AGRĀRAJAI REFORMAI 100
Dziļā kūts, piena namiņš un Skaidu plēsējs – kā cēla jaunsaimniecības
ANDRA ČUDARE Sociālo tīklu redaktore
Pie Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ieejas vārtiem agrā rītā gaida direktora vietnieks Dr.hist. Mārtiņš Kuplais, kuru muzeja pārstāves piesaka kā ekspertu ar plašām zināšanām. Viņš pat tādiem nezinīšiem kā es un fotogrāfs Kārlis spēšot vienkāršā valodā apskaidrot, kā tad veidotas jaunsaimniecības. Un ne tikai pastāstīt, bet pat parādīt, jo muzeja teritorijā uzcelts arī jaunsaimniecības ēku puduris, kas ļauj iztēloties, kāda dzīve būtu bijusi teju pirms simt gadiem.
Sapņi par savu zemi piepildās
Kad nonākam pie dzeltenas koka mājas, ko ieskauj mežs, Mārtiņš Kuplais sāk stāstu: "Pēc neatkarības atgūšanas 1918. gadā tika izvirzīts mērķis iedot zemi visiem, kas to vēlējās un spētu apstrādāt. Tolaik divas trešdaļas zemes piederēja muižām, tikai trešā daļa bija zemnieku rokās. Tādēļ 1920. gadā izstrādāja Agrārās reformas likumu, kas paredzēja visas muižu zemes izdalīt ļaudīm. Pašām muižām atstāja pa 50 hektāriem." Kad visas muižu zemes un meži nonāca Valsts zemes fondā, tika noteiktas vairākas cilvēku kategorijas, kam šo zemi piešķīra. Pirmā – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kara invalīdi un kritušo tuvinieki, tad sekoja pagasta bezzemnieki. Tie, kam jau bija kripatiņa zemes, varēja pieteikties uz piegriezumiem. Tā nu parasti jaunsaimniecība bija 18–22 hektārus liela, lai to varētu apstrādāt vienas ģimenes locekļi ar vienu zirgu.
No valsts puses atbalsts bija iespaidīgs – jaunsaimniekiem palīdzēja ar būvmateriāliem. Tā kā teju visi bijušie muižu meži bija valsts rokās, kokmateriālus pārdeva par trešdaļu no reālās vērtības vai pat mazāk. "Literatūrā norādīts, ka bija 50 000 un pat 75 000 jaunsaimniecību. Es gan pieturos pie skaitļa 45 tūkstoši, jo bija arī mājas, kas zemi saņēma piegriezumu veidā. Tā arī, manuprāt, veidojies tas lielākais skaitlis," uzskata Mārtiņš Kuplais.

Mārtiņš Kuplais skaidro, ka valsts ļoti nāca pretī tiem, kas izteica vēlmi iegūt zemi.
Gluži par brīvu tomēr zemi nedeva, bija jāmaksā simboliska summa, lai būtu kaut kādas saistības pret valsti, – 10 līdz 20 lati par hektāru, kas jāatmaksā 40 gadu laikā. Bet, ja kāds jaunsaimniecību pārdeva, tuvākās desmitgades laikā uz zemi pretendēt nevarēja.
Foto: Kārlis Dambrāns
Mārtiņš arī liek Kārlim uz mirkli iejusties jaunsaimnieka ādā: "Iedomājies, tev ir sieva, mazs bērns un zirgs. Tu dabū 18 hektārus zemes – daži hektāri aramzemes, viens meža stūrītis un ganības. Labākā vieta, kur būvēt māju, ir augstākā vieta, bet tur ir mežs saaudzis. Ko nu? Tad tu nopērc arklu un ar ģimeni nolīd līdumu." Pirmo vasaru jaunizceptie zemes īpašnieki mitinājušies zemnīcās vai slieteņos, bet dzīvojamo māju uzslēja ātri – apmēram gada laikā. Daudzas jaunsaimniecības steigā būvētas no zaļiem kokiem, tādēļ tīri fiziski novecoja priekšlaicīgi.
Jaunsaimniecības bija impulss, kas mudināja saimniekot un mainīt lauku vidi, uzskata Mārtiņš. "Tas arī nobremzēja skriešanu uz Rīgu. Pēc agrārās reformas 23% no visām saimniecībām bija tieši jaunsaimniecības. Tas ir daudz! Tomēr kā paaudze jaunsaimnieki lielā mērā bija neveiksminieki. Maz kas no tām palicis pāri, vēsture bijusi skarba."

