Mērijas stāsts
Basām kājām no Kurzemes uz Tatāriju. Izsūtījums, kas izglāba no holokausta
1942. gada septembrī Latvijas bērnunamu Tatārijā, Mengeros apmeklēja bijušais liepājnieks, latviešu padomju komunists, partizāns un pagrīdnieks Imants Sudmalis. Bērnunamā dzīvoja viņa sieva un divas meitas. Viņš nometnes bērniem sniedza pirmās ziņas par notiekošo aiz frontes joslas Latvijā. Līdz tam bērniem nebija ne jausmas, kas notiek dzimtenē. Ebreju izcelsmes bērni savukārt pirmo reizi sāka nojaust, ka savus Latvijā palikušos piederīgos var vairs nesatikt.
Šī rakstu sērija pirmo reizi tika publicēta 2019. gadā. 2024. gada 27. novembrī Izraēlas pilsētā Batjamā šī stāsta varone Mērija Boijere 92 gadu vecumā aizgāja mūžībā.
“Sudmalis visus mūs bija salasījis kopā un stāstīja, kas notiek Latvijā un Liepājā. Bet es tur tieši klāt nebiju. Tad pie manis pienāca klāt ebreju meitene Leja un teica: “Mērija, mēs tagad esam bārenes.” Sudmalis bija pastāstījis, ka visi ebreji, kuri palika Liepājā, ir nogalināti. Tur vairs nav neviena. Tā es pamazām uzzināju, ka esmu palikusi viena. Tēvu nošāva drīz pēc vācu ienākšanas, māti pēc tam, Šķēdē. Brāli arī laikam turpat. Kad mēs ar vīru 1975. gadā atbraucām uz Izraēlu, aizgājām uz “Yad Vashem” memoriālu Jeruzalemē. Tagad tur viss ir pārtaisīts, bet toreiz, kad nāca iekšā, tieši pretī bija fotogrāfijas no ebreju iznīcināšanas Šķēdē. Es uzreiz saku savam vīram – re, kur mana mamma ir! Viņš attrauca – ko tur runā, ko tu tur atceries. Piegājām klāt, jā. Bildes ir no Liepājas. Es savu mammu uzreiz pazinu. Tā bilde ir publicēta arī vairākās grāmatās. Re, kur mamma ir, tāda maza auguma,” vienā no holokaustam Latvijā veltītām grāmatām Mērija rāda fotogrāfiju ar vairākām kailām sievietēm bedres malā.
“Sudmalis visus mūs bija salasījis kopā un stāstīja, kas notiek Latvijā un Liepājā. Bet es tur tieši klāt nebiju. Tad pie manis pienāca klāt ebreju meitene Leja un teica: “Mērija, mēs tagad esam bārenes.” Sudmalis bija pastāstījis, ka visi ebreji, kuri palika Liepājā, ir nogalināti. Tur vairs nav neviena. Tā es pamazām uzzināju, ka esmu palikusi viena. Tēvu nošāva drīz pēc vācu ienākšanas, māti pēc tam, Šķēdē. Brāli arī laikam turpat. Kad mēs ar vīru 1975. gadā atbraucām uz Izraēlu, aizgājām uz “Yad Vashem” memoriālu Jeruzalemē. Tagad tur viss ir pārtaisīts, bet toreiz, kad nāca iekšā, tieši pretī bija fotogrāfijas no ebreju iznīcināšanas Šķēdē. Es uzreiz saku savam vīram – re, kur mana mamma ir! Viņš attrauca – ko tur runā, ko tu tur atceries. Piegājām klāt, jā. Bildes ir no Liepājas. Es savu mammu uzreiz pazinu. Tā bilde ir publicēta arī vairākās grāmatās. Re, kur mamma ir, tāda maza auguma,” vienā no holokaustam Latvijā veltītām grāmatām Mērija rāda fotogrāfiju ar vairākām kailām sievietēm bedres malā.
