vakarā nācu no mazgāšanās, biju vislēnākā, citi jau taisījās gulēt. Tad, neko nepaskaidrojot, mūs visus savāca. Es biju vienā “grietiņas” kleitā un plānās, baltās vingrošanas čībiņās. Mūs sakrāva kravas automašīnā, vienu uz otra, sēdējām uz grīdas ieplestām kājām, lai vairāk var sasēsties. Nekādas mantas līdzi nevarēja ņemt. Lielākie bērni, kuri gāja kājām, bija paņēmuši drēbes. Tas viss notika baigā steigā, dikti ātri,” evakuācijas sākumu raksturo Mērija.
“22. jūnija naktī mēs jau dzirdējām “bum, bum, bum”. Gājām pie loga skatīties un redzējām uguņus. Bet mana mamma bija teikusi, ka nebūs nekāda kara, un es nesatraucos. Bet no rīta es nācu no mazgāšanās, no augšas pa trepēm skrēja pretī viens puika un sauca: “Karš ir sācies!” Es atbildēju – kas par muļķībām, nebūs nekāda kara. Mēs tajā dienā tā kā sākām gatavoties svinēt Jāņus. Pa dienu nekas tāds nenotika, bet 22. jūnija vakarpusē atbrauca [Liepājas apriņķa tautskolu inspektore Aleksandra] Arne, viņa bija saņēmusi pavēli vest bērnus prom. Es vakarā nācu no mazgāšanās, biju vislēnākā, citi jau taisījās gulēt. Tad, neko nepaskaidrojot, mūs visus savāca. Es biju vienā “grietiņas” kleitā un plānās, baltās vingrošanas čībiņās. Mūs sakrāva kravas automašīnā, vienu uz otra, sēdējām uz grīdas ieplestām kājām, lai vairāk var sasēsties. Nekādas mantas līdzi nevarēja ņemt. Lielākie bērni, kuri gāja kājām, bija paņēmuši drēbes. Tas viss notika baigā steigā, dikti ātri,” evakuācijas sākumu raksturo Mērija.
Tikai pēc kara Mērija uzzināja, ka viņas tēvs, sākoties karam, bija ar velosipēdu braucis meitai uz Kroti pakaļ, bet, visticamāk, tālāk par frontes līniju nebija ticis.
Sākoties evakuācijai, bērniem pateikts, ka viņus vedīs uz Rīgu, un Mērija priecājusies, ka beidzot nokļūs Latvijas galvaspilsētā. Par vecākiem viņa nemaz nav iedomājusies, bet ar nepacietību gaidījusi, kad satiks vecvecākus, kuri mīt Rīgā. “Mēs aizbraucām līdz Skrundai, palikām tur skolā pa nakti, bet pēc tam gājām uz staciju. Tur nebija vilciena, bet gan tāds dīzeļvagons, ar kuru aizbraucām līdz Rīgai. Rīgu arī bombardēja, arī mūsu vilcienam sekoja viena vācu lidmašīna. Pionieru nometnes vadītājs Podiņš palika Rīgā. Ar mums bija Arne un vēl daži skolotāji, un tad visi aizbraucām uz Abreni, no kurienes ar parasto vilcienu nokļuvām Rītupē [tagad ciems Krievijas Pitalovas rajonā]. Šajā vilcienā bija daugavpilieši, kuri nāca no Jūrmalas pionieru nometnēm. Rītupē mums iedeva papīru, lai varam uzrakstīt vēstules uz mājām, bet neviens jau tās nekur nesūtīja. Mūs vienkārši centās nomierināt,” atceras sirmā kundze.
