Milzu dzīvokļi un AMBĪCIJAS
Komponistu un mākslinieku māja
Sabīne Košeļeva
"Delfi" žurnāliste
Andra Briekmane
"Delfi" žurnāliste
No ārpuses visai askētiskais gaišu ķieģeļu nams Āgenskalna ielā 29 diez vai nezinātājam liktu atskatīties un aizdomāties, ka tā "vēderā" slēpjas gan ļoti plaši un grezni dzīvokļi, ko padomju laikos piešķīra kultūras darbiniekiem, gan tādi neparasti objekti kā somu pirts pagrabā, kur kādreiz notikušas trakulīgas viesības, un viena no pirmajām privātajām apakšzemes stāvvietām Rīgā. No nama jumta paveras fantastisks skats uz Daugavu un plašu apkaimi. Bet ieejot kāpņu telpā, vēl tagad uz pastkastītēm redzami tādi atpazīstami vārdi kā Kairiša, Lejaskalns un Stengrēvics, te dzīvojuši arī slavenie mūziķi kā Aleksandrs Kublinskis, Uldis Stabulnieks un citi.
BRIESMĪGA DAŽĀDĪBA
Kā lai visu saliek reālā mājā?
Īpaši nami ar mākslinieku darbnīcām par speciālo fondu (Mūzikas, Mākslas, Literatūras un citu) līdzekļiem būvēti visā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs. Ne tikai Rīgā, bet arī Austrumberlīnē, Minskā, Pēterburgā, Maskavā, Viļņā, Biškekā, Krasnodarā un daudz kur citur tā sauktajos jaunajos rajonos starp "kastīšmāju" standarta namiem redzami arī dzīvokļi un darbnīcas ar plašiem logiem un augstiem griestiem. Mūsdienās daudzas no šīm darbnīcām jau sen kā "ierakstījušās" privatizācijas shēmās, mainījušas īpašniekus un kļuvušas par smalkiem "penthouse" dzīvokļiem cilvēkiem, kam ar mākslas tapšanu tieša sakara ir maz, savukārt citur šajos dzīvokļos joprojām mīt mākslinieku, rakstnieku un komponistu pēcteči, kuru bērnība pagājusi bohēmiskā un radošā gaisotnē.
Āgenskalna ielas nama projekta autore ir arhitekte Vera Savisko, bet tā pasūtītāja bija Rīgas izpildu komitejas Kapitālās celtniecības pārvalde dzīvokļu celtniecības kooperatīva "Mākslinieks" uzdevumā. Šis nams jau no paša sākuma bijis neparasts ar to, ka tika paredzēts kā dzīvokļu kooperatīvs, un arī tagad tā fasādi rotā plāksnīte ar uzrakstu "DZĪKS "Mākslinieks"" (Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība).
"Āgenskalna ielas vienā pusē ir, tātad, Priežu masīvs ar tā četru un piecstāvu pirmspaneļu ēras ķieģeļu ēkām, otrā – savrupi izvietotu mazstāvu ēku rinda," žurnālā "Māksla" 1979. gadā par tikko uzcelto namu rakstīja Jānis Piesiņš, apsveicot tā atšķirīgumu salīdzinājumā ar tā laika tipveida ēkām. "Jaunā ēka ir savrupa, tai nav bloksekciju ēkām raksturīgo bezlogu gala fasāžu, kaut arī tā sastāv no divām vienādām sekcijām. Tās visai plastiskas, piedevām bloķētas ar dažādu atkāpi no ielas. Savrupības iespaidu palielina terases, mazākā – ielas pusē pie ieejas, lielākā – aiz ēkas uz daļēji iedziļinātās garāžas jumta. Plašas terases iežogojums stingri nodala ēkas teritoriju no apkārtnes."
Šajā vietā, toreizējā Ļeņingradas rajonā, iepriekš atradušās vecas noliktavas, bet tālāk uz dzelzceļa pusi – patīkams privātmāju rajons. Kā intervijā portālam "Delfi" stāsta mājas arhitekte Vera Savisko, tieši nama celšana pretī jau labi zināmajam "Āgenskalna priežu" masīvam radījusi ne mazums galvassāpju, jo to iedzīvotāji iesākumā bijuši pret šādu ēku kaimiņos. "To māju man vajadzēja skaņot neiedomājami daudzas reizes. Pirmkārt, cilvēki, kas dzīvoja blakus piecstāvu mājās, bija neapmierināti, ka viņiem tagad kaut ko tādu augstu ceļ priekšā. Tāpēc man vajadzēja pierādīt, ka projektā viss ir pēc normām un ka mēs viņus neaizēnojam. Sākumā tur tiešām bija plānota piecstāvīga ēka, bet, ja parādās astoņi, deviņi stāvi, tad... it kā saprotams, ka cilvēkiem nepatīk," atceras Savisko.