Jaunsaimniecība "Rožkalni" 30. gados. Fotogrāfijā redzams gan raksturīgais skaidu jumts, gan stiklotā veranda. Foto: Zudusī Latvija
Veranda, puķu dārziņš un dzīvības koki
Lielākā daļa jaunsaimnieku māju bija ar vienu apkures mezglu, dažreiz bija divas krāsnis. Cilvēki cerēja, ka ģimene pieaugs un ar laiku varēs izbūvēt augšstāvu, bet ekspedīcijās Mārtiņa kolēģi pārliecinājušies, ka reti kurš to paguva. "Sākās 1940. gads. Diemžēl jaunsaimnieki ir tie Latvijas iedzīvotāji, kas no 20. gs. šausmām cieta visvairāk – visa viņu centība bija pagalam! Jaunsaimniecību mūžs bija ļoti īss, tikai divas desmitgades!" Mārtiņš iesaucas.

Galvenā tendence, kam vairums jaunsaimniecību cēlēju sekoja, bija veranda uz dienvidaustrumu pusi. "Ja, braucot pa laukiem, redzat līdzīgu mājiņu ar verandu vai lieveni, tad ziniet – tā ir jaunsaimniecība. Ja vēl divas tūjas priekšā, tad šaubu vispār nav! Toreiz bija modīgi stādīt divus vai četrus kokus uz dienvidu pusi, tos dēvēja par dzīvības kokiem. Šobrīd tie varētu būt jau pārauguši, izgāzušies." Uz ceļa pusi stādīja dzīvžogu, lai aizturētu putekļus. Savukārt 30. gadu beigās tika izdots rīkojums tās mājas, kas atrodas pie ceļa, nokrāsot okerā (dabiska minerālkrāsa dzeltenīgā tonī – red.). Tas bija vietējais derīgais izraktenis, tādēļ ar milzīgām atlaidēm krāsu piegādāja uz visiem pagastiem. Ka tik dzīvojamās ēkas nebūtu noplukušas un pelēkas!
Pirms jaunsaimnieks ķērās pie ēku būvēšanas, viņš varēja ieskatīties praktisku padomu grāmatās. "Lūk, šajā grāmatiņā ir raksti, kā ietaupīt ķieģeļus, kur novietot mazu vistu kūtiņu, lai ziemā to apsildītu ar lopu kūts silto gaisu, un kā aizvadīt netīros virtuves un ateju ūdeņus. Un visur bija uzrakstītas orientējošās cenas! Mūsdienās esam pieraduši pie cenu nestabilitātes, bet, ja tolaik kaut kas maksāja divus latus, tad tā tas maksāja 10 gadus." Mārtiņš arī sarūpējis ieteicamos saimniecības plānojumus, ko izdevis Lauksaimniecības departaments 1925. gadā. Detalizētās skicēs attēloti dažādi varianti, kur celt sētu, māju un kūti, tādas pašas shēmas izveidotas par dzīvojamās ēkas celtniecību. "Variantu bija daudz, bet lielākoties jau katrs māju cēla pēc savām iespējām," atklāj Mārtiņš.
Kad māja bija uzcelta, vajadzēja parūpēties par mītni zirgam un govīm. Viena zirga saimniecībā nebija vairāk par 3–4 slaucamām govīm, vēl nācās uzcirst aizgaldu sivēnam. Tāpat nepieciešama novietne lauksaimniecības darbarīkiem un lopiņu barībai. Klēts tikusi būvēta pēc senāku laiku tradīcijas, jo visi, laukos dzīvojot, bija pieraduši, ka klētī viena telpa atvēlēta graudiem, otra drēbēm. Jaunsaimnieki tomēr drēbes klētī neturēja, bet gan skapjos mājās. Tādēļ visas klētis, kas celtas 20. gados, arī ir pēdējās, un tur uzglabāti tikai graudi. Ejot gar leknu flokšu dobi, Mārtiņš norāda, ka puķu dārziņus sāka veidot tieši jaunsaimniecību uzplaukuma laikā. Tolaik lietderīgi centās izmantot katru kvadrātmetru zemes, tādēļ augļu dārzā starp ābelēm kaut kas noteikti bija iestādīts vai iesēts.
