Vesetas iela atrodas uz apkaimju robežas – vieni to ieskaita klusajā centrā, citi Skanstes rajonā, bet septiņdesmitajos gados, kad te pēc Latvijas PSR Rakstnieku savienības pasūtījuma par PSRS Literatūras fonda (Litfonda, kā toreiz teica) un Latvijas PSR Ministru padomes piešķirto naudu sāka būvēt dzīvojamo māju rakstniekiem, šeit bijusi koka apbūve, kaimiņos atradās hipodroms, bet tālāk pletās mežonīgu dārziņu republika, kas mājas iedzīvotājiem vairākas desmitgades garantēja iespēju nolūkoties fantastiskos saulrietos. Māra Svīre arī piemin, ka rakstnieks Andris Kolbergs vienā no saviem kriminālromāniem aprakstījis slepkavību tieši vecajos Skanstes dārziņos: "Teicu, Andri, nu, kāpēc tu noliki līķi man aiz loga?" smej Svīre.

"Valdemāra iela ir tāda šķirtne starp Daugavas deltu un ieplaku. Un viss šis rajons, kas ir Skanstes pusē, gadā nosēžas par cik tur milimetriem, tāpēc visas mājas jāceļ uz pāļiem. Šai konkrētajai mājai pāļu garums ir pat 19 metri, jo tur dūņu slānis ir tik biezs, ka citādi nevar tikt līdz pamatam – līdz dolomītam. Tāpēc var teikt, ka visas tās mājas ir šaubīgā gruntī," stāsta nama arhitekts Krauklis.

"Tieši mājas dēļ nonācu Rakstnieku savienībā, jo mans arhitektūras pasniedzējs bija dramaturgs un arhitekts Gunārs Priede. 1959. gadā pabeidzu [Celtniecības tehnikumu] un 1973. gadā nonācu Rakstnieku savienībā, jo Literatūras fonds bija sācis mājas būvniecību, bet nekas prātīgs nebija uzcelts. Bija iedzīti daži pāļi, nojauktas vecās mājas, un Priede mani pierunāja [pieņemt šo darbu]," atceras Ķuzulis. Darba bijis daudz, un ne būt ne vienkārša. "Finansējumu ik pa gadam deva, cik vajadzēja. Ar finansējumu, jāsaka, problēmu nebija, jo Rakstnieku savienības saimnieciskais sekretārs bija Gunārs Cīrulis un viņam bija labas saites Maskavā. Problēma bija tā sauktie fondi, piemēram, uz ķieģeļiem, ko bija grūti izsist. Tas bija jādara tepat uz vietas. Tur man arī Gunārs Cīrulis bija milzīgs palīgs. Protams, pārtraukumi bija, jo dabūt fondus jeb materiālus bija ārkārtīgi grūti. Piecu gadu laikā mēs to māju uzbūvējām, protams, ar tam laikam piedienošām pūlēm. Tas bija arī goda pienākums," stāsta Jānis Ķuzulis, kas kopā ar sievu rakstnieci Māru Zālīti arī pats jau vairāk nekā 40 gadus dzīvo šajā namā.

"Litfondā līdzekļi ieplūda no izdevniecībām kā atskaitījumi par daiļliteratūras grāmatu izdošanu. Naudu izmantoja vairākiem mērķiem. Piemēram, Rakstnieku savienība cēla saviem biedriem mājas," 2000. gadā intervijā "Latvijas Avīze" sistēmu skaidroja kādreizējais deputāts Jānis Škapars, savulaik LKP CK atbildīgais darbinieks šīs iestādes kultūras nodaļā un Latvijas Padomju Rakstnieku savienības partijas pirmorganizācijas sekretārs un redaktors.

Rakstnieku nama celtniecība savulaik izmaksājusi 857 tūkstošus rubļu. Jānis Ķuzulis gan uzsver, ka pašlaik šāds nams izmaksātu vismaz četras reizes vairāk, bet toreiz, 20. gadsimta 70. gados, situācija bijusi citāda. Lai visu izdarītu, kā pienākas, nereti nācies izmantot gan radošus risinājumus, gan pazīšanās, bet mājas iemītnieki arī tagad atzīst, ka uzcelts tik labi, cik nu tolaik bijis iespējams.

Rakstnieku mājas projektēšana aizņēmusi aptuveni gadu, atceras Krauklis: "Toreiz jau varēja projektēt un paralēli arī būvēt. Tā lieta bija diezgan liberāla."

