AGRĀRAJAI REFORMAI 100
Kā Latvija atņēma zemi muižniekiem un izdalīja 'lāču saplēstajiem'
VIESTURS RADOVICS DELFI žurnālists
"1920. gadā norima valdību maiņa. Nozuda bermontiešu karavīri, Latvijas valdība sāka dalīt muižu zemi, un līdz ar to barona vara bija beigusies. Pats barons Bērs, sakrāvis trīs vezumos labākās mantas, aizbrauca. Laikam jau uz Vāczemi. Barons bija ļoti laipns, aprunājās un prasīja, vai zirgiem vezumi nebūšot par smagiem. Līdz ko barons bija prom, tūlīt visi kalpu puišeļi gāja uzbrukumā pilij. Salasījuši kabatās akmeņus, un nu šķīda pils lieveņa stikli. Dziedājām savu cīņu dziesmu: "Mēs cīnīsimies, lai asins plūst, lai vergu važas pušu trūkst." Skrējām pa pils gaiteņiem, bet tur visas durvis bija noslēgtas, nebija, ar ko cīnīties. Pilī gan bija palikuši visādi sulaiņi un kolonisti, bet muižas dzīve pajuka. Zemi iedalīja tiem, kas bija karojuši par Latvijas atbrīvošanu. Arī tēvs pieprasīja zemi, taču viņš nebija karojis, bet kalpojis baronam, un tādiem zemi nedeva. Iedalīja tikai dažas pūrvietas kartupeļiem," tā pārmaiņas pēc Neatkarības kara Ēdolē aprakstīja Eduards Šķēle (1911–1990).
Viņa stāstījums no bērna skatpunkta lieliski parāda agrārās reformas notikumu esenci – vieni saimnieki atnāca, citi aizgāja, daži tika pie zemes, citiem tā tika atņemta, bet vēl dažiem zemes nebija ne pirms, ne arī pēc reformas.
Ēdoles pils ap 1850. gadu. Vilhelma Zigfrīda fon Stefenhāgena gravīra.
Maza saimniecība – ekonomisks absurds?
Agrārajai reformai bija vairāki galvenie motīvi. Pirmais – vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, lai latvju zemes atkal piederētu latviešiem. "Otru grupu varētu apzīmēt par nacionālpolitisku. Tur ietilpst bažas par latvju tautas nākotni, ņemot vērā vāciešu neatlaidīgo tieksmi kolonizēt Latviju ar vāciešiem un pārvācot latvju tautu. Kolonizēšanas centienu reālā bāze bija muižas ar lielām zemēm," fundamentālajā pētījumā "Latvijas saimniecības vēsture" (1968) norāda ekonomists un vēsturnieks Arnolds Aizsilnieks.
Pārskatā par agrārās reformas darbu noslēgumu, kas tika izdots 1938. gadā, minēts trešais motīvs – "sekmēt kara izpostītās lauksaimniecības atjaunošanu". "Jāatzīst, ka šis ekonomiskās dabas motīvs varbūt varēja izskaidrot muižu neatstāšanu muižniekiem, bet nekādā ziņā ne muižu sadalīšanu mazsaimniecībās. Pieredze visās kultūras zemēs rādīja jau toreiz, ka labību tirgum ražo galvenokārt lielsaimniecībās un nevis mazsaimniecībās, kādas radīja agrārā reforma. Arī Latvijā radītās jaunsaimniecības pašas pirka vairāk maizes labības, nekā to ražoja tirgum. Tāpēc šīs saimniecības "maizes trūkumu" Latvijā novērst nevarēja. Arī "kara izpostītās lauksaimniecības atjaunošana" bija ātrāk panākama, atjaunojot muižās ražošanu un nevis saskaldot tās mazsaimniecībās," agrārās reformas ekonomisko aspektu kritizē Aizsilnieks.
Pārskatā par agrārās reformas darbu noslēgumu, kas tika izdots 1938. gadā, minēts trešais motīvs – "sekmēt kara izpostītās lauksaimniecības atjaunošanu". "Jāatzīst, ka šis ekonomiskās dabas motīvs varbūt varēja izskaidrot muižu neatstāšanu muižniekiem, bet nekādā ziņā ne muižu sadalīšanu mazsaimniecībās. Pieredze visās kultūras zemēs rādīja jau toreiz, ka labību tirgum ražo galvenokārt lielsaimniecībās un nevis mazsaimniecībās, kādas radīja agrārā reforma. Arī Latvijā radītās jaunsaimniecības pašas pirka vairāk maizes labības, nekā to ražoja tirgum. Tāpēc šīs saimniecības "maizes trūkumu" Latvijā novērst nevarēja. Arī "kara izpostītās lauksaimniecības atjaunošana" bija ātrāk panākama, atjaunojot muižās ražošanu un nevis saskaldot tās mazsaimniecībās," agrārās reformas ekonomisko aspektu kritizē Aizsilnieks.