Šajās fotogrāfijās dokumentēta ebreju vīriešu, sieviešu, bērnu un sirmgalvju masveida slepkavošana Šķēdē pie Liepājas 1941. gada decembra vidū. Kopumā ir zināmi 12 fotokadri. Tos fotografēja vācu Drošības policijas (SD) darbinieks Karls Emīls Štrots. 1942. gada sākumā fotofilmiņu ar Šķēdes masu slepkavības skatiem elektriķim Dāvidam Zivconam, kurš SD mītnē laboja elektrības vadus, izdevās iznest no vācu SD darbinieka Zobeka dzīvokļa. Viņš nokopēja fotoattēlus, bet filmiņu nemanot nolika vietā dzīvoklī. Attēlus viņš metāla kārbā ieraka zemē, bet pēc kara tos izraka, un drīz vien tie kļuva par pierādījumu prāvās pret nacistu varmākām, kā arī par simbolu holokaustam Latvijā.
Sagrautās ēkas Liepājā, Lielajā ielā. 1941. gada jūlijs. Kreisajā pusē redzami ebreji ar īpašām zīmēm uz mugurām. Foto: Viestura Radovica privātais arhīvs
Pirms 2. pasaules kara Liepājā dzīvoja aptuveni 7300 ebreji. Kā norāda holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis, vismaz 5700 no viņiem tika nogalināti, galvenokārt tas notika 1941. gadā. Jūnija beigās un jūlija sākumā Liepājā Raiņa parkā tika nogalināti vairāki simti ebreju, savukārt decembrī Šķēdē gandrīz 3000 ebreju.
Kā liecina holokausta pētnieka Edvarda Andersa apkopotā informācija, Mērijas tēvs Morduhs Vaisfelds tika nogalināts 1941. gada 25. jūlijā Liepājā. Mērijas mātes Frumas un brāļa Volfa precīzs nāves datums nav zināms, bet viņi ir gājuši bojā 1941. gada nogalē.
“Es daudz par to esmu domājusi. Ja es būtu bijusi mājās, nevis evakuēta uz Krieviju, mēs, iespējams, ar māti būtu tikuši vilcienā un no Liepājas aizbraukuši pirms vāciešu atnākšanas. Daudziem tas izdevās. Vīriešus gan vilcienā nelaida,” saka Mērija. Mengeru bērnunamā bija vairāki bērni, kuru vecāki bija paspējuši evakuēties no okupētās Latvijas, un viņus no Mengeriem pēc tam radinieki paņēma pie sevis.
Mērija Boijere. Foto: Viesturs Radovics
Tuvojoties 2. pasaules kara beigām, sadzīves apstākļi Mengeros arvien uzlabojās, badā neviens vairs nedzīvoja, bērni saņēma potes pret tīfu, vitamīnus, arī slimības atkapās. “Vēlāk mums sūtīja ēdienu un drēbes no ASV. Pakās bija olu pulveri, piena pulveri. Tur bija laba veļa, džemperi, kleitas, kuras bagātas sievas met ārā. Lielākās meitenes izvēlējās kleitas, grozījās un pozēja kā dāmas. Pēc tam 1945. gadā mēs aizbraucām uz Rīgu apģērbti tā ka nu. Man bija smuks amerikāņu kažociņš, kuru Rīgā man tūlīt nozaga,” atceras Mērija.
