AGRĀRAJAI REFORMAI 100
Augstmaņi, dumpinieki un 'buļbašiene' - Berķenes muižas stāsts
VIESTURS RADOVICS DELFI žurnālists
Zemgales līdzenumos netālu no Tērvetes Svētes upes krastā atrodas Berķenes muiža. Tās vēsture sākusies jau 15. gadsimtā. Lai arī muiža ir neliela, tajā mituši ievērojami ļaudis, kuri ir atstājuši savas pēdas Latvijas vēsturē. Agrārās reformas gaitā 1922. gadā muižas zeme un ēkas tika sadalītas vairākiem jaunsaimniekiem, bet pēc Latvijas okupācijas tās visas nonāca kolhoza aprūpē. Lai arī Berķenes muiža pēc okupācijas gadiem bija tuvu sabrukšanai, tai paveicās – 2004. gadā to iegādājās gādīgi saimnieki, kuri muižu atjaunoja.
Berķenes muižas vēsture aizsākusies jau viduslaikos. 1459. gadā Livonijas ordeņa mestrs Johans fon Mengede izlēņoja Klausam fon Medeheimam zemi Jelgavas apkaimē muižas vajadzībām, grāmatā "Muižas Latvijā" raksta Vitolds Mašnovskis. 1616. gadā šis zemes īpašums tika sadalīts divās patstāvīgās muižās, kas 1704. gadā ieguva Lielberķenes un Mazberķenes muižas vārdu.
1767. gadā muižu nopirka Magnuss fon Butlars. Viņa mantinieki 1806. gada 12. jūnijā no Rīgas lieltirgotāja un baņķiera Johana Abrahama Jakobsa ar nekonkrētiem noteikumiem aizņēmās lielu naudas summu, tādēļ Lielberķenes muiža 1812. gada 16. februārī tika pārdota izsolē, teikts Berķenes muižas mājaslapā. Lielberķeni nopirka kolēģijas padomnieks Pēters Bīnemans fon Bīnenštams un tajā pašā gadā kā ķīlu uz 99 gadiem atdeva jau minētajam Jakobsam. Muižas ēka, kas redzama vēl šodien, iespējams, celta 1819. gadā. Veicot muižas rekonstrukciju, tās pamatos atrasts akmens ar iekaltu šādu gadskaitli.
1767. gadā muižu nopirka Magnuss fon Butlars. Viņa mantinieki 1806. gada 12. jūnijā no Rīgas lieltirgotāja un baņķiera Johana Abrahama Jakobsa ar nekonkrētiem noteikumiem aizņēmās lielu naudas summu, tādēļ Lielberķenes muiža 1812. gada 16. februārī tika pārdota izsolē, teikts Berķenes muižas mājaslapā. Lielberķeni nopirka kolēģijas padomnieks Pēters Bīnemans fon Bīnenštams un tajā pašā gadā kā ķīlu uz 99 gadiem atdeva jau minētajam Jakobsam. Muižas ēka, kas redzama vēl šodien, iespējams, celta 1819. gadā. Veicot muižas rekonstrukciju, tās pamatos atrasts akmens ar iekaltu šādu gadskaitli.
“
Lielbērķenes muižas pārdošanas līgums, 1767. gads
Es, Johans Gebhards Grotūss, Lielbērķenes muižu dzimtkungs savā un savu mantinieku vārdā lieku priekšā uz pārdošanu augstdzimušajam Magnusam fon Butlaram, rotmistram un Abgunstes īpašniekam šis muižas ar visām robežām ar visām muižas pagalma ēkām un visu kas turas zemē un ar naglām, ar dārzu, laukiem, aramzemi, pļavām, siena pļavām, ganībām, mežiem, birzīm, uzstādinājumiem un dīķiem, nolīstām un nenolīstām zemēm, ar visiem muižai piederošiem zemniekiem – vīriešu un sieviešu kārtas un šādiem muižas ļaudīm 1) pavārs Juris ar savu sievu un bērniem, 2) Viļums, Galenieku saimnieka brālis 3) puisis Indriķis, kalpa Jēkaba dēls no Krustiņu mājām 4) kalpone Grieta, Lauru Jura meita 5) kalpone Trīne, atraitnes Dārtas meita no Galeniekiem 6) kalpone Anna no Bērzemniekiem], ar visām zemnieku sētām, klaušām un tiesībām ar 20 gabaliem ragu lopu un 20 teļiem, 30 aitām, 20 cūkām, kā arī sīklopiem, tītariem, zosīm, pīlēm, ar visiem traukiem, ar pilnīgi visām tiesāšanās tiesībām ar visām bruņniecības tiesībām un brīvībām par summu 120 000 Alberta dālderu.