Jaunsaimnieka ģimene. Arhīva foto
2003. gadā izdotajā pētījumā "Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā" agronomijas doktors Arturs Boruks oponē Aizsilniekam, norādot, ka saimniecību lielums Agrārās reformas likuma izstrādāšanas gaitā tika vispusīgi apspriests un tika konstatēts, ka lielākajā daļā Eiropas valstu – Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Vācijā, Holandē, Beļģijā, Francijā, Itālijā un citās – dominē mazās saimniecības ar zemes platību līdz 20 hektāriem un šīs saimniecības sekmīgi attīstās, izmanto zinātnes un tehnikas jaunākās atziņas. "Aizsilnieks neņēma vērā to lielo entuziasmu, ar kādu jaunie zemes ieguvēji ķērās pie darba," piebilst Boruks.
Aizsilnieka un Boruka polemikā savs vārds, protams, būtu bijis sakāms Kārlim Ulmanim – fanātiskam mazo saimniecību aizstāvim, kurš, iespējams, savas varas zenītā pats vairs nesaprata, vai šo pārliecību zemapziņā diktē vēlme izpatikt plašam elektorātam, vai faktos balstīta tautsaimniecības politika. Lūk, daži kaislīgi citāti no Ulmaņa runas "Lauksaimniecības ekonomiskā un politiskā nozīme" Latvijas Universitātē apvērsuma gada rudenī:
Aizsilnieka un Boruka polemikā savs vārds, protams, būtu bijis sakāms Kārlim Ulmanim – fanātiskam mazo saimniecību aizstāvim, kurš, iespējams, savas varas zenītā pats vairs nesaprata, vai šo pārliecību zemapziņā diktē vēlme izpatikt plašam elektorātam, vai faktos balstīta tautsaimniecības politika. Lūk, daži kaislīgi citāti no Ulmaņa runas "Lauksaimniecības ekonomiskā un politiskā nozīme" Latvijas Universitātē apvērsuma gada rudenī:
"Tā 19. gadu simteņa gaitās mēs novērojām, ka attīstās divas ļoti bīstamas tendences – lauksaimniecības pārmērīga tehnizācija un līdz ar to depersonalizācija un lauksaimniecības atspiešana sociāli-ekonomiska pabērna lomā, kas bija saistīta ar zemnieku proletarizāciju un ar galīgu nevērību iepretim lauksaimniecības elementārām vajadzībām.
Šodien klasiskās rūpniecības valstis atcerējušās zemnieku, to atbalsta un pat rada jaunu zemniecību, izved agrāro kolonizāciju, agrāro aizsardzības sistēmu un aptur iedzīvotāju urbanizāciju."
Šodien klasiskās rūpniecības valstis atcerējušās zemnieku, to atbalsta un pat rada jaunu zemniecību, izved agrāro kolonizāciju, agrāro aizsardzības sistēmu un aptur iedzīvotāju urbanizāciju."
Reformas pamati 1919. gadā
Jau 1919. gadā īslaicīgās lielinieku valdīšanas laikā gandrīz visā Latvijas teritorijā privātās muižas bija nacionalizētas un tajās gan kā laukstrādnieki, gan kā nomnieki saimniekoja bezzemnieki. Pēc lielinieku padzīšanas neatkarīgās Latvijas vadība saprata, ka šo muižu atdošana atpakaļ viņu agrākajiem īpašniekiem un bezzemnieku padzīšana no viņu faktiski lietotās zemes nozīmētu veicināt pilsoņu karu.
Jau Latvijas Pagaidu valdība izdeva vairākus rīkojumus agrāro lietu kārtošanā. Ar 1919. gada 27. februāra Pagaidu valdības rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi tika izveidots Valsts zemes fonds. Fondā ieskaitīja valsts muižām, zemnieku agrārbankai un valstij piederošās mežu zemes, kuras bija derīgas zemkopībai, teikts Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā.