Te jāpaskaidro, ka septiņdesmitajos gados Latvijā bija divi lielie arhitekti – Modris Ģelzis un Oļģerts Krauklis –, kas projektējuši daudzas dzīvojamās un publiskās ēkas. "Pēc Oļģerta Kraukļa vadībā izstrādātajiem individuālajiem projektiem celtie dzīvojamie nami (Rīgā Gorkija (tagad K. Valdemāra – aut.) ielā 94, Vesetas ielā 8, Ausekļa ielā 10, Sporta ielā 3 u. c.) raksturīgi ar iejūtīgu kompozicionālo iesaisti apkārtējā apbūvē, ar detalizēti pārdomātiem plānojuma variantiem. [..] Ne kā debesu sapnis, bet kā zemes materiālos un iespējās sakņots reāls mērķis," tā nesen uzceltos dzīvojamos namus 1980. gadā laikrakstā "Cīņa" raksturoja V. Susts rakstā "Talants un laikmets". Krauklis sarunā ar "Delfi" neslēpj, ka viņa darbus ietekmējusi patika pret skandināvu arhitektiem. "Mani profesijas tēvi, tā teikt, kurus es nekopēju, bet kuru idejas man ir tuvas, ir soms Alvars Ālto un dānis Arne Jākobsens, arī ebrejs Ralfs Erskins, kas visu mūžu ir strādājis Zviedrijā."

Padomju laiki vēl daudziem ir atmiņā ar saviem ierobežojumiem, šaurību, trūkumu un nepieciešamību atrast izeju bezizejā. Tāpēc rakstnieku mājas plānojuma vēriens pat vēl mūsdienās ir iespaidīgs. "Šī māja ir interesanta ar to, ka tā sastāv no divām plānojuma grupām. Divās sekcijās ir vienlīmeņa dzīvokļi, bet viena sekcija, kas ir uz dienvidu galu, ir ar divu un trīs līmeņu dzīvokļiem. Vienā tādā dzīvo Māra Zālīte ar Jāni Ķuzuli," stāsta Oļģerts Krauklis.

"Piemēram, Māra Zālīte dabūja vienistabas dzīvokli ar dārziņu pirmajā stāvā – Krauklis bija ieplānojis pirmajā stāvā 2,5 metrus augstu mūra sienu un diviem dzīvokļiem aiz tās dārziņus – tas bija sešdesmit divus kvadrātmetrus liels. Tagad tādi ir trīsistabu. "Hruščovkās" pat četristabu dzīvokļi ir mazāki. Tur [rakstnieku mājā] trīsistabu dzīvokļi bija apmēram 100 kvadrātmetri, bet četristabu – 110 vai 115, un bija arī seši piecistabu dzīvokļi – 125 kvadrātmetrus lieli. Plānojumos Krauklis ir ģeniāls!" uzsver Ķuzulis.

Arhitekts namu projektējis tā, lai nevienā dzīvoklī nebūtu caurstaigājamu istabu, un plānojumos ir arī daudz interesantu telpu risinājumu, piemēram, garderobes telpas, plašas halles un balkoniņi.

"Kāpnes gāja līdz pašai augšai, un uz jumta laikam bija paredzēti kaut kādi veļas žāvējamie, bet to gan tur nebija," nu jau nedaudz sākotnējos plānus piemirsis Krauklis. Savukārt Ķuzulis atceras, ka sākotnēji uz jumta arhitekts pēc savienības pasūtījuma bija ieplānojis arī somu pirti ar prāvu baseinu, bet šo ieceri gan projektu pieņemšanas komiteja noraidījusi, un nācies šo daļu pārzīmēt, ieplānojot trīslīmeņu dzīvokli. "Projekts bija jāsaskaņo ierastajā kārtībā, bet, kad iedeva projektu ar somu pirti uz jumta, visiem bija acis uz kātiņiem. Tā būtu superekstra, bet pie toreizējās hidroizolācijas astotajā stāvā baseins būtu ļoti bīstami," stāsta Ķuzulis. "Tagad arī lifts uziet līdz septītajam stāvam, bet uz astoto stāvu jāiet kājām, dzīvoklis ir pilnībā nodalīts no pārējiem."

Kopumā Krauklis atzīst, ka viņa domas lidojumam citu ierobežojumu nav bijis: "Diezgan brīvi improvizēju un taisīju, kā man likās pieņemami."

Kad māja nāca gatava, sākusies dzīvokļu dalīšana. Tā kā celtniecībai bija divi finansēšanas avoti – lielāko daļu finansēja PSRS Literatūras fonds un mazāko daļu Latvijas Ministru padome (MP) –, MP mājā saņēma 14 dzīvokļus, bet rakstniekiem tika piešķirti 30 dzīvokļi, un vēl bijuši divi dzīvokļi tehniskajam personālam.