Es, Johans Gebhards Grotūss, Lielbērķenes muižu dzimtkungs savā un savu mantinieku vārdā lieku priekšā uz pārdošanu augstdzimušajam Magnusam fon Butlaram, rotmistram un Abgunstes īpašniekam šis muižas ar visām robežām ar visām muižas pagalma ēkām un visu kas turas zemē un ar naglām, ar dārzu, laukiem, aramzemi, pļavām, siena pļavām, ganībām, mežiem, birzīm, uzstādinājumiem un dīķiem, nolīstām un nenolīstām zemēm, ar visiem muižai piederošiem zemniekiem – vīriešu un sieviešu kārtas un šādiem muižas ļaudīm 1) pavārs Juris ar savu sievu un bērniem, 2) Viļums, Galenieku saimnieka brālis 3) puisis Indriķis, kalpa Jēkaba dēls no Krustiņu mājām 4) kalpone Grieta, Lauru Jura meita 5) kalpone Trīne, atraitnes Dārtas meita no Galeniekiem 6) kalpone Anna no Bērzemniekiem], ar visām zemnieku sētām, klaušām un tiesībām ar 20 gabaliem ragu lopu un 20 teļiem, 30 aitām, 20 cūkām, kā arī sīklopiem, tītariem, zosīm, pīlēm, ar visiem traukiem, ar pilnīgi visām tiesāšanās tiesībām ar visām bruņniecības tiesībām un brīvībām par summu 120 000 Alberta dālderu.
Kopš 1853. gada Lielberķenes muiža piederēja Dannenbergu dzimtai, kas bija amatnieku izcelsmes un savulaik ieceļojusi Kurzemē no Gardelēgenas Saksijā (pēc citas versijas – pārvācojušies latvieši). Frīdrihs Filips Dannenbergs dzimis Tukumā, izmācījies par zeltkali un 1835. gadā Jelgavā nodibinājis zelta un sudraba apstrādes darbnīcu. Dannenbergu dzimtai muiža piederēja līdz pat agrārajai reformai 1920. gadā.
Latvijas agrārreformas gaitā muižas apbūves centrs tika sadalīts vairākiem jaunsaimniekiem. Muižas kungu namu, blakus esošo klēti un dārzu ar jaunsaimniecību ieguva virsleitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts Poga, pārējās muižas apbūves centra ēkas – Kristaps Ozoliņš, Fricis Kleinbergs un Žanis Balodis.
Latvijas agrārreformas gaitā muižas apbūves centrs tika sadalīts vairākiem jaunsaimniekiem. Muižas kungu namu, blakus esošo klēti un dārzu ar jaunsaimniecību ieguva virsleitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts Poga, pārējās muižas apbūves centra ēkas – Kristaps Ozoliņš, Fricis Kleinbergs un Žanis Balodis.
Muižas ļaudis spēlē teātri
18. gadsimta nogalē muižā dzīvojis vācbaltiešu zinātnieks Teodors fon Grothuss. Viņš bija pirmais elektrolīzes teorijas ("Grothusa mehānisma") izveidotājs. 1822. gada 26. martā 37 gadu vecumā fon Grothuss depresijas brīdī nošāvās. Ievērojamais latviešu dramaturgs Mārtiņš Zīverts, kura dzimtas mājas ir netālu no Berķenes, atceras, ka bērnībā muižas dārzā čiepis ābolus, kā arī juku laikos muižā atradis un paņēmis vairākas gleznas, kuru autors, viņaprāt, bija Teodors fon Grothuss. Zīverts bija iecerējis par ievērojamo novadnieku fon Grothusu un viņa traģisko likteni sarakstīt lugu "Nav nekā tumšāka par gaismu", tomēr dažādu iemeslu dēļ luga netika pabeigta.
Foto: DELFI
Satraucoši notikumi Berķenes muižā risinājās 1831. gadā, kad Krievijas impērijai piederošajā Polijā un pēc tam arī Lietuvā bija sākušies nemieri. 1831. gada septembrī lietuviešu dumpinieki uzsāka sirojumus pa Zemgales muižām. "3. septembra rītā dumpinieki ieradās Lielberķenē. Bijis 16 vīru ar 19 zirgiem. Sarunājušies leitiski un latviski. Vadoņi pieprasījuši sarunu ar muižas īpašnieku Jakobiju. To viņa apkalpotāji ieslēguši kādā istabā un uzdevuši par neveselu. Izklauvējušies pie aizslēgtajām durvīm, nemiernieki norimuši. Lielberķenē novērots, ka divi no dumpiniekiem bijuši tērpušies krievu uniformās, bet vienam nav bijis šaujamu ieroču – tikai zobens vien. Aizejot paņēmuši līdz trīs labākos zirgus, divus seglus un iemauktus, kā arī trīs zirgu segas. No rakstveža Hībnera iemainījuši cepuri. Zemniekiem izprasījuši, vai kungs ar tiem labi apietas. Aicinājuši tos paļauties uz viņiem, saviem apsargātājiem, kas esot gatavi tiem labprāt palīdzēt," Latvijas Vēstures institūta žurnāla 1940. gada 2. numurā raksta vēsturnieks Žanis Karlsons.