Dzīvokļu sadalīšana sākusies vēl pirms mājas celtniecības un izraisījusi karstus strīdus un intrigas. "Pasūtītājs bija Rīgas izpildkomiteja, kas saaicināja uzņēmumus, kuri katrs ar savu artavu nodrošināja, lai māja ātrāk taptu. Un, protams, Mākslinieku savienības iekšienē norisinājās amata brāļu pilsoņu kari – kurš rindā ir pirmais un kuram vajag vairāk, kam bērni dzimst steidzīgāk par pārējiem," stāsta tēlnieks Igors Dobičins, Latvijas Mākslinieku savienības prezidents. "Dalīšana nenorisinājās miermīlīgi. Bija kopējā Mākslinieku savienības rinda, bet bija arī Mākslas fonda rinda. Un katrā kombinātā bija rinda. Bija gan mākslinieki, gan arī cilvēki, kuri strādāja attiecīgajās iestādēs – grāmatvedība, vadība. Dalīja pēc principa "jūsējiem un mūsējiem", diviem no mūsējiem un diviem no "nabagiem"[..]
Dzīvokļu sadalīšana sākusies vēl pirms mājas celtniecības un izraisījusi karstus strīdus un intrigas. "Pasūtītājs bija Rīgas izpildkomiteja, kas saaicināja uzņēmumus, kuri katrs ar savu artavu nodrošināja, lai māja ātrāk taptu. Un, protams, Mākslinieku savienības iekšienē norisinājās amata brāļu pilsoņu kari – kurš rindā ir pirmais un kuram vajag vairāk, kam bērni dzimst steidzīgāk par pārējiem," stāsta tēlnieks Igors Dobičins, Latvijas Mākslinieku savienības prezidents. "Dalīšana nenorisinājās miermīlīgi. Bija kopējā Mākslinieku savienības rinda, bet bija arī Mākslas fonda rinda. Un katrā kombinātā bija rinda. Bija gan mākslinieki, gan arī cilvēki, kuri strādāja attiecīgajās iestādēs – grāmatvedība, vadība. Dalīja pēc principa "jūsējiem un mūsējiem", diviem no mūsējiem un diviem no "nabagiem"[..]
"Jebkurai privilēģijai bija cena. Katram uzņēmumam bija pirmā nodaļa, kurai bija uzdevums ziņot par ideoloģisko situāciju – ko domā darbinieki, vadība," Igors Dobičins, Latvijas Mākslinieku savienības prezidents.
Un pirmās nodaļas vadītājam arī tur būs dzīvoklis kopā ar visiem. Noteikti viņš vai viņa bija ļoti jauks cilvēks, ar ļoti labu balsi, uzstājās saviesīgos pasākumos. Tā bija dzīve. Nav sadalītas labās lelles vienos kostīmos un sliktās lelles citos kostīmos. Cilvēki tāpat gribēja dzīvot, priecāties un dalīties savos priekos un bēdās," skaidro Dobičins.
Savukārt arhitekte Vera Savisko kā grūtāko uzdevumu atceras pārrunas ar topošajiem dzīvokļu īpašniekiem un prasību visas radošo ļaužu vēlmes satilpināt vienā reālā ēkā ar sienām un jumtu, kura no ārpuses turklāt neizskatītos pārāk ekstravaganti padomju gaumei.
Savukārt arhitekte Vera Savisko kā grūtāko uzdevumu atceras pārrunas ar topošajiem dzīvokļu īpašniekiem un prasību visas radošo ļaužu vēlmes satilpināt vienā reālā ēkā ar sienām un jumtu, kura no ārpuses turklāt neizskatītos pārāk ekstravaganti padomju gaumei.