Ikvienam, kas vēlējās dzīvokli, bija jāraksta iesniegums Rakstnieku savienībai, kurā jāpaskaidro, kāpēc dzīvoklis nepieciešams un cik dzīvotāju tajā būs. Pēc tam Rakstnieku savienībā izveidota dzīvokļu dalīšanas komisija, kas šos iesniegumus izvērtēja. To vadīja dramaturgs Pēteris Pētersons. "Viņš teica, ka sajukšot prātā, jo tur bija visādas prasības un pretenzijas," atceras dzejniece Māra Zālīte. Bet tad Pētersonam pašam ievajadzējies dzīvokli, jo viņa meitai vecajā dzīvoklī parādījusies alerģija. "Tāpēc pēdējā etapā šīs komisijas priekšsēdis bija Arvīds Grigulis. Komisija tad dalīja, kam vajag, bet rakstnieki visādi centās tur pierakstīt radiniekus, lai dabūtu lielāku," stāsta Jānis Ķuzulis.

Tā kā viņš Krievijā bija tik slavens, viņš nevarēja sagremot, ka kāds viņu nepazīst. Tā viņš nepārnāca uz Latvijas Rakstnieku savienību, jo savienība jau bija Vissavienības un iestāties par jaunu viņam nevajadzēja. Viņš bija īpatnējs cilvēks – strādāja naktīs un gulēja dienās. Mūs kā kaimiņus viņš ļoti respektēja, mani uzrunāja ar "gaspaža" – kā krievu augstākās sabiedrības dāmu. Dzīvokli viņš dabūja uzreiz, kad mēs visi. Tad viņš piezvanīja mums pie durvīm, iepazīstināja ar sevi, ka viņš būs mūsu kaimiņš. Pirmajā brīdī nezināju, kas viņš ir, bet tad jau painteresējāmies..." stāsta Svīre.

Jaunais dzīvoklis bijis plašs un gaišs, tā laika standartiem arī moderns, bet, protams, ar trūkumiem. "Piemēram, tualetē bija redzamas visas caurules, kas nāca uz izlietni. Bet tas jau vien, ka ir izlietne tualetē, tajos laikos bija pārdomāti. Tā toreiz visur nebija, jo parasti tā telpa bija tik liela, ka knapi apsēsties. Vladimirs uztaisīja plauktiņu priekšā caurulēm, bet es nevarēju izdomāt, kādu literatūru tur likt, jo nevar jau tā kolēģus pazemot. Nu, vienīgi savas, bet arī tās negribas. Tad man tur bija kādas divas trīs Kurts-Māleres kriminālromānu grāmatas," stāsta Māra Svīre.

Tas, ka Ķuzulis atsaucies Gunāra Priedes uzaicinājumam strādāt pie Rakstnieku mājas celtniecības, bijis liktenīgs pagrieziena punkts ne tikai viņa karjerā, bet arī privātajā dzīvē. Tieši Rakstnieku savienībā šajā laikā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, jauno dzejnieci Māru Zālīti. "Rakstnieku savienībā mūs nosēdināja pie viena galda. Tāds liels galds ar atvilktnēm vēl no Benjamiņa laika (Rakstnieku savienība tolaik atradās Benjamiņa namā, K. Barona ielā 12, – aut.). Es tam sēdēju vienā pusē, bet viņš – otrā. Jaunos gados daudz nevajag, lai saskatītos," par abu iepazīšanos stāsta dzejniece Māra Zālīte, kas savienībā tolaik strādājusi par tehnisko sekretāri.

Par ienākšanu jaunajā dzīvoklī Māra Zālīte saka: "Man bija ne tikai pirmais iespaids, bet jūtu eksplozija. Es nāku no laukiem, Rīgā man nebija dzīvesvietas. Kad pabeidzu universitāti un kopmītnes vairs nebija pieejamas, 1975. gadā biju diezgan lielā izmisumā. Tolaik visiem bija jāpierakstās kaut kur. Vairākus gadus dzīvoju brīnišķīgās Blauas kundzes dzīvokļa meitas istabiņā pie paša dzelzceļa. Man tur palīdzēja iekārtoties Leons Briedis, kas tur bija dzīvojis. Rakstnieku savienība pa to laiku cēla to māju. Es biju Rakstnieku savienības darbinieks – jau kopš studiju gadiem strādāju par tehnisko sekretārīti, tāds mazs darbiņš, ne jau kādā "činā". Visi jau zināja, ka man ir švaki ar dzīvošanu – tajā meitas istabiņā bija tikai gulta un mazs grāmatplauktiņš, turklāt tas bija komunālais dzīvoklis ar vienu trakojošu veci, krievu oficieri. Par rakstīšanu tur nebija ne runas. Tad pienāca laiks, kad tika gaidīts ģimenes pieaugums, un nācās kaut ko meklēt.

