Aktieru un mākslinieku atpūtas un jaunrades nama "Rūķīši" atrašanās vietu savulaik izvēlējies pats Smiļģis – apbraukājis vairākas vietas, nekādi nav varējis izšķirties, tāpēc piesēdis mežmalā uzēst līdzpaņemtās sviestmaizes un apdomāties – līdz ieraudzījis 1927. gadā celto namu (pēcāk tas ieguva ziemas mājas titulu) ar trim veciem ozoliem blakus (pēcāk viens no tiem kļuva par Ēvalda Valtera ozolu). Bijis skaidrs acumirklī, ka šī ir īstā vieta. Tā 1966. gadā "Rūķīši" kļuva par Latvijas Teātra darbinieku savienības atpūtas bāzi, uz kurieni atpūsties un strādāt brauca mākslinieki no visas Latvijas, kā arī Padomju Savienības.

Sākotnēji "Rūķīšu" ziemas mājā bija vien astoņas istabas, bet pēcāk tika piebūvēta vasaras māja ar vēl septiņām istabām. Projekta autori ir arhitekti Modris Ģelzis un Ojārs Dombrovskis. Ģelzis uzskatāms par ražīgāko savas paaudzes arhitektu, un pie nozīmīgākajām projektētajām ēkām jāmin Dzintaru koncertzāle, Valmieras teātris un Filharmonijas koncertzāle. Savukārt Dombrovskim pieder kinoteātra "Palladium" un Drāmas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) Mazās zāles un kafejnīcas interjera projekti.

Kopš 2003. gada "Rūķīšos" saimnieko Maija un Valdis Martinsoni, kuri kompleksu pārpirka no Teātra darbinieku savienības. Tiesa, "Rūķīši" viņiem neuzgāzās uz galvas vienā dienā no skaidrām debesīm – taciņa jau bija iemīta. 1992. gadā tika pieņemts lēmums par mākslinieku jaunrades un atpūtas namu likvidēšanu, tāpēc turpmāk "Rūķīšiem" sevi bija jāuztur pašiem. Tas gan pārāk labi nesekmējās, tāpēc toreizējā Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Lolita Cauka pieņēma Maiju darbā par pārvaldnieci, jo turpat netālu viņa jau dūšīgi saimniekoja savā viesu namā "Trollīši", turklāt bija izdaudzināta kā lieliska ēdinātāja.

Savukārt pēc tam, kad pēkšņi uzradās 1927. gadā celtā nama mantinieki no Kanādas, bija jāizšķiras par "Rūķīšu" turpmāko likteni. Tā kā Teātra darbinieku savienība vairs nevarēja atļauties namu atpirkt, tad piedāvāja to darīt Maijai un Valdim. Tā kā vieta sirdij tuva un darīšana zināma, ilgi nav domājuši – ņēmuši kredītu un pirkuši nost.

Tiesa, tā kā "Rūķīšu" labiekārtošanā līdzekļi gadiem netika ieguldīti, visa peļņa aizgāja uzreiz labiekārtošanā. Turklāt pirkuma līgums paredzēja, ka vēl 10 gadus jebkurš Teātra darbinieku savienības biedrs var "Rūķīšos" bez maksas atpūsties un rīkot pasākumus, kā arī tiks saglabāts nama vēsturiskais veidols. Tas nudien darīts godam, ar milzu pietāti izturoties gan pret vēsturisko eksterjeru, gan interjeru.

Piemēram, pagalmā arvien aplūkojama tēlnieces Valentīnas Helmūtes bronzā kaltā skulptūra "Mūza", kas palīdzējusi "Rūķīšu" atpūtniekiem smelties ierosmi jauniem darbiem, savukārt atpūtas nama centrālajā telpā ar kamīnu, kur norisinājušās maltītes, pasēdēšanas un arī dzīrošana, laiks, šķiet, ir apstājies – ideālā stāvoklī saglabāti oriģinālie koka līstīšu griesti un dažādi dekoratīvie interjera elementi.

"Šeit bija padomju laika smaka ar veco varselīnu vēl uz grīdas. Jumts bija jāliek, logi un durvis jāmaina. Tas nemaz nav izstāstāms! Daudzi man teica – par to naudu tu būtu jaunu māju nopirkusi! Viss bija traki!" atminas Maija, kura "Rūķīšus" labi zina jau kopš bērna kājas un vienmēr vēlējusies tur nokļūt.