Berķenes muiža ir atstājusi arī savas pēdas Latvijas kultūras vēsturē. 1908. gada vasarā dramaturgs Kārlis Brīvnieks no Vilces jaundibinātās Izglītības biedrības saņēma uzaicinājumu iestudēt Blaumaņa piecu cēlienu lugu "Ugunī" un biedrības atklāšanas svētkos to izrādīt Berķenes muižas lielajā šķūnī.
Berķenes muiža ir atstājusi arī savas pēdas Latvijas kultūras vēsturē. 1908. gada vasarā dramaturgs Kārlis Brīvnieks no Vilces jaundibinātās Izglītības biedrības saņēma uzaicinājumu iestudēt Blaumaņa piecu cēlienu lugu "Ugunī" un biedrības atklāšanas svētkos to izrādīt Berķenes muižas lielajā šķūnī.
"Kaislo Edgaru tēlo skolas pārzinis un biedrības priekšnieks Strautmanis, Kristīni – izglītota saimniekmeita. Abiem apbrīnojams temperaments un izjūta, sevišķi Kristīnei. Barona lomā ērģelnieks-vācietis, kurš paslikti runā latviešu valodu, bet īsts barona tips: slaids, tievs augums, flegmatisks, mazliet nervozs un noteikti, majestātiski žesti. Frišvagaru tēlo spēcīgs, korpulents un brutāla izskata lielsaimnieks (patiesībā inteliģents un sirdscilvēks), muižas skrīveris Alders – sīciņš, maigs students. Pavāra lomā tukls, sārts un omulīgs pusmuižas īpašnieks. Horsta madāmu uzņemas tēlot kāda vecāka kundze, bijusī muižas guvernante. Arī visas pārējās lomas sadalītas pēc raksturiem," muižas ļaudis, kuri kļuva par aktieriem, savās atmiņās apraksta Kārlis Brīvnieks.
Vai muižnieki bija latvieši?
Aizkustinošs ir stāsts par muižas īpašnieka Lielberķenes dzimtskunga Dannenberga nāvi 1884. gada 27. septembrī. Tas aprakstīts "Latviešu Avīžu" 1884. gada 41. numurā. "Miršanas dienas agrumā un priekšpusdienā Dannenberga kungs bija spirgts un vesels. Tajā pašā dienā izbraucis arī savus laukus apredzēt un, mājās pārbraucis, ātri steidzies istabā. Istabā uz krēsla nosēdies, vēl izteicis: man ir ļoti slikti. Un uz klāt piesteigušos laulāto draudzeni iesaucies: "Atej nost, es tūlīt miršu!" Un arī bijis uz vietas pagalam," teikts laikrakstā. "Latviešu Avīzes" uzsver, ka Dannenbergs latviešu tautai bijis ievērojams, jo kā lielgruntnieks jeb dzimtskungs bijis latviešu kārtas.
Berķenes muižas pārvaldnieka Jāņa Burkevica dienasgrāmata
Šī piezīme vedina uz minējumu, ka Berķenes muiža, kas agrārās reformas laikā tika atņemta Dannenbergiem, patiesībā tika atņemta vieniem latviešiem, lai muižas zemes un ēkas izdalītu citiem latviešiem. Pašreizējie muižas īpašnieki Ilze un Aldis Melgalvji, kuri īpašumu 2004. gadā nopirka no Roberta Pogas mantiniekiem, ir ieguvuši bijušā muižas pārvaldnieka Jāņa Burkevica dienasgrāmatu, kas rakstīta laika posmā no 1892. līdz 1896. gadam. Tajā Burkevics min, ka Dannenbergu dzimta nāk no Tukuma un patiesībā ir latvieši ar uzvārdu Egle. Dannenbergi bijuši turīgi zeltkaļi un vēlējušies iegādāties muižu. Tā kā latviešiem tas 19. gadsimtā nebija izdarāms, viņi no Eglēm kļuvuši par Dannenbergiem un pārvācojušies. Ar pārvaldnieku Dannenbergi runājuši vāciski.
Arī arhitektes Ilzes Māras Janelis pētījumā par Berķenes muižas vēsturi teikts, ka Dannenbergi nav muižnieku jeb bruņinieku, bet amatnieku izcelsmes. Tomēr par latvisko izcelsmi te nav runas. Ādmiņa amata meistars Kristofs Gabriels Dannenbergs ieceļojis Kurzemē no Gardelēgenas Saksijā. Viņš strādājis Tukumā, kur dzimis dēls Frīdrihs Filips, kas izmācījies par zeltkali un 1835. gada 16. jūnijā Jelgavā nodibinājis zelta un sudraba apstrādes darbnīcu. Vēlāk tā kļuvusi pazīstama kā zeltkaļu un juvelieru firma "Ed. Dannenberg" un pastāvējusi vismaz līdz 1935. gadam, kad svinēta tās pastāvēšanas simtgade. Lielberķenes muiža Dannenbergu dzimtai piederēja kopš 1853. gada.