Sākoties evakuācijai, bērniem pateikts, ka viņus vedīs uz Rīgu, un Mērija priecājusies, ka beidzot nokļūs Latvijas galvaspilsētā. Par vecākiem viņa nemaz nav iedomājusies, bet ar nepacietību gaidījusi, kad satiks vecvecākus, kuri mīt Rīgā. “Mēs aizbraucām līdz Skrundai, palikām tur skolā pa nakti, bet pēc tam gājām uz staciju. Tur nebija vilciena, bet gan tāds dīzeļvagons, ar kuru aizbraucām līdz Rīgai. Rīgu arī bombardēja, arī mūsu vilcienam sekoja viena vācu lidmašīna. Pionieru nometnes vadītājs Podiņš palika Rīgā. Ar mums bija Arne un vēl daži skolotāji, un tad visi aizbraucām uz Abreni, no kurienes ar parasto vilcienu nokļuvām Rītupē [tagad ciems Krievijas Pitalovas rajonā]. Šajā vilcienā bija daugavpilieši, kuri nāca no Jūrmalas pionieru nometnēm. Rītupē mums iedeva papīru, lai varam uzrakstīt vēstules uz mājām, bet neviens jau tās nekur nesūtīja. Mūs vienkārši centās nomierināt,” atceras sirmā kundze.
"Rītupē mums iedeva papīru, lai varam uzrakstīt vēstules uz mājām, bet neviens jau tās nekur nesūtīja. Mūs vienkārši centās nomierināt,” atceras sirmā kundze.
Lapa no Aleksandrai Arnei (tobrīd Skrubei) 1927. gadā izdotās pases
Šajā brīdī viņa pārtrauc savu stāstījumu un uzsver, ka, viņasprāt, latviešu bērnus no Krotes nemaz nevajadzēja evakuēt, jo viņiem nekādas briesmas nedraudēja. Ar ebreju bērniem situācija, protams, ir citāda. “Stulbi tas bija. Vācieši tobrīd vēl nemaz nebija Liepājā. Bet ko Arne, kura mūs veda prom, varēja zināt. Viņa domāja, ka mūs ved tikai līdz Rīgai. Rītupē mēs bijām veselu nedēļu, mēs, mazākie, bijām izvietoti skolā, bet lielākie bērni dzīvoja pie saimniekiem. Mana draudzene Aina man stāstīja, ka saimnieki, pie kuriem viņas dzīvoja, ieteica viņām nekur neskriet, neiet uz Krieviju, bet palikt Rītupē. Ja šeit nāks vācieši, jūs varēsiet atgriezties Liepājā, ja krievi aizdzīs vāciešus atpakaļ, tik un tā viņi ieņems Liepāju, un vecāki jums atbrauks pakaļ. Bet meitenes izdomāja, ka grib būt kopā ar visiem, un nepalika Rītupē,” stāsta Mērija.
Drīz vien Rītupē sākās vācu aviācijas uzlidojumi, un tur bērni pirmo reizi iemācījās vingrinājumu “Visi pie zemes, rokas uz galvas”. Tā kā fronte tuvojās arī Rītupei, bērni pārcēlās pār Utrojas upi un devās tālāk. “Un tad sākās tāda riktīga iešana, tā bija drausmīga. Tur bija vēl visādi bēgļi, ceļa malās nošauti zirgi ar piepūstiem vēderiem. Manas čībiņas tūlīt pazuda, un es gāju basām kājām. Mani visu laiku pieskatīja Leja Fišere-Kāna, kura bija nedaudz vecāka par mani. Viņa mani vilka pie rokas. Reizēm mēs gājām četratā blakus, tie malējie turēja vidējos pie rokām, un tie vidējie gāja un gulēja. Nebija ne ko dzert, ne ko ēst. Bija ļoti karsts, dzērām no peļķēm. Bet es ļoti neuztraucos, biju ar visiem kopā,” uzsver Mērija. Sākumā nometnes bērni gājuši pa šosejām, bet pēcāk izmantojuši meža ceļus.