Mākslinieku mājas interjers. Attēls no žurnāla "Māksla" 1979. gadā
"Konkursa nebija. Man viss gāja caur Mūzikas fondu – tur jau viņi savā starpā bija vienojušies, kas un kā. Tie, kas to varēja atļauties, tie pieteicās. Par šo māju varu teikt, ka tas uzdevums bija interesants ar to, ka bija vajadzīga briesmīgākā daudzveidība. Tiešām briesmīgākā, jo vienam vajadzēja darbnīcu, otram nevajadzēja, vienam vajadzēja dzīvokli divos līmeņos, citam – vēl kaut ko. Dažādība bija neiedomājama. Grūtība bija to visu realizēt reālā mājā. [..] Bija ļoti greizsirdīgi viens uz otru, bija pat savstarpēji kašķi, kad nepatika, ka vienam vairāk, bet pats mazāk var. Cilvēciskais faktors ir neizbēgams," atceras arhitekte.
Tā nu nācies plānot un atkal pārplānot visu. Tagad, pēc vairāk nekā 40 gadiem, Savisko ar gandarījumu atzīst, ka, lai arī bijis grūti, viņai viss tomēr izdevies, bet par to, ka katrs dzīvoklis namā ir citāds, var pārliecināties jau kāpjot pa kāpnēm, jo pat durvju izvietojums katrā stāvā ir cits. "Faktiski kaut kā budžets tika plānots, bet tā bija otršķirīga lieta. Zināmā mērā bija pat interesanti. Nekādu nopietnu iebildumu nebija. Paši jau tā gribēja!" atceras Savisko, skaidrojot, ka nauda šajā projektā nav trūkusi un varējis rīkoties visai brīvi.
Tā nu nācies plānot un atkal pārplānot visu. Tagad, pēc vairāk nekā 40 gadiem, Savisko ar gandarījumu atzīst, ka, lai arī bijis grūti, viņai viss tomēr izdevies, bet par to, ka katrs dzīvoklis namā ir citāds, var pārliecināties jau kāpjot pa kāpnēm, jo pat durvju izvietojums katrā stāvā ir cits. "Faktiski kaut kā budžets tika plānots, bet tā bija otršķirīga lieta. Zināmā mērā bija pat interesanti. Nekādu nopietnu iebildumu nebija. Paši jau tā gribēja!" atceras Savisko, skaidrojot, ka nauda šajā projektā nav trūkusi un varējis rīkoties visai brīvi.
PĀRSTEIDZOŠAS DETAĻAS
Garāža un sauna pagrabā
Šī ir arī viena no pirmajām daudzdzīvokļu mājām Rīgā ar izplānotu apakšzemes garāžu, kur 20 dzīvokļiem bija paredzēta vieta automašīnai. "Lai arī pazemes garāžas bija zināmas, bet te bija tā, ka daudzi negribēja, lai garāža būtu zem dzīvokļiem, lai nav trīcēšana vai drebēšana. (Tāpēc) garāža ir blakus mājai, bet uz tās ir liels laukums, kur nu varēja kaut ko (svētkus) sarīkot. Laukums ir uz pagalma pusi, tas nav eksponēts," stāsta arhitekte.
Mājas iedzīvotājiem gan ar šo garāžu radušās problēmas. "Tā bija padomju celtniecība, daudz jau kaļķis tur bija. Tagad domāju, ka tagad tur ir vēl sliktāks stāvoklis. Garāža jau diezgan ātri sāka tecēt, kādus piecus gadus pēc ievākšanās - vairāki čaļi dabūja pārkrāsot autiņus. Nebija jau tādu materiālu kā tagad, atceros, ka to jumtu kādas piecas reizes laboja, bet tas vienalga tecēja. Bija konkrētas vietas, kur tecēja - tur lika spaiņus, lai netek uz mašīnas," stāsta mūziķis Helvijs Stengrēvics.
Mājas iedzīvotājiem gan ar šo garāžu radušās problēmas. "Tā bija padomju celtniecība, daudz jau kaļķis tur bija. Tagad domāju, ka tagad tur ir vēl sliktāks stāvoklis. Garāža jau diezgan ātri sāka tecēt, kādus piecus gadus pēc ievākšanās - vairāki čaļi dabūja pārkrāsot autiņus. Nebija jau tādu materiālu kā tagad, atceros, ka to jumtu kādas piecas reizes laboja, bet tas vienalga tecēja. Bija konkrētas vietas, kur tecēja - tur lika spaiņus, lai netek uz mašīnas," stāsta mūziķis Helvijs Stengrēvics.
"Ja nemaldos, tur bija 50 dzīvokļi, un tad ir 20 vietas garāžā. Arī tie, kam garāžu vajag, tika uzskaitīti," stāsta arhitekte Vera Savisko. Nedaudz pabalējis visu īpašnieku saraksts, kam bija paredzēta sava vieta garāžā, tur vēl joprojām karājas pie sienas.