Arī arhitektes Ilzes Māras Janelis pētījumā par Berķenes muižas vēsturi teikts, ka Dannenbergi nav muižnieku jeb bruņinieku, bet amatnieku izcelsmes. Tomēr par latvisko izcelsmi te nav runas. Ādmiņa amata meistars Kristofs Gabriels Dannenbergs ieceļojis Kurzemē no Gardelēgenas Saksijā. Viņš strādājis Tukumā, kur dzimis dēls Frīdrihs Filips, kas izmācījies par zeltkali un 1835. gada 16. jūnijā Jelgavā nodibinājis zelta un sudraba apstrādes darbnīcu. Vēlāk tā kļuvusi pazīstama kā zeltkaļu un juvelieru firma "Ed. Dannenberg" un pastāvējusi vismaz līdz 1935. gadam, kad svinēta tās pastāvēšanas simtgade. Lielberķenes muiža Dannenbergu dzimtai piederēja kopš 1853. gada.
Muižas centrs Lāčplēsim
"Kad man prasa, vai agrārā reforma bija laba vai slikta, es īsti nezinu, ko atbildēt. Latviešu zemnieki gribēja savas saimniecības. Kad 1919. gadā parādījās Padomju Latvija, lielinieki visiem zemniekiem apsolīja zemi, bet neiedeva. Paralēli nodibinājās neatkarīgā Latvija, kas zemniekiem zemi iedeva. No vienas puses, labi, ka iedeva zemi un zemnieki nostājās Latvijas pusē. No otras puses, nebija īsti godīgi, ka muižniekiem atņēma īpašumus. Nav jau gluži tā, ka viņi būtu kaut ko nozaguši. Viņi ilgu laiku zemi bija kopuši, bet tad vienā brīdī pasaka – viss. Zemi jau atņēma arī tādiem, kuri bija diezgan lojāli Latvijai. Daudziem muižniekiem neļāva paturēt muižas centru, bet atstāja kādu nelielu īpašumu," stāsta Berķenes muižas pašreizējais īpašnieks Aldis Melgalvis.
Dannenbergiem pēc reformas valsts atstāja īpašumā tā saukto Vella muižu, mājas netālu no Berķenes, kuras pirmās brīvvalsts laikā viņi iznomāja latviešu Rozenvaldu ģimenei. Paši Dannenbergi dzīvoja Rīgā, bet vasaras pavadīja Vella muižā. 1939. gada novembrī Dannenbergi repatriējās uz Vāciju, kur dzimtas pēcteči dzīvo joprojām.
Dannenbergiem pēc reformas valsts atstāja īpašumā tā saukto Vella muižu, mājas netālu no Berķenes, kuras pirmās brīvvalsts laikā viņi iznomāja latviešu Rozenvaldu ģimenei. Paši Dannenbergi dzīvoja Rīgā, bet vasaras pavadīja Vella muižā. 1939. gada novembrī Dannenbergi repatriējās uz Vāciju, kur dzimtas pēcteči dzīvo joprojām.
Virsleitnants Roberts Poga
Virsleitnants Roberts Poga, kuram valsts 1922. gadā uzdāvināja Berķenes muižu, ir dzimis 1898. gadā Jūrmalā, kur viņš pabeidza pilsētas skolu un kļuva par dārzkopi. 1917. gada pavasarī viņš tika iesaukts cariskās Krievijas armijā, dienējis 6. artilērijas divizionā un sasniedzis apakšvirsnieka pakāpi. Latvijas armijā Poga iestājies brīvprātīgi 1918. gada 21. decembrī Rīgā, dienējis Neatkarības rotā, piedalījies kaujās no Skrundas līdz Rīgai.
Par ložmetēja atņemšanu ienaidniekam pie Saldus viņš tika paaugstināts par leitnantu. Pēc armijas pārformēšanas ieskaitīts 1. Liepājas kājnieku pulkā. 1920. gada janvārī Poga pārcelts uz Latgales artilērijas pulku, bijis vada komandieris, tad vecākais virsnieks. 1920. gada martā paaugstināts par virsleitnantu.
1920. gada 28. janvārī Latgalē kaujā Zilupes stacijas rajonā Poga ar savu vadu sekoja Latvijas armijas kājnieku vienībai, uzstādīja lielgabalus Bambānu ciemā un ar labi mērķētu uguni izsita ienaidnieku no Vanagu un Šuruļu ciema. Lielinieku pretuzbrukuma laikā, kad mūsu kājnieki sāka atkāpties, apšaudīja pretinieku un atsita to. Par šo kauju Poga saņēma Lāčplēša Kara ordeni, kā arī pēc Neatkarības kara viņam tika piešķirta Berķenes muiža Jelgavas apriņķa Mežmuižas pagastā.
Par ložmetēja atņemšanu ienaidniekam pie Saldus viņš tika paaugstināts par leitnantu. Pēc armijas pārformēšanas ieskaitīts 1. Liepājas kājnieku pulkā. 1920. gada janvārī Poga pārcelts uz Latgales artilērijas pulku, bijis vada komandieris, tad vecākais virsnieks. 1920. gada martā paaugstināts par virsleitnantu.