Māra Zālīte un Jānis Ķuzulis. Foto: F64

Lielā laime un sagadīšanās bija, ka tajā laikā tieši nodeva ekspluatācijā rakstnieku māju, kurā bija ļoti dažādi dzīvokļi – bija glaunais gals un vienkāršais gals. Mana laime bija, ka tajā vienkāršajā galā bija vienistabas dzīvoklis. To neviens negribēja, jo visiem bija ģimenes. Mani iedrošināja rakstīt iesniegumu un pieteikties. Teicu – kurš tad man dos dzīvokli! Es jau vēl diez kas nebiju. Visādu laimīgu apstākļu sakritības dēļ es dabūju vienistabas dzīvokli. Jāsaka, ka tādu laimes brīžu dzīvē nemaz nav tik daudz bijis kā toreiz, kad es saņēmu dzīvokļa atslēgas."

Šo pirmā stāva dzīvokli jaunā ģimene iekārtojusi ar īpašu mīlestību, iekopuši dārziņu tā priekšā. Te labprāt pulcējušies arī citi rakstnieki. "Ievācāmies vienistabas dzīvoklī, bet mums ar to pilnīgi pietika. Kad iegājām, bijām tikai divi, bet mūsu dēls Jānis bija pirmais šajā mājā piedzimušais bērns," stāsta Jānis Ķuzulis. "Bija jau daži citi bērni priekšā – Miķelis Fišers, Putniņa Anna, pēc tam piedzima vēl Jakubānam, un citi. Mums bija ārkārtīgi spēcīgs bērnu kolektīvs – "mūsu sētas bērni", kā mēs viņus saucām. Viņi visi pagalmā spēlējās, un barvedis bija Putniņu Anna (dramaturga Paula Putniņa un aktrises Līgas Liepiņas meita, tagad Valmieras teātra aktrise Anna Putniņa – aut.). Viņa bija drusku vecāka un pat tos puikas izkomandēja. Ja vajadzēja kādu kārtību ieviest, tad pateicu Annai, un viss tika izdarīts. Viņi visi bija tādi forši, nebija huligāni. Nāca arī bērni no tuvākajām mājām, jo tur bija laukums noslēgts," stāsta Ķuzulis.

Savukārt rakstniece Māra Svīre atceras, ka laukums mājas priekšā sākotnēji bijis smilšains un bez kokiem un bērniem tur gājis jautri: "Puikas pret to sienu spēlēja bumbu un nodīdīja melnu. Tad kāds iestādīja šos mežvīnus. Kad atnāca režisors Arvīds Krievs, viņš iestādīja kokus. Bet nav labi – tā ir akācija, kas mēnesi gadā ir skaista, bet vienpadsmit mēnešus "pēc suņa"," stāsta Svīre.

Pagalms pulcējis ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos. "Gadījās, ka mēs ar Paulu Putniņu tur stundu stāvējām un pļāpājām. Tas jau bija šajos laikos, kad Pauls bija deputāts. Viņš man vienmēr teica: "Māra, tev ir jānāk politikā!" Un es viņam atbildēju: "Paul, tu mani tā vari uz restorānu aicināt, politikā tā nevar vienkārši ieiet, tur vajag, lai ievēl!" Mums ar Paulu vienmēr bija tāda kaķēšanās. Vienmēr viens otram iebildām. Kaijaks (Māras Svīres vīrs rakstnieks Vladimirs Kaijaks – aut.) kļuva pat greizsirdīgs," smej Svīre. Viņa arī atceras, ka reiz mājas iemītniekiem savienība organizējusi auto vadītāju medicīnisko komisiju turpat pagalmā. Bijis nolikts galdiņš, visi izgājuši pārbaudi, un bijis iemesls kopīgām svinībām.

Taujāta par kaimiņiem, Māra Svīre atceras, ka bieži noraudzījusies, kā pa celiņu pagalmā garām gājis rakstnieks Zigmunds Skujiņš. "Vienmēr elegants. Vasarā retāk te bijām, bet rudenī vai ziemā vienmēr redzējām, kā viņš te iet garām hūti galvā, elegantā mētelī, vai tik nebija arī modes spieķis? Katrā ziņā vienmēr elegants un skaists. Savukārt Jakubāns (publicists Andris Jakubāns – aut.) pavisam nebija elegants. Viņš vienmēr tā lāčoja garām, tādiem lieliem soļiem," stāsta rakstniece.

"Tagad jau 30 gadus dzīvoju tajā pašā mājā, bet citā dzīvoklī," stāsta Māra Zālīte. "Bija tā, ka dramaturgs Harijs Gulbis, kura dzīvoklī tagad dzīvojam, nāca (pie mums) ciemos. Mēs tolaik lasījām lugas viens otram priekšā. Sākumā mājā bija ļoti jauka arī saviesīgā puse. Lugas, man šķiet, sāka lasīt Pauls Putniņš. Toreiz lielajiem dramaturgiem bija tāda tradīcija. Pētersons, Priede, Putniņš, Harijs Gulbis – šī kompānija tika savākta, un tika lasīta priekšā jaunā luga. Autoram tas bija ļoti satraucoši. Tad visi izteicās – pārsvarā, lai neievainotu autoru, bet lai pateiktu kādus ieteikumus. Nevaru teikt, ka tas bija ļoti bieži, bet bija. Pie Putniņa kādas divas reizes, pie Pētersona arī. Man šķiet, ka es tikai vienu reizi lasīju priekšā – šķiet, ka tas bija "Dzīvais ūdens"."