Pagrabstāvā Savisko izplānojusi divstāvīgas tēlnieku darbnīcas ar tādiem kā nelieliem dārziņiem.
Savukārt pa pagrabā izbūvētu gaiteni iespējams nokļūt no viena ēkas korpusa uz otru, bet pa vidu atrodas viens no interesantākajiem objektiem mājā – somu pirts. "Visi mājas sapulcē nosprieda, ka būtu forši, ka tāda būtu. Puse mājas samaksāja par tās izveidi, puse - nemaksāja, bet pirtī, protams, gāja visi. Tajā laikā bija neērti pateikt, ka, ja neesi maksājis, nevari nākt. Tagad jau tā pateiktu, bet toreiz neērti bija teikt - kaimiņi jau vien ir," atmiņās par pirts tapšanu dalās mūziķis Helvijs Stengrēvics. Pašlaik gan šo telpu izmantojot vien mājas sapulcēm
Lai arī pašlaik vairs neviens par šiem laikiem nevēlas runāt konkrēti, bet, kā pastāstīja Dobičins, padomju laikos māksliniekus stingri uzraudzīja un jebkura izpļāpāšanās bohēmiskas uzdzīves laikā varēja dārgi maksāt: "Visi radošie bija uzraudzībā. Viesošanās notika diezgan aktīva. Protams, formas tērpā neviens nenāca, bet bija "savējais", kurš bija atbildīgs par ziņojumu sastādīšanu. Kāds ļoti komunikabls cilvēks no mākslas vides, kuram bija pateikts – nākamgad tev būs izstāde Lielbritānijā, pēc tam Berlīnē. Darbi tev ir, gribās taču braukt! Bet par to tu pastāsti, pie kā šobrīd strādā tavi kolēģi. Vai arī – mēs tev iedosim dzīvokli, bet tev jāparakstās, ka pastāstīsi mums, ko tavi kaimiņi augšā un apakšā dara."
Arī Santa Pētersone, kas tagad dzīvo kādreizējā aktrises Astrīdas Kairišas 180 kvadrātmetrus lielajā dzīvoklī, atzīst, ka, lai arī nekādu īstu pierādījumu tam neesot, pārņem sajūta, ka mājas projekts ir pateicīgs tam, lai kaimiņi it labi redzētu, kas notiek blakus dzīvokļos – logi un balkoni sagriesti tieši attiecīgos leņķos.
Pagrabstāvā Savisko izplānojusi divstāvīgas tēlnieku darbnīcas ar tādiem kā nelieliem dārziņiem.
Savukārt pa pagrabā izbūvētu gaiteni iespējams nokļūt no viena ēkas korpusa uz otru, bet pa vidu atrodas viens no interesantākajiem objektiem mājā – somu pirts. "Visi mājas sapulcē nosprieda, ka būtu forši, ka tāda būtu. Puse mājas samaksāja par tās izveidi, puse - nemaksāja, bet pirtī, protams, gāja visi. Tajā laikā bija neērti pateikt, ka, ja neesi maksājis, nevari nākt. Tagad jau tā pateiktu, bet toreiz neērti bija teikt - kaimiņi jau vien ir," atmiņās par pirts tapšanu dalās mūziķis Helvijs Stengrēvics. Pašlaik gan šo telpu izmantojot vien mājas sapulcēm
Lai arī pašlaik vairs neviens par šiem laikiem nevēlas runāt konkrēti, bet, kā pastāstīja Dobičins, padomju laikos māksliniekus stingri uzraudzīja un jebkura izpļāpāšanās bohēmiskas uzdzīves laikā varēja dārgi maksāt: "Visi radošie bija uzraudzībā. Viesošanās notika diezgan aktīva. Protams, formas tērpā neviens nenāca, bet bija "savējais", kurš bija atbildīgs par ziņojumu sastādīšanu. Kāds ļoti komunikabls cilvēks no mākslas vides, kuram bija pateikts – nākamgad tev būs izstāde Lielbritānijā, pēc tam Berlīnē. Darbi tev ir, gribās taču braukt! Bet par to tu pastāsti, pie kā šobrīd strādā tavi kolēģi. Vai arī – mēs tev iedosim dzīvokli, bet tev jāparakstās, ka pastāstīsi mums, ko tavi kaimiņi augšā un apakšā dara."