Mengeru bērnunama audzēkņi, 1944. gads. Foto: Ērikas Jakobi privātais arhīvs
Viņas vecuma bērni no Mengeriem atpakaļ uz Latviju devās 1945. gada pavasarī. No bērnunama uz 30 kilometrus attālo staciju daļu bērnu vedu ar pajūgiem, bet lielākie gāja ar kājām. Bija sācies atkusnis, uz ceļa bija krietni dziļi dubļi. “Vienā dienā nemaz to gabalu nevarēja noiet. Viens no puišiem, Gunārs Mundeciems, kurš gāja kājām, jau pavisam tuvu pie stacijas teica, ka vairs nevar paiet. Viņš apsēdās uz zemes un tur arī palika. Laikam nosala. Visus četrus gadus Gunārs visus tos ceļus izgāja un šitik stulbi pie stacijas nomira. Pilnīgi sirds sāp. Arne, kad atgriezās Liepājā, esot aizgājusi pie Gunāra ģimenes paziņot šo bēdīgo ziņu un atdot viņa mantas,” uzsver Mērija.
Uz Latviju bērni brauca ne vairs lopu vagonos, bet gan pasažieru vilcienā. Vilciens gāja līdz Kazaņai, pēc tam līdz Maskavai, bet Maskavā bērni pārsēdās citā vilcienā. Vēl Maskavā Mērija no kravas vilciena, kas braucis pa blakus sliedēm, dzirdējusi latviešu dziesmas. “Ej nu sazini, kas tie tādi bija. Gan jau ešelons brauca uz Sibīriju,” piebilst Mērija.
Kad bērni aprīlī atgriezās dzimtenē, 2. pasaules karš vēl nebija beidzies, Liepāja tobrīd atradās aiz frontes līnijas. Mērija kopā ar pārējiem Mengeru bērniem nonāca bērnunamā Pārdaugavā. “Kad karš beidzās, Arne atbrauca uz Rīgu, uz bērnunamu, kur mēs bijām, pakaļ liepājnieku bērniem, lai vestu viņus mājās. Mani viņa nepaņēma. Tas man bija vislielākais trieciens. Visas manas biedrenes ņem, es arī domāju, ka braukšu uz Liepāju, bet mani Arne neņem. Es jau nojautu, ka man vecāki ir gājuši bojā, bet tomēr. Arne tad man teica: “Mērij, tev tur neviena vairs nav. Tev būs labāk palikt Rīgā.” Es ļoti raudāju, lūdzos, lai tik mani ņem uz Liepāju, teicu, ka gan jau tur arī ir bērnunams. Bet viņa mani atstāja Rīgā. Es paliku gluži viena.
Uz Latviju bērni brauca ne vairs lopu vagonos, bet gan pasažieru vilcienā. Vilciens gāja līdz Kazaņai, pēc tam līdz Maskavai, bet Maskavā bērni pārsēdās citā vilcienā. Vēl Maskavā Mērija no kravas vilciena, kas braucis pa blakus sliedēm, dzirdējusi latviešu dziesmas. “Ej nu sazini, kas tie tādi bija. Gan jau ešelons brauca uz Sibīriju,” piebilst Mērija.
Kad bērni aprīlī atgriezās dzimtenē, 2. pasaules karš vēl nebija beidzies, Liepāja tobrīd atradās aiz frontes līnijas. Mērija kopā ar pārējiem Mengeru bērniem nonāca bērnunamā Pārdaugavā. “Kad karš beidzās, Arne atbrauca uz Rīgu, uz bērnunamu, kur mēs bijām, pakaļ liepājnieku bērniem, lai vestu viņus mājās. Mani viņa nepaņēma. Tas man bija vislielākais trieciens. Visas manas biedrenes ņem, es arī domāju, ka braukšu uz Liepāju, bet mani Arne neņem. Es jau nojautu, ka man vecāki ir gājuši bojā, bet tomēr. Arne tad man teica: “Mērij, tev tur neviena vairs nav. Tev būs labāk palikt Rīgā.” Es ļoti raudāju, lūdzos, lai tik mani ņem uz Liepāju, teicu, ka gan jau tur arī ir bērnunams. Bet viņa mani atstāja Rīgā. Es paliku gluži viena.