"Manas tēva mājas bija šeit. Kad biju pavisam maza, zirga vāģa ratos kratījāmies uz vienīgo veikalu. Braucām pa šo te pašu ceļu – toreiz priekšā bija žogs, viss aizstādīts, neko nevarēja redzēt. Un es pie sevis domāju – kaut nu pa šķirbiņu varētu ko ieraudzīt! Man šķita, ka aiz tā žoga ir pilnīgi cita un skaista pasaule. Savukārt no otras puses lejā pēc 300 metriem ir Gauja, gar kuru arī bija vecs ceļš, pa kuru tagad gan vairs nedrīkst braukt, bet tolaik no turienes varēja redzēt šīs gaišās akmens trepes un māju. Kad nācām no Sēnītes autobusa pa to ceļu uz mājām, vienmēr domāju par to, kā gribētos tur nokļūt."

Sapnis kļuva par īstenību, un saimniekošana, pirms pasauli piemeklēja pandēmija, ritējusi pilnā sparā – nebija pat nepieciešama reklāma. Ziņas par vietu, apveltītu ar īpašu auru, gājušas no mutes mutē, neaizmirstot arī pieminēt bagātīgo ēdināšanu. Rīkoti gan kāzu banketi un dažādas svinības, gan braukuši atpūtnieki no Latvijas un ārvalstīm, gan rīkotas nometnes un korporatīvie pasākumi. Daudzi gan nemaz nezināja, kādā vēsturiskā namā nokļuvuši, – vien retais kaut ko pa ausu galam bija dzirdējis, tāpēc saimniece katram viesim sniedza īso kursu Latvijas kultūras vēsturē. Tiesa, kā saka pati Maija, – viņa "Rūķīšos" nav saimniece, bet gan kalpo.

Sadzīve "Rūķīšos" bijusi gan radoša un produktīva, gan jestra un pārsteigumu pilna. Vasaras bija paredzētas atpūtai, savukārt ziemas – darbam. Lai nokļūtu "Rūķīšos", bija jāpiesakās Teātra darbinieku savienībā, un pozitīva lēmuma gadījumā varēja mēnesi bez maksas dzīvot teju kā niere pa taukiem. Par atpūtniekiem gādāja augstas klases viesu nama cienīgs personāls – bija gan savs dārznieks, gan kurinātājs, šoferis, vairākas istabenes un virtuves darbinieces. Savukārt īpaša ekstra, ko varēja izbaudīt "Rūķīšu" vasaras sezonas iemītnieki, bija ikdienas pusdienu brauciens ar mikroautobusu "Latvija" uz leģendāro modernisma pērli – restorānu "Sēnīte".

"Vasarās šeit atpūtās – pastaigājās, ogoja, sēņoja. Lilita Bērziņa staigājusi pa mežu laka kurpēs un zīda kleitā, aizgājusi līdz Gaujai, nākusi atpakaļ padzert kafiju, tad uz "Sēnīti" pusdienās," stāsta Maija. Savukārt ziemās "Rūķīšu" klusumā un mierā iedvesmu smēlušies rakstnieki. Pauls Putniņš, kurš sezonāli dalījis istabu ar režisori Felicitu Ertneri, "Rūķīšos" sarakstījis lielāko daļu savu lugu, savukārt luga "Šis dievišķais tuk-tuk" nosaukumu ieguvusi, pateicoties "Rūķīšu" zīlītēm, kuru tur bijis ka biezs. Viņu arīdzan iedvesmojis aiz istabiņas loga redzamais ozols – to dramaturgs dēvējis par savu draugu.

Kā stāsta tagadējā atpūtas nama saimniece Maija, uz "Rūķīšiem" vaļoties braukuši mākslinieki arī no toreizējās Ļeņingradas, Maskavas un citām Padomju Savienības vietām: "Pat Pugačova te ir bijusi – septiņdesmitie gadi bija ziedu laiks. Tad te bija slēgtā teritorija, vārti ciet. Šeit brauca lielie mākslinieki, jaunie nemaz te nebrauca." To Latvijas simtgades pasākumā, kas norisinājās "Rūķīšos" un apvienoja bijušos atpūtniekus un darbiniekus, apstiprināja arīdzan aktieris Juris Kalniņš (viņš arī tagadējā "Rūķīšu" saimnieka Valda Martinsona brālēns): "Te notika lielo mākslinieku saieti. Mums, zaļajiem gurķiem, "Rūķīši" bija tabu."