Drīz vien Rītupē sākās vācu aviācijas uzlidojumi, un tur bērni pirmo reizi iemācījās vingrinājumu “Visi pie zemes, rokas uz galvas”. Tā kā fronte tuvojās arī Rītupei, bērni pārcēlās pār Utrojas upi un devās tālāk. “Un tad sākās tāda riktīga iešana, tā bija drausmīga. Tur bija vēl visādi bēgļi, ceļa malās nošauti zirgi ar piepūstiem vēderiem. Manas čībiņas tūlīt pazuda, un es gāju basām kājām. Mani visu laiku pieskatīja Leja Fišere-Kāna, kura bija nedaudz vecāka par mani. Viņa mani vilka pie rokas. Reizēm mēs gājām četratā blakus, tie malējie turēja vidējos pie rokām, un tie vidējie gāja un gulēja. Nebija ne ko dzert, ne ko ēst. Bija ļoti karsts, dzērām no peļķēm. Bet es ļoti neuztraucos, biju ar visiem kopā,” uzsver Mērija. Sākumā nometnes bērni gājuši pa šosejām, bet pēcāk izmantojuši meža ceļus.
Pa ceļam kādā kolhozā bērni nostādīti rindā un viņiem iedots padzerties pienu. Citā kolhozā viņiem iedeva maisu ar speķi un maisu ar cukuru. Dodoties tālāk, abu maisu saturs sajuka kopā, un bērni ēda speķi ar cukuru. Drīz vien daudzi mazie ēdāji sāka skriet pa krūmiem, bet grupas vadītāja Arne pieskaitīja, lai kāds no viņiem nenomaldās un laicīgi ir atpakaļ pie pārējiem pionieriem.
“Arne vienmēr gāja aiz muguras un skatījās, lai kāds neatpaliek. Kad bija ātri jāiet, viņa mani un mazo Imantiņu pat nesa uz pleciem. Viņa dikti mūs, tos liepājniekus, sargāja. Kāds teica, ka vienā kolhozā mums ir sagatavotas pusdienas, sākām iet uz turieni, bet tad atjāja vīrs uz zirga un sauca, ka mums priekšā ir jau vācieši. Un tad gan mēs sākām iet pa mežiem un apkārt kolhoziem un bridām pāri upēm. Sēdējām krūmos un kādā vietā redzējām vācu motociklistus, kuri brauca mums garām. Tie laikam bija izlūki. Gulēt mums nebija, kad, tik gājām un gājām, līdz nonācām vienā šķūnī. Taisījāmies iet gulēt, bet kāds sāka saukt – augšā, augšā, nāk pēdējais vilciens,” sarežģīto atkāpšanās ceļu apraksta Mērija. Tajā brīdī bērni bija nonākuši Sošihinas stacijā Pleskavas apgabalā. Bija 1941. gada 6. jūlijs, bērni ceļā bija jau 15 dienas.
“Arne vienmēr gāja aiz muguras un skatījās, lai kāds neatpaliek. Kad bija ātri jāiet, viņa mani un mazo Imantiņu pat nesa uz pleciem. Viņa dikti mūs, tos liepājniekus, sargāja. Kāds teica, ka vienā kolhozā mums ir sagatavotas pusdienas, sākām iet uz turieni, bet tad atjāja vīrs uz zirga un sauca, ka mums priekšā ir jau vācieši. Un tad gan mēs sākām iet pa mežiem un apkārt kolhoziem un bridām pāri upēm. Sēdējām krūmos un kādā vietā redzējām vācu motociklistus, kuri brauca mums garām. Tie laikam bija izlūki. Gulēt mums nebija, kad, tik gājām un gājām, līdz nonācām vienā šķūnī. Taisījāmies iet gulēt, bet kāds sāka saukt – augšā, augšā, nāk pēdējais vilciens,” sarežģīto atkāpšanās ceļu apraksta Mērija. Tajā brīdī bērni bija nonākuši Sošihinas stacijā Pleskavas apgabalā. Bija 1941. gada 6. jūlijs, bērni ceļā bija jau 15 dienas.
“Mēs skrējām uz to vilcienu. Tas bija preču vilciens, mazākie nevarēja tajā tikt iekšā, un lielākie meta mazos vagonos. Mani tāds lielāks puika iemeta vagonā, kur nebija liepājnieki, bet gan citi bērni. Es vagonā tūlīt aizmigu. Bet pēkšņi es dzirdēju lielu troksni, pamodos, redzēju, ka vagona durvīs stāv viens zēns un skaļi skaita: “Viens, divi, trīs!” Uz “trīs” sāka bumbot. No sprādziena izkrita vagona durvis un saspieda to zēnu. Es izlēcu no vagona, apkārt asinis, dūmi, neko nevar redzēt, nevar elpot. Visi skrien nezin uz kurieni. Es gribēju saukt: “Mamma!”, bet nevarēju. Tajā brīdī es pilnībā aizmirsu vācu valodu, kuru pirms tam labi pratu. Vācu valoda pazuda, pazuda pavisam,” saka Mērija.