Privāto muižu iekļaušana zemes fondā nebija iespējama, jo Latvijas teritorijā vēl atradās vācu okupācijas karaspēks. 1920. gada aprīlī Satversmes sapulces vēlēšanās gandrīz visas Latvijas politiskās partijas, izņemot Vācu demokrātisko partiju, kas pārstāvēja muižniecību, savās vēlēšanu platformās ievērojamu vietu ierādīja agrārajam jautājumam. Visradikālāk agrāro jautājumu solīja atrisināt Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Sociāldemokrātu panākumi vēlēšanās (57 deputātu vietas), kā arī viņu aktīvā politiskā darbība lielā mērā noteica Agrārās reformas likuma radikālo raksturu.
Jau Latvijas Pagaidu valdība izdeva vairākus rīkojumus agrāro lietu kārtošanā. Ar 1919. gada 27. februāra Pagaidu valdības rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi tika izveidots Valsts zemes fonds. Fondā ieskaitīja valsts muižām, zemnieku agrārbankai un valstij piederošās mežu zemes, kuras bija derīgas zemkopībai, teikts Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā.
Privāto muižu iekļaušana zemes fondā nebija iespējama, jo Latvijas teritorijā vēl atradās vācu okupācijas karaspēks. 1920. gada aprīlī Satversmes sapulces vēlēšanās gandrīz visas Latvijas politiskās partijas, izņemot Vācu demokrātisko partiju, kas pārstāvēja muižniecību, savās vēlēšanu platformās ievērojamu vietu ierādīja agrārajam jautājumam. Visradikālāk agrāro jautājumu solīja atrisināt Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Sociāldemokrātu panākumi vēlēšanās (57 deputātu vietas), kā arī viņu aktīvā politiskā darbība lielā mērā noteica Agrārās reformas likuma radikālo raksturu.
Latvijas Republikas Satversmes sapulces svinīgā sēde par godu Latvijas valsts starptautiskajai de iure atzīšanai. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
"Šodien šinīs sienās atskanēs jūsu spriedums agrārjautājumā. Mana vēlēšanās ir, lai no jūsu lūpām, kas esiet latvieši savās sirdīs, atskanētu vienīgi tautas griba, tautas cēlo tieksmju izpaudums, lai jūsu vārdu vesera sitieni, veidojot agrārās reformas likuma pantus, šos pamata akmeņus Latvijas valsts ēkai, atskanētu šinī augstā namā tikpat spēcīgi, kā skanēja Latvijas dēlu zobinu cirtieni, zemi no naidniekiem atbrīvojot. Jūsu lēmums lai būtu – atdot latvju tautai zemi, izlīdzinot nodarīto varmācību. Ar to jūs liksiet nesatricināmus pamatus Latvijas valstij. Visas tautas acis raugās šodien uz Satversmes sapulci un sagaida no viņas atpestīšanas vārdu un uzticības apliecinājumu Latvijas tautas brīvvalstij," 1920. gada 19. augustā, Satversmes sapulcē sākot apspriest Agrārās reformas likumu, teica Agrārlietu komisijas referents Markus Gailītis.
Toreizējais zemkopības ministrs Hugo Celmiņš 1920. gada 27. augusta sēdē pauda krietni iecietīgāku viedokli. Viņaprāt, vajadzētu noārdīt lielsaimniecības, lai radītu mazsaimniecības, kuras esot ražīgākas un ienesīgākas. Bet, kamēr jaunsaimniecības nostiprināsies, jāatstāj bijušajiem muižniekiem apmēram 275 pūrvietas lielas saimniecības, ņemot vērā, ka viņiem ir ēkas, inventārs, kapitāls un saimnieciskās zināšanas.
Ļoti principiāla bija Celmiņa ideja muižniekiem par atņemtajām zemēm maksāt kompensāciju, jo "Latvija tomēr ir tiesiska valsts", grāmatā "Latvijas valsts un tās vīri" raksta vēsturnieks Rihards Treijs. Celmiņa pozīcija atbalstu neguva.
Toreizējais zemkopības ministrs Hugo Celmiņš 1920. gada 27. augusta sēdē pauda krietni iecietīgāku viedokli. Viņaprāt, vajadzētu noārdīt lielsaimniecības, lai radītu mazsaimniecības, kuras esot ražīgākas un ienesīgākas. Bet, kamēr jaunsaimniecības nostiprināsies, jāatstāj bijušajiem muižniekiem apmēram 275 pūrvietas lielas saimniecības, ņemot vērā, ka viņiem ir ēkas, inventārs, kapitāls un saimnieciskās zināšanas.
Ļoti principiāla bija Celmiņa ideja muižniekiem par atņemtajām zemēm maksāt kompensāciju, jo "Latvija tomēr ir tiesiska valsts", grāmatā "Latvijas valsts un tās vīri" raksta vēsturnieks Rihards Treijs. Celmiņa pozīcija atbalstu neguva.