Savukārt jau atjaunotās brīvvalsts laikā "Rūķīšos" viesojusies un atpūtusies arīdzan pasaulslavenā latviešu dejotāja Vija Vētra. Viņai tik ļoti tur paticis, ka sacījusi – vēl apprecēšoties un rīkošot tur kāzas. Par to liecina arī ieraksts biezajā "Rūķīšu" viesu grāmatā, kas pilna ar kultūrvēsturiskām liecībām.

Gana būtisku un no atmiņas neizdzēšamu dzīves daļu "Rūķīši" ieņēmuši aktrises Līgas Liepiņas, filmu "Četri balti krekli" un "Pie bagātās kundzes" zvaigznes un dramaturga Paula Putniņa sievas, dzīvē.

"Putniņu Pauls uz "Rūķīšiem" brauca strādāt – tad mēs ar bērniem arī šad tad aizbraucām pa pāris dienām padzīvot, kad nebija izrāžu. Pa dienu viņi visi strādāja, bet vakaros kopīgi virtuvē taisīja ēst, un tad bija lielās pārrunas līdz vēlai naktij. Katru nakti jau ne, bet kopumā tur valdīja tāda kolosāla un radoša atmosfēra. Pa vasaru dzīvoja teātra cilvēki, bet pa ziemu – rakstnieki. Un tad reizi nedēļā sagāzās vesels bars baletnieku un svinēja savu vienīgo brīvo dienu. Ballējās hallē pie virtuves – šņabi dzēra un izlādējās," atminas aktrise, kura uz "Rūķīšiem" atpūsties un apciemot vīru braukusi ik ziemu kopš septiņdesmito gadu sākuma līdz pat Atmodai.

"Mēs dzīvojām atsevišķā istabiņā – viņš savā strādāja, bet mēs ar bērniem atpūtāmies. Tur ir kolosāls mežs, bērni dzīvojās pa āru, tolaik bija arī kārtīgas ziemas – viss sasnidzis. Ziemassvētkos esam pat ārā svecītes eglītē dedzinājuši. Galvenokārt jau tur tika braukts bērnu dēļ. Uztaisīju tad Paulam arī kādu ēšanu. Viņš vispār bija ļoti pieticīgs – pietika speķi uzcept ar kartupeļiem, kādu olu, pats neko vairāk ne. Tad es uzvārīju viņam kādu zupu, kad aizbraucu."

"Rūķīšos" dzimušas arī zīmīgas draudzības, piemēram, ar rakstnieku un scenāristu Artūru Snipu. "Viņi tur ļoti sadraudzējās, braucām pēc tam ciemos viens pie otra. Marģeris Zariņš arī tur brauca rakstīt. Tās bija garas un lielas diskusijas. Protams, runāja lielākoties Pauls un Marģeris, es tikai klausījos. Bija šausmīgi interesanti. Protams, ka par politiku. Kā viņi strīdējās! Kolosāli! Vēl tur regulāri bija Sarmīte Ēlerte, kura tajā laikā bija kinokritiķe. Strīdējās par filmām. Gundega Repše arī tur bieži brauca."

Tiesa, starp "Rūķīšu" iemītniekiem valdījusi liela cieņa – visi ļoti cienījuši pārējo radošo cilvēku privāto telpu un laiku, darba laikā cits citu nav traucējuši. "Pa dienu bija klusums. Satikās vakarā, kad bija pastrādājuši. Tad runājās un strīdējās par politiku – kārtīgi, riktīgi, līdz ārprātam. Ja iekaisa vai paņēma šņabi, varēja nosēdēt arī līdz rītam, bet dzerstīšanās nebija. Brauca tomēr strādāt. Pārrunas bija arī bez šņabja. Turklāt bija arī ausis, kuras tur regulāri dzīvojās un kurām bija jāziņo, bet tas gan īpaši netraucēja. Piedomāja bišķiņ, protams, bet diži neņēma viņus vērā. To jau tikai vēlāk atklāja, kurš tur bija un kurš tur nebija. Aizdomas, protams, bija jau toreiz," atklāj Liepiņa.

"Rūķīšos" notika arī jaunāko daiļdarbu lasījumi. Nešķirama kompānija bija Pauls Putniņš, Pēteris Pētersons, Gunārs Priede un Harijs Gulbis, kuri allaž turējušies kopā: "Viņi viens otru kritizēja, bet kritiku nekad nepieņēma. Viņu draudzība bija ļoti forša, bez konkurences. Acīmredzot katram bija tik ļoti liela pārliecība par sevi, ka nebija pamata uztraukumam. Uzklausīja cits citu vienmēr, bet neko savos darbos nemainīja."