1920. gada 28. janvārī Latgalē kaujā Zilupes stacijas rajonā Poga ar savu vadu sekoja Latvijas armijas kājnieku vienībai, uzstādīja lielgabalus Bambānu ciemā un ar labi mērķētu uguni izsita ienaidnieku no Vanagu un Šuruļu ciema. Lielinieku pretuzbrukuma laikā, kad mūsu kājnieki sāka atkāpties, apšaudīja pretinieku un atsita to. Par šo kauju Poga saņēma Lāčplēša Kara ordeni, kā arī pēc Neatkarības kara viņam tika piešķirta Berķenes muiža Jelgavas apriņķa Mežmuižas pagastā.
Precīzi nav zināms, kāpēc Poga saņēmis muižu tieši Mežmuižas pagastā, lai arī pats ir no Jūrmalas un ar šo Zemgales vietu viņam nav bijis saistības. Viena no versijām ir, ka Pogas civilsieva Auguste Labrence, kura nāk no Mežmuižas pagasta, ieteikusi izvēlēties tieši šo īpašumu.
Roberts Poga ar Augusti Labrenci tā arī neapprecējās, lai arī viņiem bija kopīgi bērni. Noprotams, ka kādā brīdī, vēl pirms 2. pasaules kara, Poga pārcēlies dzīvot uz Jūrmalu, bet civilsieva ar bērniem palikusi Berķenes muižā, kas pēc agrārās reformas nosaukta par "Plāteriem".
Roberts Poga ar Augusti Labrenci tā arī neapprecējās, lai arī viņiem bija kopīgi bērni. Noprotams, ka kādā brīdī, vēl pirms 2. pasaules kara, Poga pārcēlies dzīvot uz Jūrmalu, bet civilsieva ar bērniem palikusi Berķenes muižā, kas pēc agrārās reformas nosaukta par "Plāteriem".
Berķenes muižas sadalīšanās plāns, 1921. gads
Pasts, ēdnīca un miteklis kolhozniekiem
Pogam piešķirtajā muižas dārzā 1925. gadā bijušas četras ābeles, trīs bumbieres, astoņi ķirši, 15 plūmes, bet jāņogas, ērkšķogas, zustrenes – kopā 26 krūmi. Vēlāk Poga savā jaunsaimniecībā iekārtojis lielu augļu un ogulāju dārzu. Par tā apjomu var spriest pēc apsekošanas aktiem, kad 1935. gada 15. augustā krusa nopostījusi apmēram 57% dārza. Tobrīd dārzā bijušas 36 ābeles, kas atbildušas I šķirai, 202 ābeles – II šķirai un 210 ābeles – III šķirai, kā arī 73 bumbieres, 6 III šķiras ķiršu koki, četras II šķiras un 32 III šķiras plūmes. Ogulāju skaits novērtēts ap 300.
Kā atceras vietējie iedzīvotāji, lielais augļu dārzs bija nodots apsaimniekošanā kādam ebrejam, bet apkārtējie bērni bieži gājuši uz muižas dārzu čiept augļus. Dārza saimnieks tajā uzslējis sarga būdu. Protams, vietējiem bērniem tas nav paticis, un viņi vienreiz esot aizkrāvuši durvīm priekšā kastes, lai sargs netiek ārā.
Portāla "Delfi" aptaujātie bijušā Mežmuižas pagasta iedzīvotāji, kuri kā bērni vēl atceras pirmskara laikus Berķenes muižā, atzīst, ka muižas teritorija izskatījusies nolaista, vecā muižnieku laiku siltumnīca bija sabrukusi, pati muižas ēka nav bijusi labā stāvoklī. Arī Poga muižā netika manīts.
Kā atceras vietējie iedzīvotāji, lielais augļu dārzs bija nodots apsaimniekošanā kādam ebrejam, bet apkārtējie bērni bieži gājuši uz muižas dārzu čiept augļus. Dārza saimnieks tajā uzslējis sarga būdu. Protams, vietējiem bērniem tas nav paticis, un viņi vienreiz esot aizkrāvuši durvīm priekšā kastes, lai sargs netiek ārā.
Portāla "Delfi" aptaujātie bijušā Mežmuižas pagasta iedzīvotāji, kuri kā bērni vēl atceras pirmskara laikus Berķenes muižā, atzīst, ka muižas teritorija izskatījusies nolaista, vecā muižnieku laiku siltumnīca bija sabrukusi, pati muižas ēka nav bijusi labā stāvoklī. Arī Poga muižā netika manīts.
Par to, ka saimniekošana Pogam nav visai labi vedusies, liecina arī "Valdības Vēstnesī" publicētie tiesu izpildītāju rīkoto izsoļu sludinājumi. No 1936. līdz 1939. gadam Jelgavas apgabaltiesa piecas reizes centās izsolīt Pogam piederošo Berķenes muižu kopā ar 17 hektāriem zemes. Īpašums nodots izsolei, jo Poga bijis parādā Valsts Zemes bankai 18 tūkstošus latu un privātpersonai Verai-Apolonijai Stiecinijtei 1012 latus. Berķenes muiža kopā ar zemi novērtēta 7000 latu vērtībā, bet izsoles uzvarētājam bija bankai jāsamaksā arī 18 tūkstošus lielais hipotekārā kredīta parāds. Kā var noprast, īpašumu tā arī nav izdevies pārdot, un līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā parādi norakstīti.