Melnajam bruņiniekam nemaksās
Apspriežot Agrārās reformas likuma pirmo daļu, izraisījās plašas debates par šā akta principiem un motīviem, kas turpinājās septiņās sēdēs līdz 1920. gada 1. septembrim. Galvenie diskusiju jautājumi bija: privātīpašums vai mūža noma, muižu neatsavināmās daļas lielums un atlīdzība bijušajiem īpašniekiem.
Agrārās reformas likums bija galvenais likumdošanas akts agrārajā jautājumā, ko 1920. gadā pieņēma Satversmes sapulce. To pieņēma četras nedēļas pēc apspriešanas sākuma. 1920. gada 16. septembrī pieņemtā likuma 1. daļā tika noteikts, ka jaunu saimniecību ierīkošanai un pastāvošo sīksaimniecību paplašināšanai nodibināms Valsts zemes fonds. Tajā ieskaitīja visas valsts zemes, bijušās muižas un mežus.
Agrārās reformas likums bija galvenais likumdošanas akts agrārajā jautājumā, ko 1920. gadā pieņēma Satversmes sapulce. To pieņēma četras nedēļas pēc apspriešanas sākuma. 1920. gada 16. septembrī pieņemtā likuma 1. daļā tika noteikts, ka jaunu saimniecību ierīkošanai un pastāvošo sīksaimniecību paplašināšanai nodibināms Valsts zemes fonds. Tajā ieskaitīja visas valsts zemes, bijušās muižas un mežus.
Valsts zemes fondā ieskaitīja visas valsts zemes, bijušās muižas un mežus.
Fondā iekļāva 8557 hipotekārās vienības – 1479 muižas, 294 pusmuižas, 171 mācītāja muižu, 202 mājas, 546 atsevišķus zemesgabalus un 5865 nomas zemesgabalus.
Kopumā fonds veidoja 3,4 miljonus hektāru jeb 52% no visas zemes kopplatības, no kuriem privāto muižu zemes veidoja 79%.
Sadalāmais fonds bija noteikts 1,6 miljonu hektāru apjomā.
Fondā nonāca arī 1,6 miljoni hektāru (91%) Latvijas mežu.
Fondā neieskaitīja no muižām pārdoto zemi zemniekiem, ja to bija ieguvuši Latvijas pilsoņi. Savukārt bijušajiem zemes īpašniekiem, ja viņi nebija cīnījušies pret Latvijas valsti, paredzēja atstāt neatsavināmo daļu 50 hektāru platībā, bet izņēmuma gadījumos arī līdz 100 hektāriem. Likums neparedzēja muižniekiem par atņemto zemi maksāt kompensācijas.
"Redziet, tas viss notika neilgi pēc cīņām ar Bermontu. Šajā brīdī priekšstats par vācu muižnieku bija kā par bermontieti – viņš nodedzināja Jelgavas pili, gribēja iznīcināt mūsu neatkarību un tā tālāk. Un tādam vēl maksāt kompensāciju? Politiski tas bija neiespējams gājiens. Sociāldemokrāti jau 1919. gadā saprata, ka tas ir labs lozungs – muižniekiem neko nemaksāt, lai tas Melnais bruņinieks iet, kur grib. Bet, protams, no tiesiskas valsts viedokļa tas nebija pareizi. Galu galā tā zeme viņiem piederēja gadu simtiem," uzsver Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors vēsturnieks Aivars Stranga.
Daudzi latvieši agrārreformu uzlūkoja kā labošanas instrumentu senās netaisnības, kādreizējās zemes zaudēšanas, novēršanai, norādot, ka muižnieki senatnē zemi latviešiem atņēma ar varu, grāmatā "Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā" norāda Boruks. "Tad Zemkopības ministrija izdarīja interesantu pētījumu – pēc zemesgrāmatām mēģināja noskaidrot muižu ieguves veidus un laiku. Pētījums parādīja, ka zemesgrāmatu pastāvēšanas laikā Vidzemē 50% muižu, bet Kurzemē pat 85% bija iegūtas pirkšanas ceļā. [..] Praktiski no visiem muižniekiem tikai 1/7 bija seno bruņinieku pēcteči, bet pārējie zemi bija ieguvuši pirkšanas ceļā vēlākos gadsimtos. Taču tā laika latviešu tautas vairākuma noskaņojums bija nacionālradikāls, un uzvarēja viedoklis, ka ar agrāro reformu ir jālabo sensenā vēsturiskā netaisnība," raksta Boruks.