Arī Santa Pētersone, kas tagad dzīvo kādreizējā aktrises Astrīdas Kairišas 180 kvadrātmetrus lielajā dzīvoklī, atzīst, ka, lai arī nekādu īstu pierādījumu tam neesot, pārņem sajūta, ka mājas projekts ir pateicīgs tam, lai kaimiņi it labi redzētu, kas notiek blakus dzīvokļos – logi un balkoni sagriesti tieši attiecīgos leņķos.
Bet, ja atgriežamies pie mājas lepnā plānojuma, tad jāsaka, ka tas pārsteidz vēl šodien, salīdzinājumā, piemēram, ar iepretim esošo "Āgenskalna priežu" šaurību, kur pārsvarā bija vienistabas un divistabu dzīvokļi, higiēnas telpu platība dažos no tiem nepārsniedza divus kvadrātmetrus, bet virtuves bija pat mazākas par standarta 7 kvadrātmetriem. Savukārt mākslinieku mājas dzīvokļu platība pārsvarā pārsniedz 100 kvadrātmetrus, daudzos no tiem ir vairāki sanitārie mezgli, balkoni un studijas ar četrus metrus augstiem griestiem.
Māja, kā īpašs izņēmums, detalizēti apraksta arī jau minētajā žurnālā "Māksla": "Jāatzīmē, ka sanitārtehnisko ierīču komplekts bagātāks nekā tipa celtnēs. Īpašu interesi izraisa dzīvokļi ar telpām vairākos līmeņos. Vienkāršākos gadījumos daļa telpu ir vai nu pusstāvu zemāk, vai augstāk par ieejas – virtuves daļu. Ir arī dzīvokļi trijos līmeņos. Vienā variantā daļa istabu ir pusstāvu zemāk, bet otra daļa augstāk par ieejas līmeni, citā variantā daļa telpu pusstāvu augstāk, bet pārējās – otrajā stāvā. Tieši pēdējais variants, šķiet, dod labāko guļamzonas izolāciju, bet ieejas zonas izvietojums vidējā līmenī dzīvokli visvairāk saplūdina. Žēl, ka vairāklīmeņu paņēmiens parasti lietots trīs, bet ne četristabu dzīvokļos, kur, liekas, tas būtu vairāk vietā.
Māja, kā īpašs izņēmums, detalizēti apraksta arī jau minētajā žurnālā "Māksla": "Jāatzīmē, ka sanitārtehnisko ierīču komplekts bagātāks nekā tipa celtnēs. Īpašu interesi izraisa dzīvokļi ar telpām vairākos līmeņos. Vienkāršākos gadījumos daļa telpu ir vai nu pusstāvu zemāk, vai augstāk par ieejas – virtuves daļu. Ir arī dzīvokļi trijos līmeņos. Vienā variantā daļa istabu ir pusstāvu zemāk, bet otra daļa augstāk par ieejas līmeni, citā variantā daļa telpu pusstāvu augstāk, bet pārējās – otrajā stāvā. Tieši pēdējais variants, šķiet, dod labāko guļamzonas izolāciju, bet ieejas zonas izvietojums vidējā līmenī dzīvokli visvairāk saplūdina. Žēl, ka vairāklīmeņu paņēmiens parasti lietots trīs, bet ne četristabu dzīvokļos, kur, liekas, tas būtu vairāk vietā.
Galīgo novērtējumu šādiem dzīvokļiem, protams, dos paši iedzīvotāji, bet garāmejot atzīmēsim, ka tie dažkārt rada neparastas uztveres iespējas – pēkšņi daudz dzīvāk iezaigojas kāda paklāja raksts, ja uz to paskatās no lielāka augstuma, vai ari paveras kāda skapja virsma, ko mēbeļnieki, protams, nav apstrādājuši. Šādas vietas vēl jāapgūst gan arhitektiem, gan iedzīvotājiem, jo dzīvokļu iekšējo kāpņu detaļu kvalitatīvai izveidei mūsu celtnieki vēl nav sagatavoti," raksta "Māksla" jau pavisam drīz pēc mājas uzcelšanas.
Celtniecības kvalitāte tiešām bijusi pašvaka, ar ko nākas sadzīvot tagadējiem mājas iemītniekiem – it labi var redzēt, ka kāda ķieģeļu kārta aizgājusi nezināmus ceļus. Vera Savisko stāsta: "Citādi jau nekas, bet kvalitāte ļoti atkarīga no celtniekiem. Kaut kas šķībs vai greizs – pret to cīnīties bija ļoti grūti. Arī tur bija (problēmas) – piemēram, balkoni nav vienādi."