Un šajās ciemošanās reizēs Gulbim ļoti iepaticies mājīgais pirmā stāva dzīvoklītis un Zālītes koptais dārziņš. Kad pēc dažiem gadiem šķīris laulību un palicis viens savā trīsstāvu dzīvoklī, Gulbis piedāvājis Zālītei apmainīties. "Mums jau bija pievienojusies nākamā aktrise (Dailes teātra aktrise, Māras Zālītes meita Ilze Ķuzule-Skrastiņa – aut.), tāpēc mums, četriem cilvēkiem, bija kā bija. Bet nežēlojāmies nemaz," atceras Zālīte. "Teicu, ka nē, negribu gan mainīties. Man bija iekopts dārziņš ārpusē, ar bērnu ratiem ērti. Teicu, ka nemainīšos, jo tik daudz bijām ielikuši no sevis, lai tur visu iekārtotu. Gulbis bija uzaicinājis mūs vēl apskatīties viņa dzīvokli – nu jā, plašāks, jumta dzīvoklis, bet es tik ļoti biju pieķērusies savam. Teicu: "Nē, Harij, mēs tepat paliksim.""

Tā arī palicis, bet pēc pusgada Mārai piezvanījis toreizējais Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Gunārs Priede un teicis: "Mārīt, es tev saku, seko Rainim!"

Zālīte bijusi neizpratnē: ""Kāpēc? Ko?"

"Klausi, ko Rainis saka: "Mainies uz augšu!""

"Tā nu Rainis, Gunārs Priede un Harijs bija tie, kas mani pārliecināja. Tad sekoja pārvākšanās. Bijām visi apmierināti. Tas jau vēl bija padomju laiks – mēs tolaik nesapratām, ar ko atšķiras vienistabas dzīvoklis, kas tev ļoti patīk, no trīsistabu dzīvokļa, kas tev tik ļoti nepatīk. Ka tā ir milzīga naudas starpība. Bet tolaik par to nebija pat runas. Vienkārši apmainījos," stāsta dzejniece.

Rakstnieku mājā 1978. gadā divstāvu dzīvokli komisija piešķīra arī dzejniecei Ārijai Elksnei. Sākumā viņa te dzīvoja kopā ar vīru, operdziedātāju Miķeli Fišeru, un mazo dēlu, tagadējo mākslinieku Miķeli Fišeru junioru, bet pēc sāpīgās šķiršanās – viena, kopā ar dēliņu.

Pēc šķiršanās tautā ļoti mīlētajai Ārijai Elksnei sācies grūts laiks, bet par to zinājis retais. Jāpiebilst, ka tepat kaimiņos dzīvoja arī viņas tuvākās draudzenes, dzejnieces Lija Brīdaka un Olga Lisovska, kas zinājušas par Ārijas slimību un tās saasināšanos, bet palīdzēt nevarēja – iekšējās cīņas vienmēr ir vientuļas. Pēdējos gados Elksne gan lietojusi daudz medikamentu, bet tolaik, pirms 40 gadiem, zāles vēl nebija tik efektīvas kā mūsdienās, un nervu slimība kļuvusi arvien nopietnāka, liekot rakstniecei burtiski apdzist, atceras laikabiedri.

"Viņai bija depresija īpaši smagā formā. Man viens psihiatrs stāstīja, ka tieši no rīta depresija esot vissmagākā, nevis vakarā, kā varētu domāt. Un arī Ārija izkāpa pa logu no rīta," atceras Māra Svīre, Lijas Brīdakas māsa.

Āriju Elksni guļam uz pelēkajām piemājas flīzēm, dodoties savās rīta gaitās, atradis rakstnieks Zigmunds Skujiņš.