Ironiskā kārtā ne visi vācbaltiešu muižnieki, kuriem tika atņemta zeme, bija vācu izcelsmes, daudzi no viņiem bija latvieši, kuri vēl 19. gadsimtā tika pie turības un iegādājās muižu īpašumus. "Pirms agrārās reformas ļoti daudzi zemes īpašnieki bija latvieši, bija pilns ar latviešu muižniekiem. It sevišķi ļoti daudz latviešu-muižu īpašnieku bija Latgalē. Viņi vienkārši bija tur nopirkuši muižas, jo Latgalē tās bija nedaudz lētākas nekā Vidzemē vai Kurzemē," stāsta Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Reforma paredzēja, ka šie īpašumi tiek atņemti, nešķirojot pēc tautības.
Ironiskā kārtā ne visi vācbaltiešu muižnieki, kuriem tika atņemta zeme, bija vācu izcelsmes, daudzi no viņiem bija latvieši, kuri vēl 19. gadsimtā tika pie turības un iegādājās muižu īpašumus. "Pirms agrārās reformas ļoti daudzi zemes īpašnieki bija latvieši, bija pilns ar latviešu muižniekiem. It sevišķi ļoti daudz latviešu-muižu īpašnieku bija Latgalē. Viņi vienkārši bija tur nopirkuši muižas, jo Latgalē tās bija nedaudz lētākas nekā Vidzemē vai Kurzemē," stāsta Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Reforma paredzēja, ka šie īpašumi tiek atņemti, nešķirojot pēc tautības.
Zemi karavīriem un bezzemniekiem
Agrārais likums tiesības uz valsts fonda zemi deva ikvienam 18 līdz 65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kuram nebija savas zemes vai kam tā bija mazāka par 22 hektāriem. Zemes gribētājam piešķirto zemi vajadzēja uzņemties apsaimniekot, tā bija vienīgā saistošā prasība.
Reformas sākumā, 1919. gadā, kad valdība sāka reģistrēt zemes gribētājus, pieteicās aptuveni 43 000 pretendentu, kopā ar ģimenes locekļiem tie bija 172 474 Vidzemes un Kurzemes cilvēki, jo tad Latgale, kā arī daļa Kurzemes vēl bija okupēta. Pēc Neatkarības kara zemes gribētāju skaits pieauga, un 1921. gadā to skaits sasniedza 100 000, pēc kā dažos apvidos sajuta relatīvu zemes trūkumu.
Visi pretendenti uz zemi tika iedalīti piecās kategorijās. Ārpus kategorijām zeme pienācās valdības, pašvaldības, sabiedriskajām iestādēm, sociālām labierīcībām un kultūras vajadzībām.
Reformas sākumā, 1919. gadā, kad valdība sāka reģistrēt zemes gribētājus, pieteicās aptuveni 43 000 pretendentu, kopā ar ģimenes locekļiem tie bija 172 474 Vidzemes un Kurzemes cilvēki, jo tad Latgale, kā arī daļa Kurzemes vēl bija okupēta. Pēc Neatkarības kara zemes gribētāju skaits pieauga, un 1921. gadā to skaits sasniedza 100 000, pēc kā dažos apvidos sajuta relatīvu zemes trūkumu.
Visi pretendenti uz zemi tika iedalīti piecās kategorijās. Ārpus kategorijām zeme pienācās valdības, pašvaldības, sabiedriskajām iestādēm, sociālām labierīcībām un kultūras vajadzībām.
1
I kategorija
Vietējo pagastu bezzemnieki – Lāčplēša ordeņa kavalieri, Latvijas armijas kritušo karavīru ģimenes locekļi un kara invalīdi.
2
II kategorija
Pirmās kategorijas reflektanti — ārpagastnieki, karavīri, kuri vismaz pusgadu dienējuši Latvijas armijā vai piedalījušies Latvijas Brīvības cīņās, un latviešu strēlnieku bataljonu kritušo piederīgie vai invalīdi.
3
III kategorija.
Visi pārējie vietējo pagastu bezzemnieki.
4
IV kategorija
Ārpagastnieki ar savas saimniecības uzsākšanai vajadzīgo inventāru.
5
V kategorija
Pārējie zemes gribētāji bez inventāra.