Kuzņecova porcelāns līdzās koka karotēm
Un nu dodamies iekšā, izejot cauri verandai, kur uz logiem plaukst pelargonijas, un kāpjam pāri augstam slieksnim. "Ja ēka būvēta kā guļbūve, augsts slieksnis ir konstruktīvs elements, ne velti ticējums saka, ka uz sliekšņa nedrīkst malku cirst, tad Laimai acīs skalda. Tas jau loģiski – ja slieksnis pagalam, sienas izgāzīsies," pamāca Mārtiņš.
Visos plauktos redzamie priekšmeti ir teju simts gadus veci.
Apskati sākam ar centrālo telpu – virtuvi. Parasti jaunsaimniecību mājas ir caurstaigājamas, lielākā staigāšana notikusi caur virtuves durvīm, kas pavērstas uz pagalmu. Visas lietas, kas redzamas mājā, ir autentiskas, arī plīts uzmūrēta no oriģinālām 30. gadu detaļām, skapjos tā laika trauki, pudeles. Plauktā ir zupas terīne no Kuzņecova porcelāna, ko noteikti lika galdā svētku reizēs, jo ikdienā lietoja māla bļodas.

Pie galda virtuvē, kur ģimene sēdās ieturēt maltīti, atrodas ar raibu segu pārklāta gulta. Virs tās skapītis, pagultē sānu zibina naktspods. Kurš gan tur guļ? Mārtiņš atkal atsaucas uz fotogrāfu: "Kārli, tev kā jaunsaimniekam ir viena vecāka radiniece, tēva māsa, kurai nav, kur palikt, tā nu viņa dzīvo šeit un rūpējas par saimniecību. Līdzi viņa paņēmusi savu 19. gs. skapi, kas redzams virs galvgaļa," viņš skaidro.
Visa māja ir apmesta, lai sienās turētos siltums, bet vienā istabā atstātas baļķu sienas, lai apmeklētāji varētu redzēt celtniecības procesu. Interesants elements, kam pievērst uzmanību, ir sienu krāsojums. Virtuvē, piemēram, ir brūngans raksts, kas veidots visai neparastā veidā: "Ņem lupatu, saburzi to, iemērc krāsā un mačkā pa sienu, radot rakstu!" atklāj Mārtiņš.
Visas istabas dzīvojamajā mājā bija caurstaigājamas. Tā no virtuves varēja nokļūt saimnieku istabā, bet no tās tālāk uz tā saucamo zāli.
Virtuvē redzama gan gaļas maļamā mašīna, gan desu pildāmā ietaise, gan tabakas griežamais. Mārtiņš atgādina, ka muzejs vēlas parādīt pēc iespējas vairāk tā laika priekšmetu, tādēļ nevajag domāt, ka visas saimniecības tik bagāti dzīvojušas, nebūt ne. Tā kā elektrība Latvijas laukos sāka parādīties līdz ar Ķeguma HES atklāšanu (1939. gadā – red.), arī muzeja jaunsaimniecībā ir tikai petrolejas lampas.

Vienā telpā ir rakstāmgalds. Mūsdienās to varētu saukt par mājas ofisu. "Vēlamies parādīt, ka jaunsaimnieki bija izglītoti ļaudis un lasīja grāmatas," stāsta Mārtiņš. Nudien, grāmatām pilnajā plauktā līdzās lasāmvielai par mērniecību, laukkopību un kartupeļu rokamo mašīnu atrodas arī Viktora Igo "Parīzes dievmātes katedrāle". Pie sienas piestiprināts tālrunis, jo Latvija 30. gados bijusi viena no telefonizētākajām zemēm Eiropā. Tālāk ir divas gultas, kur gulētu mājas saimnieki, jā, katram savs pēlis! "Kā lai jums pieklājīgi pasaka – ja jūs 12 stundas vai vairāk strādātu laukos, tad kāda vēl regulāra kopā gulēšana," Mārtiņš nosmej.
Visam jābūt modernam!
Mārtiņš kā skolotājs jautā, ko mēs iesāktu ar tikko izslauktu pienu. Kad atbildu, ka jālaiž akā, kā jau laukos pieklājas, viņš iesaucas: "Nē, nē, tas būtu vecmodīgi! Jaunsaimniecībā ir piena namiņš, kas speciāli celts pie avota vai akas. Tur izmūrēta betona tvertne, kur ērti ielikt kannas un atdzesēt līdz brīdim, kad tās aizvedīs uz pienotavu. Šis sētās ir pilnīgi jauns elements! Un paskatieties, kāds betona dakstiņu jumts! Tas noņemts no kādas 30. gadu ēkas, notīrīts un gatavs stāvēt vēl simt gadus. Žēl, ka šāds produkts vairs netiek izgatavots," viņš sūkstās.