Pašai spilgta atmiņa ir par slaveno restorānu "Sēnīte", uz kurieni "Rūķīšu" vasaras atpūtniekus vizināja pusdienās: "Sēnītē tikko uzceltajā restorānā svinējām filmas "Četri balti krekli" pirmizrādi. Tas bija notikums! Filmu pēc tam uzreiz aizliedza, bet pirmizrādi mēs nosvinēt paspējām. Bija noīrēts viss restorāns, sanākuši bija visi, kas pie filmas strādāja. Tur viss bija ļoti augstā līmenī. Gājām citreiz ar bērniem ar kājām no "Rūķīšiem" uz veikalu pēc gaļas un žāvētām vistām."

Vaicāta, vai nekad nav bijis "cemmes", ka Pauls tik daudz laika pavadīja "Rūķīšos" strādādams, aktrise atbild noliedzoši: "Nē, es to sapratu. Radošo cilvēku dzīve jau tā arī paiet. Kad man bija filmēšanas, tad pazudu es. Mamma tikmēr palīdzēja bērnus vāķīt – šādā veidā tajos laikos dzīvoja. Varbūt tas nemaz nav slikti – ja viens gar otru visu laiku neberzējas, tad arī mazāk kašķējas. Ļoti grūti ir visu laiku būt kopā, tad sākas kašķi ne no kā. Turklāt radošiem cilvēkiem, lai kaut ko uzrakstītu, vajag izolēties. Komunālajā dzīvoklī tu neparakstīsi. Mēs Rīgā sākumā četri dzīvojām vienā istabiņā, līdz tikām pie dzīvokļa Vesetas ielā!"

""Rūķīši" bija mūsu teātra un kino dramaturgu darbnīca, kur autori ieradās, lai atslēgtos un atdotos darbam, bet bieži vien prieks par jauko kompāniju ielauzās kā nelūgts viesis," atceras savulaik biežs "Rūķīšu" ciemiņš – režisors Jānis Streičs. "Taču labs labu nemaitāja, un "Rūķīšos" tapa gan labi scenāriji, gan izcilas lugas." Parasti Streičs viesojies pie sava laba drauga dramaturga Paula Putniņa, taču spilgtākā atmiņa saistoties ar Lilitas Bērziņas 70 gadu jubilejas svinībām, kas notikušas "Rūķīšos".

"Bezgalskaista viņa tur stāvēja tumši zilā samta kleitā, sudraba vainagu galvā un ieveidotiem matiem. Tas bija neaizmirstami! Viņa mani tur mīļi sagaidīja un apkampa, pateicās," atminas režisors, kurš aktrisi dievinājis kopš bērnības, un, tieši pateicoties viņam, atklājies viņas neparastais kino talants – vispirms filmā "Mans draugs – nenopietns cilvēks", kam sekoja "Teātris" un "Nepabeigtās vakariņas", bet kinokarjeras virsotne un reizē arī atvadas bija Mirttantes loma komēdijā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā".

Tiesa, Smiļģa primadonna "Rūķīšos" izvēlējusies gaužām vienkāršu atpūtu – jo īpaši sirdij tuva bijusi sēņošana. Kopā ar Felicitu Ertneri mēgušas stundām ilgi klaiņot pa mežu un kaismīgi diskutēt gan par teātri, gan mākslu. Nu "Rūķīšos" viņai ierīkota piemiņas istaba ar 13. numuru – to viņa pati izvēlējusies vēl tad, kad "Rūķīši" tika būvēti, un citā istabiņā nekad nepalika, savukārt 14. numurā allaž mitinājās Ertnere.

Siltas atmiņas ar "Rūķīšiem" saistās arī Jaunatnes teātra aktrisei Antai Krūmiņai, kura tur pavadījusi pa mēnesim 1970. un 1971. gada vasarās. Ilgāk un biežāk gan ne – bija pienākums pret mammu, sienu un govi. "Rūķīšos" vasaras parasti pavadīja tie, kuriem nebija lauku īpašumu, kur atpūsties vai būtu jādara obligātie lauku vasaras darbi.