Neatkarības kara veterāni, vētot zemes pretendentus, tika īpaši izcelti, jo, tieši pateicoties viņiem, Latvijai vispār bija šāda iespēja – atņemt un dalīt zemi. Par to liecina arī šāda epizode. Agrārās reformas sākumā kādā Latgales pagasta sanāksmē sprieduši, kam un kā tagad zemi dalīt, izdevumā "Lāčplēsis" 1964. gadā rakstīja Ernests Jurka. No sanāksmes dalībniekiem piecēlies kāds zemes arājs un sava novada izloksnē teicis: "Zemi tū kam zemi, bet vyspaprīšku zemi loču saplāstim." ("Zemi to, kam zemi, bet vispirms zemi lāču saplēstajiem.")
Gluži par velti nedalīja
Īstenojot reformu, piešķirto zemi zemniekiem vajadzēja izpirkt, maksājot valstij līdz 20 latu par hektāru 41 gada laikā. Šī cena bija 20–27 reizes zemāka par reālo zemes tirgus cenu.
Turklāt par piešķirto zemi ik gadu vajadzēja maksāt 4% parādu, jo visas jaunsaimniecības bija ieķīlātas Valsts zemes bankā. Rezultātā par 22 ha zemes 41 gada laikā bija jānomaksā 440 latu un procentos vēl 721,60 latu, ja šajā laikā nebija sākta zemes iepirkšanas parāda nomaksa. Kara invalīdiem par zemi nebija jāmaksā.
No jaunsaimniecību īpašniekiem 95% bija vīrieši vecumā no 21 līdz 78 gadiem. Precējušies bija 82% jaunsaimnieku, no precētajiem 79 procentiem ģimeņu bija bērni.
Turklāt par piešķirto zemi ik gadu vajadzēja maksāt 4% parādu, jo visas jaunsaimniecības bija ieķīlātas Valsts zemes bankā. Rezultātā par 22 ha zemes 41 gada laikā bija jānomaksā 440 latu un procentos vēl 721,60 latu, ja šajā laikā nebija sākta zemes iepirkšanas parāda nomaksa. Kara invalīdiem par zemi nebija jāmaksā.
No jaunsaimniecību īpašniekiem 95% bija vīrieši vecumā no 21 līdz 78 gadiem. Precējušies bija 82% jaunsaimnieku, no precētajiem 79 procentiem ģimeņu bija bērni.
Zīmīgi, ka ar lauksaimniecību iepriekš nebija nodarbojies 31% jeb gandrīz trešdaļa jaunsaimnieku. Faktiski Latvijas ekonomika tika mākslīgi agrarizēta (kas, protams, nav nekas jocīgs, ņemot vērā, cik daudz no rūpniecības bija sagrauts vai evakuēts uz Krieviju).
Reformas noslēgumā 1937. gadā bija sadalīti visi paredzētie 1,6 miljoni hektāru Valsts zemes fonda zemes, ko ieguva 144 681 zemes pieprasītājs. Latvijā zemnieku saimniecību skaits gandrīz dubultojās – no 141,7 tūkstošiem 1920. gadā līdz 275,7 tūkstošiem agrārās reformas noslēgumā. No jauna tika izveidotas 54 128 jaunsaimniecības. Tas mainīja lauku saimniecību sadalījumu pa lieluma grupām, būtiski samazinot lielsaimniecību skaitu un pavairojot mazo un vidējo saimniecību īpatsvaru.
Reformas noslēgumā 1937. gadā bija sadalīti visi paredzētie 1,6 miljoni hektāru Valsts zemes fonda zemes, ko ieguva 144 681 zemes pieprasītājs. Latvijā zemnieku saimniecību skaits gandrīz dubultojās – no 141,7 tūkstošiem 1920. gadā līdz 275,7 tūkstošiem agrārās reformas noslēgumā. No jauna tika izveidotas 54 128 jaunsaimniecības. Tas mainīja lauku saimniecību sadalījumu pa lieluma grupām, būtiski samazinot lielsaimniecību skaitu un pavairojot mazo un vidējo saimniecību īpatsvaru.
Zemi iztirgo, saimniecības izūtrupē
Krietni liela daļa to personu, kam piešķīra zemi no Valsts zemes fonda, šo zemi nepaturēja sev, bet pārdeva, norāda Aizsilnieks. Vislielākais piešķirtās zemes pārdevēju skaits bija starp tām personām, kam zemi piešķīra, lai parādītu atzinību par piedalīšanos Neatkarības karā. Vislielāko procentu no piešķirtajiem zemes īpašumiem ir pārdevuši vai atdāvinājuši Lāčplēša kara ordeņa kavalieri: no 1408 viņiem iedalītajiem zemesgabaliem īpašnieks mainījies 607 jeb 43% gadījumu.