Attēls no laikraksta "Ļeņina ceļš", 1975. gads
Pēc bombardēšanas Arne savākusi visus bērnus, viņi iegājuši mežā, kur Arne likusi visiem, kuri ir pionieri, aprakt savus kaklautus. Tika aprakts arī pionieru vienības karogs, kuru līdz šim visu laiku kāds nesa bērnu grupas priekšgalā.
Pēc dažādām ziņām, vācu aviācijas uzlidojumā gājuši bojā 14 līdz 18 bērni, kuri turpat pie Sošihinas stacijas apglabāti. Vēl aptuveni desmit bērni ar dažādiem ievainojumiem tika ievietoti Sošihinas slimnīcā. Latvijas pionieru grupa devās tālāk, savukārt ievainotie bērni, kad Sošihinu okupēja vācu spēki, nokļuva mājās pie saviem vecākiem. Savukārt 1975. gada maijā pie Sošihinas stacijas, godinot bojāgājušos bērnus, tika atklāts piemineklis.
Pēc dažādām ziņām, vācu aviācijas uzlidojumā gājuši bojā 14 līdz 18 bērni, kuri turpat pie Sošihinas stacijas apglabāti. Vēl aptuveni desmit bērni ar dažādiem ievainojumiem tika ievietoti Sošihinas slimnīcā. Latvijas pionieru grupa devās tālāk, savukārt ievainotie bērni, kad Sošihinu okupēja vācu spēki, nokļuva mājās pie saviem vecākiem. Savukārt 1975. gada maijā pie Sošihinas stacijas, godinot bojāgājušos bērnus, tika atklāts piemineklis.
Pēc Sošihinas bērni kopā ar pieaugušajiem vairākas dienas klīda pa Pleskavas apgabala mežiem, līdz sasniedza Dno staciju, kas atrodas aptuveni 150 kilometru attālumā no Sošihinas. No turienes sākās bērnu ceļš ar vilcienu uz Kazaņu. “Vilciens jau nebija kā normāls vilciens, mēs braucām uz tādām kā platformām. Bet arī šo vilcienu bombardēja. Mēs lēcām no platformām ārā, gūlāmies pie zemes. Es dzirdēju, ka lidmašīna ir dikti tuvu. Es apgriezos un skatījos. Vienam no lidotājiem redzēju pat stikla brilles un viņa acis. Un kāda vella pēc viņš uz mums šāva? To es joprojām nesaprotu. Viņš taču redzēja, ka tie ir bērni. Vienam no zēniem lode trāpīja celī, bet mēs gājām tālāk. Pa ceļam stacijās mūs baroja, un tad beidzot tikām iekšā vilcienā. Tas stacijās nepieturēja, un mums ļoti slāpa, jo nebija, ko dzert. Tad kaut kur mums iedeva grozu ar jēlām olām, un mēs, izdurot caurumiņu, dzērām jēlās olas.” Bērni ar vilcienu aizvesti līdz Arskai, pilsētai ziemeļaustrumos no Tatārijas galvaspilsētas Kazaņas, no kurienes ar pajūgiem nogādāti ciemā Lielie Mengeri. Tas notika 25. jūlijā, Latvijas pionieru ceļojums bija ildzis gandrīz mēnesi.