Tā bija liela traģēdija, ko vēl tagad spilgti atceras dzejnieces kaimiņi un kolēģi. "Viņa dzīvoja dažus stāvus zemāk. Tas bija ārprātīgs šoks visiem," saka Māra Zālīte. "Pēc tam to pašu izdarīja viņas meita. Tas bija briesmīgi! Es jau Ārijai nekāda draudzene nebiju – tā bija cita paaudze, un viņa bija atturīga, lai ar viņu varētu brāļoties. Vēl tagad ir tāds šoks, kad paskatos tur lejā. Ļoti skumji un traģiski. Visstulbākais bija tas, kā rīkojās valdošā vara tajā reizē. Ārija tomēr bija ļoti, ļoti populāra, bet viņu aizliedza izvadīt no teātra vai universitātes, kā to tolaik darīja ar slavenībām. Viņu kā pašnāvnieci aizliedza! Iedomājieties, kā tāda regresīva reliģiska organizācija. Vēl šodien nesaprotu. Viņu izvadīja no Rakstnieku savienības, kas nevienu neklausīja. Atceros, ka cilvēku rinda stiepās no K. Barona ielas 12 līdz konservatorijai – visu ielu piepildīja tie, kas nāca atvadīties. Tas bija tāds lielais, skumjais notikums mūsu trepēs."

Kā jau minēts, rakstnieku mājai ir trīs sekcijas – kā stāsta dzejniece Māra Zālīte, katrā ir sava kompānija un tuvākos kaimiņus parasti aicina gan uz dzimšanas un vārda dienām, gan citiem godiem. Īpaši pirmajos gados pēc ievākšanās saviesīgā dzīve bijusi visai aktīva. "Mūsu trepēs dzīvo Peters Jānis, Lija Brīdaka, Olga Lisovska, kas arī bija no mana komunālā dzīvokļa pie Blauas kundzes, jau tur bijām sadraudzējušās. Glaunajā galā dzīvoja (gleznotājs un rakstnieks – aut.) Uldis Zemzaris, un viņa dēls Alvis uz jumta (tagad tur nezinu kāpēc vairs nevar iet) uztaisīja gleznu izstādi kaimiņiem. Tas gan bija burvīgi! Tur bija uzaicināts arī Imants Ziedonis – mēs bijām lieli draugi, tāpēc viņš bija klātesošs visās ballītēs," stāsta Zālīte.

"Protams, arī Alberts [Bels], kas bija mans vistuvākais kaimiņš. Sarunas bieži vilkās līdz rīta gaismai. Bija interesanta sadzīve – arī ļoti vērtīgi. Zinu, ka arī mani bērni – Jānis un Ilze – sēdēja un klausījās, es arī ļāvu. Laikam viņus tas interesēja – dažkārt arī aizmiga turpat."

Plašo jumtu varēja izmantot jebkurš, un interesantas atmiņas rakstniecei ir par skaļu bumbas sišanos pret sienu. Nē, tie nebija Svīres minētie bērni. "Manās trepēs dzīvoja Kārlis Sebris, kas bija burvīgs kaimiņš, un Jānis Lūsis ar ģimeni. Viņa sieva Elvīra Ozoliņa, kas arī kādreiz bija ļoti slavena šķēpmetēja, uz jumta trenējās ar pildbumbu. Tad jau bijām augšējā dzīvoklī un jumtam vistuvāk. Protams, ļoti cienīju viņu, bet tie sitieni ar pildbumbu bija diezgan skaļi – pret sienu ar visu spēku. Sadzīves sīkumi," smej dzejniece.

Ne mazums stāstu dzirdēts par padomju drošības dienesta jeb čekas aktīvo darbību, uzmanot rakstnieku dzīvi pat vissīkākajās detaļās, tāpēc loģisks ir jautājums, vai no "stukačiem" arī šajā mājā bija jāuzmanās. Māra Svīre lielajā istabā rāda uz lielās istabas sienu, kur oriģināli bijusi iebūvēta arī tā laika modes lieta – translācija, kas saglabājusies pat līdz visai neseniem laikiem un par ko visu laiku bijis jāmaksā. "Šo māju cēla Litfonds, bet praktiski Rakstnieku savienība, un visiem, kas gribēja, jau bija radio – tādu translāciju nevienam nevajadzēja, tāpēc uzskatījām, ka tā ir noklausīšanās ierīce. Kad pie mums ciemos bija kāda kompānija un sākām stāstīt anekdotes, teicu: "Вася, не записывай! (Vasja, nepieraksti! – krievu val.)"" Tomēr rakstniece atzīst, ka katrā jokā ir daļa patiesības un galīgi no gaisa grābta ideja par noklausīšanās ierīcēm varēja arī nebūt. "Bet nekas nenotika!" saka Svīre.