Klēts spāru svētki Raunas pagasta Ulpu mājās. 1928. gada 20. jūnijs. Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Pēc tam nāk Latvijas armijas un latviešu strēlnieku pulku kritušo piederīgie: no 1908 iedalītajiem zemesgabaliem īpašnieku mainījuši 580 jeb 30%, tālāk Latvijas armijas un strēlnieku vienību invalīdi – no 1377 zemesgabaliem īpašnieku mainījuši 402 jeb 29%. Mazāk jaunsaimniecību pārdeva ilggadējie iedzīvotāji (12,9%) un bezzemnieki (15,8%).
Daudzas zemnieku saimniecības nespēja vai neprata piemēroties tirgus konjunktūrai un iekrita parādos. No 1930. līdz 1939. gadam par nesamaksātiem parādiem izsludināja pārdošanai ūtrupēs vairāk nekā 40 000 zemnieku saimniecību. Simtiem konkurences nespējīgu jaunsaimniecību pievienoja vecsaimniecībām, norāda vēsturnieks Heinrihs Strods.
Jau 1930. gadā žurnālā "Lāčplēsis" Eduards Dzelzītis agrārajai reformai veltījis kritiskus vārdus: "Šogad pagāja desmit gadi no agrārās reformas izvešanas dienas, šajos desmit zemes dalīšanas gados zemes dalītāji un viņu draugi ir saņēmuši treknākos kumosus: dzirnavas, zivju dīķus, muižas centrus un vasarnīcas, bet invalīdiem un karā kritušo ģimeņu locekļiem ir nācies apmierināties ar nekultivētām mežu zemēm un apbūves gabaliem, vēl daudzi vecie brīvības cīnītāji ir spiesti virināt augsto kungu durvis, lai iegūtu solīto zemes gabalu, bet velti." 1933. gadā vēl aptuveni 23 tūkstoši brīvībās cīnītāju, kara invalīdu un Neatkarības karā kritušo karavīru piederīgo nebija saņēmuši apsolītos zemesgabalus.
Savukārt 1938. gadā publicētāja krājumā "Latvijas agrārā reforma" lasāms arī bijušā Latvijas zemkopības ministra Arnolda Mituļa raksts "Zemes piešķiršanas kritisks apskats", kurā autors sīki analizē zemes reformas neveiksmes. Pirmā kļūda, kā norāda Mitulis, bija steiga zemes pretendentu izvērtēšanā.
Daudzas zemnieku saimniecības nespēja vai neprata piemēroties tirgus konjunktūrai un iekrita parādos. No 1930. līdz 1939. gadam par nesamaksātiem parādiem izsludināja pārdošanai ūtrupēs vairāk nekā 40 000 zemnieku saimniecību. Simtiem konkurences nespējīgu jaunsaimniecību pievienoja vecsaimniecībām, norāda vēsturnieks Heinrihs Strods.
Jau 1930. gadā žurnālā "Lāčplēsis" Eduards Dzelzītis agrārajai reformai veltījis kritiskus vārdus: "Šogad pagāja desmit gadi no agrārās reformas izvešanas dienas, šajos desmit zemes dalīšanas gados zemes dalītāji un viņu draugi ir saņēmuši treknākos kumosus: dzirnavas, zivju dīķus, muižas centrus un vasarnīcas, bet invalīdiem un karā kritušo ģimeņu locekļiem ir nācies apmierināties ar nekultivētām mežu zemēm un apbūves gabaliem, vēl daudzi vecie brīvības cīnītāji ir spiesti virināt augsto kungu durvis, lai iegūtu solīto zemes gabalu, bet velti." 1933. gadā vēl aptuveni 23 tūkstoši brīvībās cīnītāju, kara invalīdu un Neatkarības karā kritušo karavīru piederīgo nebija saņēmuši apsolītos zemesgabalus.
Savukārt 1938. gadā publicētāja krājumā "Latvijas agrārā reforma" lasāms arī bijušā Latvijas zemkopības ministra Arnolda Mituļa raksts "Zemes piešķiršanas kritisks apskats", kurā autors sīki analizē zemes reformas neveiksmes. Pirmā kļūda, kā norāda Mitulis, bija steiga zemes pretendentu izvērtēšanā.