“Utaini mēs bijā jau kopš Rītupes. Pat nezinu, kā tik ātri dabūjām utis. Pa ceļam Pesija man pina bizes ar visām utīm. Drīz Mengeros es saslimu, arī citiem bērniem bija temperatūra, un mūs aizveda uz Atņas slimnīcu. Es joprojām biju tajā pašā kleitiņā. Slimnīcā mūs atutoja. Man uz galvas uzlēja kaut ko tādu, ka man šausmīgi dega galva un āda nāca nost. Matus arī nogrieza. Kamēr mēs bijām slimnīcā, palika auksts. Un mēs taču nebijām apģērbti. Divas meitenes no slimnīcas pat aizbēga uz Mengeriem. Vēl atceros, ka vienu dienu mūsu palātā ienāca viena sieva, nometa uz zemes tādu kā lupatu un metās ceļos lūgt Dievu. Es toreiz nezināju, ka viņa ir musulmaniete. Domāju, ka slimnīcā ir arī trako nodaļa. Galu galā es slimnīcā dabūju angīnu ar lielu temperatūru, bet tā pārgāja. Pēc kādām 40 dienām mūs aukstumā pusapģērbtus veda atpakaļ uz Mengeriem,” pirmos mēnešus Tatārijā apraksta Mērija.
Lielo Mengeru ciemā 2. pasaules kara laikā atradās gan Latvijas pionieru bērnunams, kuru bērni sauca par pionieru nometni, gan arī divas skolas – latviešu un krievu. 1941. gada rudenī bērni uzsāka mācības, nebija burtnīcu un mācību grāmatu. Bērni rakstīja uz avīzēm starp rindām. Evakuēto pionieru galvenā barība bija auzu putra, skābi kāposti un maize. Daudzi bērni saslima ar vēdertīfu, dizentēriju, difteriju un citām slimībām.
“Mēs gulējām visi tādā lielā istabā, bet priekšistabā uz grīdas gulēja skolotāji. Tajā pašā priekšistabā bija spainis. Nu, saprotams, priekš kam. Pēc slimnīcas es Mengeros šausmīgi klepoju, un Arne man deva dzert pienu ar medu. Tas bija naktī. Viņa man teica tā – nestāsti nevienam, tas tev ir tikai sapnis. Rudenī katram prasīja, kādā skolā viņš pirms tam ir gājis. Es teicu, ka krievu skolā, un mani ielika krievu skolā ar visiem daugavpiliešiem. Un tie tik nesmuki lamājās un uzvedās. Es to krievu valodu arī īsti nesapratu. Pēc tam 3. klasē pārgāju uz latviešu skolu. Tur bija pavisam citi bērni, nelamājās, nespļaudījās,” stāsta Mērija.
“Mēs gulējām visi tādā lielā istabā, bet priekšistabā uz grīdas gulēja skolotāji. Tajā pašā priekšistabā bija spainis. Nu, saprotams, priekš kam. Pēc slimnīcas es Mengeros šausmīgi klepoju, un Arne man deva dzert pienu ar medu. Tas bija naktī. Viņa man teica tā – nestāsti nevienam, tas tev ir tikai sapnis. Rudenī katram prasīja, kādā skolā viņš pirms tam ir gājis. Es teicu, ka krievu skolā, un mani ielika krievu skolā ar visiem daugavpiliešiem. Un tie tik nesmuki lamājās un uzvedās. Es to krievu valodu arī īsti nesapratu. Pēc tam 3. klasē pārgāju uz latviešu skolu. Tur bija pavisam citi bērni, nelamājās, nespļaudījās,” stāsta Mērija.
Mengeru skola, kurā no 1941. gada līdz 1945. gadam mācījās latviešu bērni. Foto: Krotes bibliotēka
1941./1942. gada ziema Mengeros bija ļoti smaga. “Tas bija brīdis, kad Arni pārcēla pie lielajām meitenēm un mēs, mazās, tiešām bijām pamestas, palikām bez pieskatītājas. Ar mums bija viena jauniņa pionieru vadītāja Mirdza Krauliņa, nu, bet ko viņa varēja darīt. Ziema bija ļoti auksta, –42 grādu sals, un mūs kaut kā apģērba. Man bija liela flaneļa kleita, zeķes, kas mūžīgi krita nost, un fufaika. No vates adīti cimdi un vaļinki. Viss tas bija briesmīgi liels. Vaļinkos man nemaz kājas līdz apakšai neaizgāja. Ja kāds būtu mūs pieskatījis, taču varētu tos vaļinkus nogriezt īsākus. Rokas un kājas man tajā ziemā bija apsaldētas baltas, viens pirksts pat bija melns. Es domāju, ka tas pirksts man nokritīs, atbraukšu mājas un mamma rāsies, kāpēc es šitā esmu pirkstu pazaudējusi.”