Dažus gadus pēc 2. pasaules kara, sākoties padomju kolhozu laikiem, atkal visas muižas ēkas un platības ap tām kļuva par vienotu īpašumu, taču jau bez reālas sapratnes par muižas centru kā apbūves vienību ar vienotu struktūru, pētījumā raksta Ilze Māra Janelis. Muižā palikusi dzīvot Pogas civilsieva Labrence ar saviem bērniem, un muižas ēkā lēnām sāka iemitināt arī citus iedzīvotājus. Muižas saimniecības ēkas iekļāva kolhozā "Ziedkalne", un kolhoza laikā muižas kungu ēkā bija ēdnīca, pasts, kolhoza kantoris un dzīvokļi.
Berķenes muiža padomju okupācijas gados
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas muiža bijusi puspamesta, vienā ēkas spārnā dzīvojusi kāda sieviete, kura ciemā saukta par Buļbašieni. 2004. gadā, kad Melgalvji no Roberta Pogas mantiniekiem iegādājās Berķenes muižu, pēdējā iemītniece devusies prom. "Mēs gribējām tikt prom no pilsētas. 2004. gadā sākām skatīties dažādus īpašumus un uz šejieni atnācām tieši vēstures dēļ. Kopš mēs te esam, nepārtraukti nāk klāt ziņas par šo muižu un tās iemītniekiem," saka Aldis Melgalvis. Viņa sieva Ilze Melgalve piebilst, ka liels pluss arī bijis, ka kolhoza laikā Berķenes muižas teritorijā nebija iebūvētas traktoru darbnīcas vai kolhoznieku dzīvojamās ēkas.
Muiža atdzimst kā viesnīca
Līdz mūsdienām muižas ēka bija nonākusi ļoti bēdīgā stāvoklī. Brīdī, kad Melgalvji kārtoja īpašuma pirkšanas dokumentus, bija izcelti ārā pēdējie koka logi. Dēļu grīdas un koka durvis īrnieki bija jau nokurinājuši pirms tam. "Būtībā bija palikuši tikai pliki mūri. Pat plītis bija iznestas. Nekādas vēsturiskas relikvijas vai senas būvdetaļas mēs te neatradām," piebilst Aldis Melgalvis.
Roberta Pogas mantinieki pēc īpašuma atgūšanas sākumā nedaudz mēģināja muižu atjaunot, bet tas nav sekmējies. Tāpat īsi pirms pārdošanas īpašumā esošajā mežā nelegāli izcirsti koki.
Roberta Pogas mantinieki pēc īpašuma atgūšanas sākumā nedaudz mēģināja muižu atjaunot, bet tas nav sekmējies. Tāpat īsi pirms pārdošanas īpašumā esošajā mežā nelegāli izcirsti koki.
Muižas atjaunošana ilgusi gandrīz desmit gadus. "2014. gadā mēs pārdevām savu māju Jūrmalā un pilnībā pārcēlāmies uz šejieni. Katra detaļa te ir priekš sevis taisīta. Logi ir kopija no vecajiem logiem, jo viens sapuvis oriģinālais logs, par laimi, bija saglabājies. Tas pats ir arī ar durvīm. Sākumā nebijām domājuši šeit veidot viesnīcu, mēs bijām iecerējuši attīstīt senioru ciematu ar vairākām ērtām universālā dizaina mājiņām. Kopā kādas 30 mājiņas ar muižu centrā kā sanākšanas namu, tāds slēgts ciemats. Daudzi brauca skatīties, bet neviens tādu mājiņu nepasūtīja. Tad 2016. gada rudenī nolēmām veidot viesnīcu. Nekā daudz te nav, četri numuriņi. Tas nav bizness, ar to pelnīt nevar, bet var uzturēt muižu. Tas ir dzīvesveids," uzsver Melgalvis. Muižas pagrabā ir izveidots SPA komplekss. Saimnieki saka, ka būvniecības darbi visā muižas apbūvē ir pabeigti par 99 procentiem, palicis iekārtot vien dažas telpas.
Aldis Melgalvis atzīst, ka tieši tas, ka viesnīca ir bijušajā muižas ēkā, ļoti piesaista klientus. "Ja šī nebūtu muiža, bet parasta lauku māja, pie mums brauktu tikai kādi pieci procenti klientu. Cilvēki brauc meklēt vēsturi. Citi brauc garām, ierauga norādi uz muižu, iebrauc te ekskursijā, papļāpā ar mums, uzzina muižas stāstu, un lielākā daļa no viņiem pēc tam atgriežas, lai paliktu viesnīcā. Bet svētkos, Lieldienās, Jāņos, Ziemassvētkos, viesu te nav. Esam tikai mēs paši, mūsu ģimene. Mums ar sievu kopā ir seši bērni un seši mazbērni. Kad visi sabrauc, patiesībā muižā vairs nav nevienas brīvas vietas, un bērni dala istabas. Pārējā laikā te ir viesnīca. Mēs te darām visu, gan rakstām bankām pieteikumus, gan mazgājam veļu," smejas muižas saimnieks.