Ejot tuvāk klētij, viņš liek pievērst uzmanību pamatiem – tā uzbūvēta uz betona klučiem! "Ja nebija akmeņu un prasmīga mūrnieka, izdevīgāk bija pašam uztaisīt veidni un uzlikt ēku uz tādiem klučiem. Tā ir laikmeta parādība, nevis nejaušība!"
Klētī uz sola sarindotas veļas vāles, ko dēvē par vangalēm, tālāk ir veļas mazgājamās ietaises. Stūrī milzīgs veļas gludināmais rīks, kur palagus rullēja zem akmeņu sloga. Blakus klētij maza būdiņa, ko noturu par mazmājiņu, bet nekā, tā ir maltuve! "Te, apakšā, ir mazas durtiņas, tās atāķē vaļā, pieliek siksnu un ar dīzeļdzinēju darbina dzirnavas. Nekāda arhaiska roku darba! Šādas maltuves nebija tipiskas jaunsaimniecībām, bet gribējām parādīt, ka latvieši nedzīvoja gluži mežā, bet gāja laikam līdzi un attīstīja savas saimniecības."
Tālāk soļojam uz kūts pusi un vispirms ieejam telpā, kur glabājas liela daļa 30. gados lietotās lauksaimniecības tehnikas. "Atvainojos, ka es tevi nedaudz apceļu, Kārli, bet iedomājies, ka tev kā jaunsaimniekam piešķirta zeme. Bieži vien tā bija purvmalā un ar brikšņiem aizaugušos nostūros. Tā nu tu iejūgtu zirgu un ar šo arklu uzartu zemi, tad ņemtu šo ciņu griezēju, bet tā lielā lāpsta būtībā ir zirga ekskavators," Mārtiņš nopietni skaidro.
Tālākajā galā ir kartupeļu rokamā mašīna ar nūjiņmetēja ierīci. Mārtiņš atceras, ka tādu lietoja vēl padomju laikos. "Mūs studiju laikos sūtīja lasīt kartupeļus, tādu piejūdza pie traktora, un tupeņi lidoja piecu metru attālumā. Mēs kā zaķi skraidījām pakaļ! Pievērsiet uzmanību – tas ražots Rīgā sabiedrībā "Metālists"!" Līdzās ir cik-cak ecēšas, cukurbiešu rindstarpu rušinātājs un šķīvju veltnis. Nosaukumi dažbrīd liekas amizanti, bet joki mazi, lauki bija jāapstrādā. Otrā telpā ir vairāki iekšdedzes dzinēji, zāles pļāvējs un labības pļāvējs, kurā bija jāiejūdz vismaz divi zirgi. Traktoru tolaik bija pamaz, tādēļ viss smagais darbs bija uz zirgu kamiešiem.
Mārtiņš aicina pievērst uzmanību skaidu jumtiem: "Skaidas bija populārākais jumta segšanas materiāls jaunsaimniecībās. Bet tās kalpo tikai 20 gadus, tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ mājas, juku laikos paliekot bez saimniekiem, aizgāja bojā." Kūts sānā zem nojumes ir skaidu plēšamā mašīna. Mārtiņš norāda, ka šis masīvais eksemplārs nav tas labākais un parocīgākais piemērs, tādēļ arī, visticamāk, saglabājies, jo parasti skaidu mašīnas centās veidot pēc iespējas vieglākas, lai var vest no vienas saimniecības uz otru. Skujkoku skaidas ir izturīgākas, bet lētāks risinājums, protams, ir apse, tādēļ Mārtiņš kliedē aplamo mītu, ka apses skaidu jumts ir tas labākais. Nebūt ne, vienkārši lētākais! Neiztikt arī bez pirtiņas, jaunums bijis tāds, ka kurināšana notika no priekštelpas. Ja rocība bija maza, pirti cēla bez skursteņa, bet kurināšana vienalga bija no priekštelpas. Savukārt tiem, kas ir vērtīgas lasāmvielas meklējumos, Mārtiņš iesaka Uģa Niedres grāmatu "Iršu dārzs", kas ir patiess stāsts par kāda jaunsaimnieka centieniem.