Šajā ziemā no tīfa un citām slimībām nomira vairāki latviešu bērni. Slimnīcā nonāca 60 bērni, no kuriem seši bijušie liepājnieki mira. “Man joprojām nāk raudiens, to atceroties. Bija mazā Irmiņa, es joprojām atceros viņas sejiņu. Viņa sēdēja stūrī uz gultiņas. Irmai bija tāda rūtaina žokeja cepurīte. Viņai bija tikai kādi astoņi gadiņi. Irmu aizveda uz slimnīcu, un tur viņa no tīfa nomira. Nomira arī skolotāja Jāņa Bumbiera meita Indra,” atceras Mērija.
Šajā ziemā no tīfa un citām slimībām nomira vairāki latviešu bērni. Slimnīcā nonāca 60 bērni, no kuriem seši bijušie liepājnieki mira. “Man joprojām nāk raudiens, to atceroties. Bija mazā Irmiņa, es joprojām atceros viņas sejiņu. Viņa sēdēja stūrī uz gultiņas. Irmai bija tāda rūtaina žokeja cepurīte. Viņai bija tikai kādi astoņi gadiņi. Irmu aizveda uz slimnīcu, un tur viņa no tīfa nomira. Nomira arī skolotāja Jāņa Bumbiera meita Indra,” atceras Mērija.
C vitamīna paciņa no Mengeru bērnunama. Foto: Viesturs Radovics
1942. gada pavasarī latviešu bērnunamu Mengeros sāka vadīt Klaudija Ozola, kurai izdevās krietni uzlabot sadzīves apstākļus.
“Citi toreiz saslima ar tīfu, bet es dabūju stomatītu. Es nemaz nevarēju paēst, man vajadzēja nomirt badā. Pa muti nāca strutas un asinis. Skolā mani ar tādu muti nemaz nelaida iekšā, es nācu atpakaļ uz mūsu māju, sēdēju zem trepēm un gaidīju, kad citi bērni atgriezīsies. Tad Ozola mani apskatīja un sāka raudāt. Viņa man iedeva divus rullīšus ar C vitamīnu un zilos graudiņus, ar ko skalot muti. Un tad man pamazām tas stomatīts pārgāja. Bet pēc tam riktīgā badā es nebiju nevienu brīdi. Baroja mūs ar melno miltu putru un zupu. Putra man negaršoja, to atdevu citiem. Tā ka tik drausmīgi man nemaz negribējās ēst, ka varēju atteikties no putras. Pēc tam jau deva ēst trīs reizes dienā. Vienīgi ziemā, kad sala dēļ no stacijas nevarēja atvest maizi, mēs ēdām pankūkas, kuras no kartupeļu mizām taisīja mūsu nometnes pavāre Elza Rozentāle. Tās bija ļoti garšīgas.”
“Citi toreiz saslima ar tīfu, bet es dabūju stomatītu. Es nemaz nevarēju paēst, man vajadzēja nomirt badā. Pa muti nāca strutas un asinis. Skolā mani ar tādu muti nemaz nelaida iekšā, es nācu atpakaļ uz mūsu māju, sēdēju zem trepēm un gaidīju, kad citi bērni atgriezīsies. Tad Ozola mani apskatīja un sāka raudāt. Viņa man iedeva divus rullīšus ar C vitamīnu un zilos graudiņus, ar ko skalot muti. Un tad man pamazām tas stomatīts pārgāja. Bet pēc tam riktīgā badā es nebiju nevienu brīdi. Baroja mūs ar melno miltu putru un zupu. Putra man negaršoja, to atdevu citiem. Tā ka tik drausmīgi man nemaz negribējās ēst, ka varēju atteikties no putras. Pēc tam jau deva ēst trīs reizes dienā. Vienīgi ziemā, kad sala dēļ no stacijas nevarēja atvest maizi, mēs ēdām pankūkas, kuras no kartupeļu mizām taisīja mūsu nometnes pavāre Elza Rozentāle. Tās bija ļoti garšīgas.”