Attēls no laikraksta "Cīņa", 1945. gada 22. aprīlis
Laiku bērnunamā Rīgā un pēc tam Mērija vērtē kā vēl drausmīgāku, nekā bija dzīve bērnunamā Tatārijā. “Pabeidzu septiņas klases, un tad mani nosūtīja uz medmāsu skolu. Man tad bija 16 gadi. Bet kas es par māsiņu, drīzāk varētu būt baletdejotāja. Pirmo mēnesi skolas kopmītnēs bijām pilnīgi badā, jo nebijām vēl dabūjušas stipendiju. Nomācījos tur vienu gadu, bet, kad sākās otrais gads, mani no turienes izmeta ārā. Tad es paliku uz ielas. Man arī nebija neviena tuvinieka, nebija nekā. Turklāt man pēc bērnunama bija izdota pase bez pieraksta, tādēļ nekur nevarēju dabūt darbu. Es aizgāju atpakaļ uz bērnunamu un tur, pa laimi, dabūju pierakstu, un tad es atradu darbu zeķu fabrikā “Aurora”. Tā bija katorga. No kopmītnēm Ziepniekkalnā līdz fabrikai pie Māras dīķa braucu ar diviem tramvajiem. Ziemā bridu ar plānām kurpītēm un mētelītī, no kura sen biju izaugusi. Būtībā es no bērnunama biju iznākusi kā deviņgadīgs bērns. Neko nemācēju, neko nesapratu,” atceras Mērija.
Paralēli darbam fabrikā Mērija sāka Mazajā ģildē apmeklēt akrobātikas pulciņu, kas viņai ļoti patika. Darbā gan negāja tik viegli, bet arī šo smago dzīves posmu viņai izdevās laimīgi pārdzīvot.
Paralēli darbam fabrikā Mērija sāka Mazajā ģildē apmeklēt akrobātikas pulciņu, kas viņai ļoti patika. Darbā gan negāja tik viegli, bet arī šo smago dzīves posmu viņai izdevās laimīgi pārdzīvot.
“28 gadu vecumā es galu galā satiku savu vīru. Es negribēju precēties ar latvieti, negribēju, lai mani bērni mani sauc par žīdeni. Tāpēc es apņēmu ebreju. Viņa brālis tobrīd jau bija Izraēlā. Tas man radīja cerības, ka mēs arī tiksim uz Izraēlu. Es ļoti gribēju tur tikt. Apprecējāmies, piedzima divi bērni, un 1975. gadā mums izdevās izceļot uz Izraēlu. Vairākas reizes mums atteica izceļošanu, tas nebija viegli. Bet tagad es esmu mājās,” savu stāstījumu noslēdz Mērija.
Izraēlā dzīvoja vairāki bijušie Mengeru nometnes bērni, bet no bijušajiem liepājniekiem Mērija ir palikusi vienīgā. Arī Latvijā viņa vairs nezina nevienu bijušo “krotenieku”, jo daudzi jau diemžēl ir devušies aizsaulē. Neilgi pirms brauciena uz Izraēlu es Liepājas laikrakstā “Kurzemes Vārds” ieliku sludinājumu, kurā aicināju atsaukties bijušos Krotes pionieru nometnes audzēkņus. Pēc nedēļas man piezvanīja Mirjama Koļesova, kura, tāpat kā Mērija, 1941. gada jūnijā no Krotes devās smagajā ceļā uz Tatāriju. Mirjama ļoti labi pazīst Mēriju, bet pēdējos gados viņas bija pazaudējušas viena otras kontaktus. Tagad abas pēdējās Krotes pionieru nometnes meitenes bieži sazvanās, dalās atmiņās un pārrunā pieredzēto. Nākamvasar Mērija atkal plāno doties uz dzimto Liepāju. “Izraēla ir manas mājas, bet Liepājā arī ir ļoti labi. Tur nav tik karsti un jau kādu laiku nebumbo,” ar sev piemītošo humoru saka Mērija.
Fragments no kāda Mengeru bērnunama audzēkņa atmiņu klades. Foto: Viesturs Radovics