""Rūķīšos" bija kā smalkā restorānā – viss pēc izvēles, ļoti garšīgs un cēli pasniegts pie speciāli sagatavotiem galdiem, kur sēdēja lielas personības, – mēs tur no Jaunatnes teātra jutāmies kā tādi sušķi! (smejas) Brokastis un vakariņas bija uz vietas, brīnišķīga saimniece, kas visu laiku dzīvoja turpat, cepa pankūkas, vārīja putras, viss bija ļoti garšīgi. Savukārt apartamentos pēc tam taisīja stiprāku kafiju vai kafiju ar jumtiņu – kas to lai zina, kas notika istabiņās! Smalkākais pasākums, protams, bija brauciens uz restorānu "Sēnīte", kur bija pusdienas. Ja restorānā pusdieno Lilita Bērziņa, Felicita Ertnere un vēl ierodas Pēteris Lūcis, tad vispār visi žilbst un ģībst!"

Lūča ierašanās "Rūķīšos" Antai Krūmiņai palikusi jo sevišķi spilgtā atmiņā: "Kad dabūja zināt, ka tūlīt atbrauks Pēteris Lūcis, visas dāmas kļuva ļoti spriganas un gatavojās viņa sagaidīšanai. Nākamajā rītā otrajā stāvā atvērās logs, un tur skaļā balsī visu pasauli uzrunāja Pēteris Lūcis. Katrā ziņā tas skanēja pāri visai ielejai līdz pat Gaujai. Tas bija tik skaisti un vareni! Ja tanī brīdī gadījās būt ārā, pļaviņā lejā, tad, paskatoties uz viņa dižo stāvu tur augšā, šķita, ka mūs, mirstīgos, uzrunā teju pats varenais Dievs!"

Vasarīgās dienas "Rūķīšos" tika aizvadītas darbīgi un radoši – garās pastaigās pa mežiem vai gar Gauju, sauļojoties, ogojot, dāmas adīja un tamborēja. "Tur vispār visi bija ļoti aizņemti. Atceros, ka dāmas no Liepājas teātra no agra rīta jau bija salasījušas visādas zālītes – ceļmallapas, virzu un ko tik vēl ne – un spieda sulu. Manā skatījumā – zaļu žļergu! (smejas) Vispār tās vasaras bija ļoti, ļoti gaišas. Ciemos nāca gan Dimiters no savām netālajām mājām un Artmane, gan radio galvenais režisors Osvalds Krēsliņš. Valdīja ļoti radoša gaisotne – pārrunāja grāmatas, mākslu. Satikšanās un čalošana notika galvenokārt vakaros pie kamīna," stāsta aktrise, kuru atminamies kā Vinniju Pūku, Čigānmeitēnu Ringlu un Pepiju Garzeķi.

Tiesa, vakarēšana bieži vien sadalījusies pa divām frontēm. Viena daļa dzīvi svinēja lejas stāva zālē pie kamīna, savukārt dāmas "klusiņām un laikus" devušās vakarēt uz otro stāvu, kur tagad ir izveidotas Lilitas Bērziņas un Felicitas Ertneres piemiņas istabas: "Tagad man ir aizdomas, ka viņas brīnišķīgi pavadīja vakara stundas savā sabiedrībā, klusām un mierīgi. Tur bija interesantas runas un brīva atmosfēra, bet nekas tāds tur nenotika. Otrā stāva primadonnas bija primadonnas – pret viņām visi ar lielu cieņu attiecās. Bet viņas jau nespēlēja primadonnas, viņas bija absolūti ikdienišķas. Tikai attieksme pret viņām bija tāda bijīga – kā tad es iešu numuriņā pie viņām runāties? Liela cieņa un apbrīna bija."

Vaicāta, vai nekad starp radošajiem un dažādus teātrus pārstāvošajiem aktieriem neizcēlās kādas domstarpības, aktrise atbild noliedzoši: "Nebija strīdu ne starp tautībām, ne starp teātriem – visi "Rūķīšos" jutāmies kā viena saime. Tādai sugai kā aktieri visā pasaulē ir viena nots, viena elpošana, un, nonākot vienādos apstākļos, ir viena jušana. Vienā teātrī varēja būt greizsirdība vienam pret otru, šķelšanās un rīvēšanās – tas ir normāli, bet, nonākot ārpusē vienādos apstākļos, – ko tu tur šķelsies? Ja nepatīk, tad brauc prom! (smejas) Visi bija it kā kopā, bet tajā pašā laikā katrs individuāli darīja to, ko pats grib. Iejaukšanās no malas nebija. Un žilbinošākais bija tas, ka tu biji apgādāts no galvas līdz kājām. Absolūta Dieva auss! Tā patiešām bija atpūta – tev nebija jādomā ne par ko. Viss notika it kā pats no sevis!"