Mazmazdēls atjauno piešķirto īpašumu
Blakus Berķenes muižai atrodas Brūveru mājas, kas, pateicoties agrārajai reformai, 1922. gada 15. februārī tika piešķirtas Fricim Kleinbergam. Pats Kleinbergs vēl pirms 1. pasaules kara esot bijis Berķenes muižas dārznieks, viņš no jaundibinātās Latvijas valsts saņēma ne tikai dzīvojamo ēku kopā ar smēdi, bet arī bijušo muižas siera pagrabu, lielu stalli un 17 hektārus zemes. Saimniecību drīz pārņēma Kleinberga znots Eduards Mušinskis, kurš pēc padomju okupācijas 1945. gada februārī tika izsūtīts uz Omskas apgabalu. Savukārt 1949. gada 25. martā uz Sibīriju tika deportēta arī Eduarda sieva Lūcija un meita Nellija. Viņu mājas pārņēma un izsaimniekoja kolhozs. Eduarda Mušinska ģimene 1956. gadā pēc atgriešanās Latvijā turpināja dzīvot nacionalizētajos "Brūveros", bet mazā daļā no lielā nama.
Brūveru mājas
Kopš 2017. gada "Brūveru" mājās, kas padomju okupācijas gados bija krietni nolaistas, saimnieko Eduarda Mušinska mazmazdēls Pēteris Burbergs un viņa sieva Elita. "Kaut arī ikdienā dzīvojam un strādājam Rīgas centrā, nolēmām "Brūverus" attīstīt kā viesu namu. Mums tas ir liels izaicinājums, jo līdzšinējā darba pieredze ir saistīta ar finansēm. Pirmie divarpus gadi pagāja, saskaņojot būvniecības procesus. Esam saņēmuši arī Lauku atbalsta dienesta un Eiropas struktūrfondu atbalstu," stāsta Pēteris.
Pirmie gadi "Brūveros" pagāja, tīrot sētu no iepriekšējo īrnieku atstātajiem atkritumiem, kas kā kultūras slānis klāja visu teritoriju. Paralēli Burbergi izremontēja "Brūveros" vienu dzīvoklīti, kur pašiem palikt pa nakti, lai pēc darbiem īpašumā nav jāskrien atpakaļ uz Rīgu. Īpašumā esošo milzīgo stalli plānots pārbūvēt par viesu namu. "Kāpēc tieši viesu nams? Tas ir Elitas sens sapnis, tikai tādēļ arī esmu iesaistījies šajā "afērā". Ideju ir ļoti daudz, ko mēs šeit gribētu darīt, tāpēc arī mērķtiecīgi strādājam, lai tās visas piepildītu. Sāksim ar viesību zāli bijušajā stallī, pēc tam domājam rekonstruēt arī māju, kur nodrošināsim guļvietas 60 viesiem. Nākotnē arī domājam par pirti un baseinu. Abi ar sievu viens otram apsolījām, lai arī cik grūti būs un dažkārt nolaidīsies rokas, abi ar sakostiem zobiem iesim uz priekšu, līdz galam," saka Pēteris.
Pirmie gadi "Brūveros" pagāja, tīrot sētu no iepriekšējo īrnieku atstātajiem atkritumiem, kas kā kultūras slānis klāja visu teritoriju. Paralēli Burbergi izremontēja "Brūveros" vienu dzīvoklīti, kur pašiem palikt pa nakti, lai pēc darbiem īpašumā nav jāskrien atpakaļ uz Rīgu. Īpašumā esošo milzīgo stalli plānots pārbūvēt par viesu namu. "Kāpēc tieši viesu nams? Tas ir Elitas sens sapnis, tikai tādēļ arī esmu iesaistījies šajā "afērā". Ideju ir ļoti daudz, ko mēs šeit gribētu darīt, tāpēc arī mērķtiecīgi strādājam, lai tās visas piepildītu. Sāksim ar viesību zāli bijušajā stallī, pēc tam domājam rekonstruēt arī māju, kur nodrošināsim guļvietas 60 viesiem. Nākotnē arī domājam par pirti un baseinu. Abi ar sievu viens otram apsolījām, lai arī cik grūti būs un dažkārt nolaidīsies rokas, abi ar sakostiem zobiem iesim uz priekšu, līdz galam," saka Pēteris.