Mengeru bērnunama ēka, kurā no 1941. gada līdz 1945. gadam dzīvoja no Latvijas izvestie bērni. Foto: Krotes bibliotēka
Mērija spilgti atceras, kā tika dalīts ēdiens. Kāds no bērniem nostājās ar seju pret sienu, bet cits dalīja ēdienu un prasīja, kam pienākas šī porcija. Bērns, kurš bija ar muguru pret pārējiem, nosauca vārdu, un tam tad arī iedalītais ēdiens tika. Tādējādi bērni nodrošinājās, ka kāds “pa draugam” nesaņem lielāku porciju. Maizi bērni grieza ar diegu, lai nepazustu neviena drupačiņa.
1942. gada vasarā bērni sāka strādāt kolhoza laukos, kā arī aprūpēja bērnunamam iedalīto zemes pleķīti. “Mums bija jāravē ļoti garas vagas. Man gāja vislēnāk, jo centos izknibināt katru nezālīti. Mums tad jau bija pašiem sava saimniecība. Bumbieris, kurš bija dabas mācības skolotājs, visu kaut ko prata un zināja, un viņš rūpējās par mūsu saimniecību. Mums bija savi kartupeļi un kāposti, mums bija arī savas cūkas un govis. Mēs, mazās meitenes, dabūjām tos kāpostu laukus sargāt, lai tatāri mūs neapzog. Bumbieris mums iekopa dārzu ar tomātiem, burkāniem, gurķiem, redīsiem un bietēm. Tatāri tādus tomātus nemaz nepazina,” saimniekošanu Mengeros apraksta Mērija. No tatāriem nometnes bērni pret cukuru iemainīja katiku – raudzētu piena produktu, kas mazajiem pionieriem ļoti garšoja.
Mengeros bērniem dienas lielākoties pagāja mācoties un strādājot. Zēni brauca mežā un gādāja malku, meitenes plūca no aitu ādām vilnu, vērpa un adīja. Vakaros bērni dziedāja, dejoja, iestudēja ludziņas, gatavoja jubilāriem apsveikumus un zīmēja atmiņu albumiņus. Vasarā, ganot cūkas, meitenes izklaidējās, saplēšot palagu strēmelēs un uzmeistarojot improvizētu lecamauklu.
“Elektrības tur nebija. Gaisma nāca no tādām bundžām ar petroleju, kurās ielikām dakti. Nebija arī sveču. Kolhozā dažas reizes rādīja kino par kariem, bet nebija interesanti. Vienreiz mūs atbrauca fotografēt žurnālisti no kaut kādas avīzes. Mums bija jāizliekas, ka priecīgi mājas priekšā ēdam avenes, bet tās mums aizliedza ēst. Ogas varēja tikai paturēt rokās. Avenes pēc tam kaut kur aiznesa, un es nezinu, kas tās apēda,” stāsta Mērija.
Trešais raksts: Izsūtījums, kas izglāba no holokausta.
“Elektrības tur nebija. Gaisma nāca no tādām bundžām ar petroleju, kurās ielikām dakti. Nebija arī sveču. Kolhozā dažas reizes rādīja kino par kariem, bet nebija interesanti. Vienreiz mūs atbrauca fotografēt žurnālisti no kaut kādas avīzes. Mums bija jāizliekas, ka priecīgi mājas priekšā ēdam avenes, bet tās mums aizliedza ēst. Ogas varēja tikai paturēt rokās. Avenes pēc tam kaut kur aiznesa, un es nezinu, kas tās apēda,” stāsta Mērija.
Trešais raksts: Izsūtījums, kas izglāba no holokausta.
Latviešu bērni Mengeros 1944. gada jūlijā, dienā, kad viņi tika filmēti kinohronikai. Foto: Ērikas Jakobi arhīvs