To, ka čekas pārstāvis mājā ir, zinājuši visi. "Manās trepēs dzīvoja čekas ģenerālis. Neslēpts čekists, šķiet, priekšnieks Baltijā. Ja vienās trepēs dzīvo, gribi vai negribi, jāsatiekas, jāsasveicinās. Bet vairāk neko," atceras Māra Zālīte. Runa ir par čekas ģenerāli, pēdējo Latvijas PSR iekšlietu ministru Bruno Šteinbriku. "Tad vienu reizi, kad jau bija neatkarības laiks un sāka cilāt čekistu lietas, bija gadījums, kur, teikšu, viņam cepuri nost, jo viņš varēja arī citādi rīkoties," stāsta Zālīte. "Toreiz biju Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja, un aktīva. Vienreiz viņš mani satiek: "Klausies, Māra! Pie manis bija (vairs neatceros uzvārdu, bet krievu rakstnieks un deputāts) atnācis un prasa, vai es varu apliecināt, ka Māra Zālīte bija čekas ziņotāja." Viņš teicis, ka nevar ko tādu apliecināt, tādas informācijas viņam neesot. Un tas otrs teicis: "Bet tu varētu uzrakstīt, ka viņa bija!" Un viņš atteicis: "Nu kā tad es tā, mēs te jau cik gadu esam kaimiņi, dzīvojam vienās trepēs, viņa paglauda manu sunīti, kā es tev varu rakstīt tādas lietas?" Viņš atteicās. To es neaizmirsīšu līdz kapa malai. Vēl tagad skrien šermuļi pār kauliem, to atceroties."

Vienreiz ar šo kaimiņu Zālītei sanācis arī komisks gadījums. "Viņš jau no kaut kā baidījās neatkarības laikā, ka būs kādi uzbrukumi vai kas. Viņš dzīvoja divus stāvus zemāk. Tā vienu vakaru viņš zvana man, dzejniecei (vīrs nebija mājās):
"Māra, atvaino, bet pie manām durvīm kāds stāv. Un ilgi jau."

Saku: "Nu, un ko es tur varu darīt?"

"Tu varētu klusiņām pa trepēm paiet un paskatīties, kas tas ir."

Viņš ir čekas ģenerālis! Īstenībā, viņš mani apdraud, ja nu tur tiešām kāds stāv. Bet es esmu tik apjukusi, ka tiešām eju. Klusi lavos tos divus stāvus, bet tur neviena nav. Uzeju atpakaļ un viņam piezvanu, ka neviena nav.

"Tas nevar būt! Paskaties vēlreiz. Varbūt viņš tevi redzēja un aizmuka."

"Nē, nu es jau esmu vakara drēbēs, tur nav neviena!"

"Nu, es tevi ļoti lūdzu. Vai tad grūti?"

Eju. Bet nav tur neviena. Paskatos tā uzmanīgāk un redzu, ka viņa durvju "actiņa" ir aizlīmēta ar košļājamo gumiju. Viņš, nabags, bija trīcējis iekšā tā dēļ."

Arī Māra Svīre it labi atceras šo čekas ģenerāli. Viņam bijis sunītis, un tāpēc Šteinbriks pagalmā bieži redzēts runājamies ar Kārli Sebri, kam arī bijis suns. Jāpiebilst, ka tieši Šteinbriks bijis tas, kas aktierim četrkājaino draudzeni uzdāvinājis. Šī iemesla dēļ, kad aktieris gājis ar to pastaigāties, asākas mēles pat aiz muguras sačukstējušās: "Re, kur mazā čekistiene iet!" rakstā žurnālā "Privātā Dzīve" smejot atcerējies publicists Ēriks Hānbergs.

Deviņdesmito gadu Rīgu daudzi atceras kā visai kriminālu – netrūka ne laupīšanu, ne reketa un šāvienu. Arī Vesetas ielas nams neizspruka sveikā. 1994. gada augustā jaunais žurnālists Uldis Rudaks laikrakstā "Diena" raksta par publicista Jakubāna dzīvokļa apzagšanu: "LR Iekšlietu ministrijas operatīvā informācija vēsta, ka 18. augustā laikā no pulksten 16 līdz 19 uzlauzts un apzagts A. Jakubānam (1941) piederošais dzīvoklis Vesetas ielā 8. Nozagts videomagnetofons JVC, videokamera JVC, melns lapsādas 50. izmēra sieviešu puskažoks, sieviešu zābaki, melns vīriešu puskažoks un sešas sudraba tējkarotes." Rakstā pieļauts, ka šis noziegums ir saistīts ar citu uzbrukumu un varētu būt mēģinājums iebiedēt laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" redakciju.

Arī Zālītes ģimenes automašīna nozagta tajā laikā.

Mēs uz grīdas atradām to lodi. Izsaucām policiju, kas atbrauca pēc nezin cik stundām. Policists teica, ka viņš ļoti steidzas, vēl jāiet skatīties kaut kur tur nozagtu palagu. Teicu: "Piedodiet, vai jums nešķiet, ka ir liela starpība starp nozagtiem palagiem un miera laikā šāvienu logā?" Nu jā, tā ir. Pēc tam jau zvanīja citi kolēģi (es pati to nedarīju), šķiet, Reinikam (ilggadējais Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks – aut.), un viņš man teica, lai neuztraucos, ka visu noskaidros, man neesot jābaidās. Tas viss ir vēl miglā tīts līdz pat šai dienai," stāsta dzejniece, gan piebilstot, ka šis bijis viens gadījums un kopumā dzīve Vesetas ielā bijusi mierīga.