Dzīve jaunsaimniecībā
Pusotra kilometra attālumā no Berķenes muižas atradās Vella pusmuiža, kuras zeme arī tika sadalīta agrārās reformas laikā. Abas muižas pirms reformas piederēja Dannenbergiem. 1929. gadā dzimusī Rasma Ādama portālam "Delfi" stāsta, ka 1922. gadā viņas vectēvs Pēteris Hofmanis no Vella pusmuižas zemes saņēma 43,30 pūrvietas (aptuveni 15,8 hektārus). Kā liecina "Zemes Ierīcības Vēstneša" publicētā informācija, 1922. gada 15. februārī Vella pusmuižas zeme tika sadalīta 17 jaunsaimniekiem. Zemes gabaliņi variēja platībā no 41 līdz pat 59 pūrvietām.
Vella pusmuižas zemes sadalīšanas rezultāti
"Muižas zemi lozēja. Mans vectēvs dienēja armijā, bet ne šeit. Kad atnāca no kara, viņam arī iedeva zemi. Dabūjām pliku zemīti ar vecas rijas pamatiem. Toreiz dalīja ne tikai zemi, bet arī citas lietas. Tepat bija arī Vella krogs, veca ēka. Kopā ar zemi izlozēja arī kroga daļas. Krogu nojauca, un katram jaunsaimniekam, kurš cēla savu māju, tika pa gabaliņam. Mūsu mājai virtuves grīda ir no vecā Vella kroga," rādot uz 1930. gadā celto ēku, stāsta Ādama. Nama sienā ir iniciāļi "AH" – viņas tēva Augusta Hofmaņa, un "AA" – namdara Arvīda Altfukša.
Ziemeļu jaunsaimniecība un gadaskaitlis sienā - "1930"
Pirmās Latvijas Republikas laikā jaunsaimniekiem galvenais bija darbs. "No rīta agri cēlās, gāja uz lauka, kamēr nebija tā karstā saule. Galvenie palīgi bija zirgi. Svētdienās mans tēvs uz Augstkalnes baznīcu gāja kājām, jo zirgiem bija jāatpūšas. Vēl atceros, ka 1935. gadā uznāca milzīga krusa un negaiss. Mūsu māja bija nesen uzcelta. Tas bija īsi pirms pļaušanas. Viesulis pusmājai norāva jumtu, un krusa nopostīja rudzu lauku. Bet tad valsts nāca palīgā. Atsūtīja pie mums kareivjus, kuri palīdzēja nopļaut labību un salabot jumtu," atceras sirmā kundze. Viņai spilgtā atmiņā arī palicis gadījums, kad 1930. gadu beigās laukā pie netālu esošajām "Meņģeļu" mājām ar savu lidmašīnu nosēdies ievērojamais lidotājs Herberts Cukurs. Viņš atlidojis apciemot savu līgavu, un visi apkārtnes ļaudis saskrējuši šos pigorus skatīties.
"Pirms kara bija ļoti mierīgi laiki. Tā tie man ir palikuši atmiņā. Te apkārt bija daudz to jaunsaimniecību. Kaimiņi satikās, viens otram palīdzēja. Visi bija ļoti izpalīdzīgi. Rudenī, kad uz Eleju, kur bija vilciens, veda labību, galvenokārt kviešus, visi taisījās un brauca kopā. Tad, kad pārbrauca, kaut kā jau vajadzēja nosvinēt. Pa kādai glāzītei jau arī izdzēra. Bet tas bija reti, pārsvarā, kad bija kāda balle. Tiklīdz ienāca krievi, mums pagastā Vella muižas namā uzreiz uztaisīja bodi. Tad sākās tā trakā dzeršana. Es toreiz biju tāda knīpa, bet tagad ar prātu saprotu – dzēra tāpēc, ka bija kreņķi. Vīri nezināja, kas būs tālāk, baidījās, ka sāksies karš," stāsta Ādama, piebilstot, ka tieši 2. pasaules karš un tā sekas, nevis agrārā reforma visvairāk pārmainīja Berķenes muižas un tās apkārtnes ļaužu dzīvi.
"Pirms kara bija ļoti mierīgi laiki. Tā tie man ir palikuši atmiņā. Te apkārt bija daudz to jaunsaimniecību. Kaimiņi satikās, viens otram palīdzēja. Visi bija ļoti izpalīdzīgi. Rudenī, kad uz Eleju, kur bija vilciens, veda labību, galvenokārt kviešus, visi taisījās un brauca kopā. Tad, kad pārbrauca, kaut kā jau vajadzēja nosvinēt. Pa kādai glāzītei jau arī izdzēra. Bet tas bija reti, pārsvarā, kad bija kāda balle. Tiklīdz ienāca krievi, mums pagastā Vella muižas namā uzreiz uztaisīja bodi. Tad sākās tā trakā dzeršana. Es toreiz biju tāda knīpa, bet tagad ar prātu saprotu – dzēra tāpēc, ka bija kreņķi. Vīri nezināja, kas būs tālāk, baidījās, ka sāksies karš," stāsta Ādama, piebilstot, ka tieši 2. pasaules karš un tā sekas, nevis agrārā reforma visvairāk pārmainīja Berķenes muižas un tās apkārtnes ļaužu dzīvi.