Arhīva foto
"Sākot agrārās reformas izvešanu, galveno vērību piegrieza ātrākai bezzemnieku apmierināšanai ar zemi. Lai to panāktu, zemes pieprasīšanas un piešķiršanas kārtību noteica pēc iespējas vienkāršāku. No zemes pieprasītājiem neprasīja nekādus dokumentāriskus pierādījumus par viņu tiesībām un priekšrocībām uz valsts fonda zemi, un apmierinājās ar zemes pieprasījuma listē uzdotām ziņām. Tās gan pēc noteikumiem bija divām personām jāapliecina, bet arī šim apliecinājumam nepiegrieza lielu vērību un piešķīra zemi arī pilsoņiem, kuru uzdotās ziņas bija tikai pašu apliecinātas, vai tās pat neviens nebija apliecinājis," uzsver Mitulis.
Agrārās reformas sākumposmā uzradās arī tādi darboņi, kas sūtīja zemes pieprasījumus uz labu laimi uz visām malu malām un tādā veidā apzinīgi vai arī neapzinīgi dažreiz ieguva zemi vairākās vietās, kas atklājās, tikai izstrādājot zemes ieguvēju alfabētisko reģistru Zemes vērtēšanas daļā.
Agrārās reformas sākumposmā uzradās arī tādi darboņi, kas sūtīja zemes pieprasījumus uz labu laimi uz visām malu malām un tādā veidā apzinīgi vai arī neapzinīgi dažreiz ieguva zemi vairākās vietās, kas atklājās, tikai izstrādājot zemes ieguvēju alfabētisko reģistru Zemes vērtēšanas daļā.
Citādi nevarēja
Saskaņā ar sākotnējo plānu jaunsaimniecības drīkstēja veidot ne lielākas par 22 hektāriem, bet ne mazākas par 15 hektāriem – tika uzskatīts, ka tāda lieluma saimniecības varēs apstrādāt viena ģimene bez algota darbaspēka. Tomēr realitātē izrādījās, ka algotu darbaspēku (vismaz sezonāli) trīsdesmito gadu beigās nodarbināja pusē jaunsaimniecību.
"Vai varēja darīt citādi? Jāuzsver, ka šai reformai bija divas sejas. Politiski reforma bija ļoti pareiza. Proti, piešķirot zemniekiem zemi, viņus novērsa no komunisma. Reformas rezultātā laukos komunisma iespaids bija nullei līdzīgs. Bet saimnieciski, izdalot zemi katram, mēs iedzinām sevi stūrī. Mēs iedzinām sevi atkarībā no ārzemju laukstrādniekiem. Turklāt šie poļu un lietuviešu laukstrādnieki samierinājās ar zemu samaksu."
Aivars Stranga
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēsturnieks
"Poļi tajā laikā bija tik nabadzīgi, ka bija apmierināti ar mazu samaksu. Tādēļ poļu laukstrādnieku te bija daudz. Tieši tāpēc latviešu lauksaimnieki necēla laukstrādnieku mājas, jo nebija jādod pajumte vietējiem laukstrādniekiem, kuri te dzīvotu visu gadu un turklāt vēl saņemtu lielāku algu," skaidro Stranga.
"Varēja, protams, iet citu ceļu, piemēram, muižnieku zemi piedāvāt brīvajā tirgū. Tas, kas vēlas, zemi nopērk, un līdz ar to Latvija attīstītos lielu fermu ceļā, kā tas notiek šodien. Tas būtu ekonomiski visizdevīgāk, bet tad mēs saglabātu ļoti lielu bezzemnieku masu, kas būtu neapmierināta, kas gaidītu komunistu atgriešanos," piebilst Stranga.
Vislakoniskāko novērtējumu agrārajai reformai un likumiem, kas to nostiprināja, grāmatā "Latviešu tautas piedzīvojumi" ir sniedzis latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis: "Reforma apstiprina kaujas laukā izcīnīto zemnieku sētas uzvaru pār muižu."
"Varēja, protams, iet citu ceļu, piemēram, muižnieku zemi piedāvāt brīvajā tirgū. Tas, kas vēlas, zemi nopērk, un līdz ar to Latvija attīstītos lielu fermu ceļā, kā tas notiek šodien. Tas būtu ekonomiski visizdevīgāk, bet tad mēs saglabātu ļoti lielu bezzemnieku masu, kas būtu neapmierināta, kas gaidītu komunistu atgriešanos," piebilst Stranga.
Vislakoniskāko novērtējumu agrārajai reformai un likumiem, kas to nostiprināja, grāmatā "Latviešu tautas piedzīvojumi" ir sniedzis latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis: "Reforma apstiprina kaujas laukā izcīnīto zemnieku sētas uzvaru pār muižu."