Deviņdesmitie gadi nākuši ar daudzām sadzīviskām problēmām un zināmu atsvešinātību kaimiņu starpā. Kopīgo ballīšu kļuvis arvien mazāk. "Deviņdesmitajos gados, kad vienkārši nedrukāja [grāmatas lielā tirāžā], savukārt izdevniecība "Liesma" izputēja un palika tikai tikko nodibinājies Preses nams, kam nebija rocības, man arī izdeva grāmatu par 180 latiem [honorārā]. Tad rakstnieki aizgāja no šīs mājas, jo nevarēja samaksāt. Tolaik vēl nebija tik traki dārgi šie dzīvokļi kā tagad, bet bija dārgi. Rakstniekiem vienkārši nebija naudas, tāpēc šī māja faktiski mainīja īpašniekus. Te dzīvokļus nopirka ļoti naudīgi cilvēki," stāsta Māra Svīre.

Mākleru portālos pieejamā informācija liecina, ka pašlaik Vesetas ielā 8 dzīvokļu cenas svārstās no 134 tūkstošiem eiro līdz 290 tūkstošiem eiro. "Gada laikā vidēji pārdošanā pieejami 2 līdz 4 dzīvokļi ēkā," teikts "adreses.jautajums.lv". Tuvējās mājās dzīvokļu cenas par kvadrātmetru gan ir nedaudz augstākas.

Ja sākumā šajā mājā rakstniekiem bija 30 dzīvokļi, tad pašlaik, pēc Ķuzuļa un Svīres aprēķiniem, namā atlikuši vien četri rakstnieki. "Pagājuši 42 gadi. Pirmie pārdeva tie, kam bija piecistabu dzīvokļi, – (Imants) Auziņš, (Māris) Čaklais un citi. Viens otrs gan vēl ir, kur pats rakstnieks ir aizgājis mūžībā, bet viņa ģimene tur vēl dzīvo," stāsta Jānis Ķuzulis.

Pašai mājai lielu vainu neesot arī tagad. "Simt gadus šī māja stāvēs, tur nav ko runāt! Problēma ir, vai tā ir siltumnoturīga," stāsta Jānis Ķuzulis. Esot bijuši mēģinājumi iesniegt projektu mājas siltināšanas atbalstam no Eiropas līdzekļiem, lai saņemtu līdzfinansējumu, bet vairāki mājas iedzīvotāji to noprotestējuši. Tā nu ideja pirms vairākiem gadiem izgāzusies. Bet nu šī iecere atkal atgriezusies dienaskārtībā. Pašlaik māju apsaimnieko īpašnieku biedrība.

Savukārt mazais veikaliņš, kas atrodas sētas pusē un kur daudzus gadus padomju laikos steidza pastmarku krājēji, jo tur atradās Filatēlistu biedrības veikals, vēlāk neskaitāmas reizes mainījis saimniekus. Šeit bijusi gan frizētava, gan salons, gan veikaliņš, stāsta Māra Svīre. "Neviens tā arī neiedzīvojās, tur ir ļoti klusa vieta, nekas nesanāk."

Kad uzcēla māju, bērnudārzs iepretim jau bijis, bet nesen uzceltā "Rietumu bankas" augstceltne tagad aizsedz skaistos saulrietus. "Ilzei Zemzarei, Ulža Zemzara sievai, ļoti nepatīk šī "Rietumu bankas" ēka pretī, jo te bija brīnišķīgi saulrieti. Stūrī gan vēl var redzēt arī tagad. Ziniet, man gan patīk šīs lielās mājas. Es jūtos, ka dzīvoju pilsētā!"

Māras Svīres un Vladimira Kaijaka dzīvokļa sienas rotā pazīstamu Latvijas mākslinieku gleznas un fotogrāfijas, kam katrai ir savs stāsts – dažas paši izvēlējušies, citas dāvinātas. Interesanti, ka precoties abi nolēmuši nevis pirkt gredzenus, bet gan tieši gleznu. Tā bijusi Valda Kalnrozes glezna. "Viņa meita strādāja Radio, un bijām kolēģes. Kalnroze negribēja pārdot savas gleznas, bet es ar Rozīti sarunāju, lai viņa tēvu pierunā. Aizgājām un to nopirkām. Kad atnācām mājās, mamma teica: "Jā, glezna jau ir laba, bet vai tad tiešām gredzenu nebūs?" Nopirkām arī gredzenus. 40. dienā, kad apglabājām Vladimiru, es savu gredzenu noņēmu," stāsta Svīre. Savukārt savu gleznu atdevusi dēlam Mārim.