Celtniecības kvalitāte tiešām bijusi pašvaka, ar ko nākas sadzīvot tagadējiem mājas iemītniekiem – it labi var redzēt, ka kāda ķieģeļu kārta aizgājusi nezināmus ceļus. Vera Savisko stāsta: "Citādi jau nekas, bet kvalitāte ļoti atkarīga no celtniekiem. Kaut kas šķībs vai greizs – pret to cīnīties bija ļoti grūti. Arī tur bija (problēmas) – piemēram, balkoni nav vienādi."
LIELĀS KAISLĪBAS
Notikumi, par ko vairs negrib runāt
"Mans tēvs bija orķestra mūziķis, un situācija bija tāda, ka šajā mājā atbrīvojās dzīvokļi, kam varēja pieteikties un iegādāties. Par velti šos dzīvokļus nedeva - bija vajadzīga pirmā iemaksas seši vai septiņi tūkstoši rubļu. Visiem jau tā nebija - arī tagad, ja paprasa vairākus tūkstošus, vēl jāpaskatās, kuram tie plauktiņā stāv. Toreiz jau bankas kredītus nevienam nedeva, bija jāsakrāj. Tētis strādāja kārtīgi, mūziķiem bija darbs, viņš aranžēja instrumentālos darbus, tā mēs varējām atļauties," atceras komponists un pianists Helvijs Stengrēvics, kas šajā mājā nodzīvojis daudzus gadus.
Stengrēvics stāsta, ka pirmo reizi ieradušies apskatīt savu nākamo dzīvokli, kad māja vēl nav bijusi pabeigta un tam pat nav bijusi iekšējā apdare. Tobrīd bijuši pieejami vairāki dzīvokļi, bet tā kā Helvijs Stengrēvics pats vēl bijis vidusskolnieks, vairāk par dzīvokļa formālo ieguvi viņš nemāk pastāstīt. Viņa ģimene izvēlējusies plašu trīsistabu dzīvokli otrajā stāvā, kura dzīvojamā platība bijusi nedaudz lielāka par 90 kvadrātmetriem: "Mums speciāli neļāva neko izplānot, varbūt kādam citam tā bija. Bija daži cilvēki, ļoti labi cilvēki, kam bija nauda, viņi dabūja lielos dzīvokļus, iespējams, drusku ar pazīšanos. Bet tādu bija maz, vairāk jau visi bija saistīti ar radošām profesijām. Brīvā tirgū, protams, šie dzīvokļi nebija. Vairāk vai mazāk visi bija saistīti ar mākslu. Vienu laiku mums kaimiņš bija Edgars Liepiņš, tad viņš pašķīrās ar sievu un vairs nedzīvoja tur. Bija Uldis Stabulnieks, Aleksandrs Kublinskis, Astrīda Kairiša ar Auškāpu tur dzīvoja, simfoniskā orķestra mākslinieki - Melnbārdis Andris, Nellija Sarkisjana, Silga Mezīte, flautiste, dzīvoja pirmajā stāvā. Bija preses fotogrāfs Gunārs Janaitis." Stengrēvics ar prieku atceras, ka šajā mājā dzīvojis arī pazīstamais Nacionālā (toreiz Drāmas) teātra aktieris Juris Lejaskalns, ar ko viņam kopā visai daudz sanācis pa lauku koncertiem braukt.
Stengrēvics stāsta, ka pirmo reizi ieradušies apskatīt savu nākamo dzīvokli, kad māja vēl nav bijusi pabeigta un tam pat nav bijusi iekšējā apdare. Tobrīd bijuši pieejami vairāki dzīvokļi, bet tā kā Helvijs Stengrēvics pats vēl bijis vidusskolnieks, vairāk par dzīvokļa formālo ieguvi viņš nemāk pastāstīt. Viņa ģimene izvēlējusies plašu trīsistabu dzīvokli otrajā stāvā, kura dzīvojamā platība bijusi nedaudz lielāka par 90 kvadrātmetriem: "Mums speciāli neļāva neko izplānot, varbūt kādam citam tā bija. Bija daži cilvēki, ļoti labi cilvēki, kam bija nauda, viņi dabūja lielos dzīvokļus, iespējams, drusku ar pazīšanos. Bet tādu bija maz, vairāk jau visi bija saistīti ar radošām profesijām. Brīvā tirgū, protams, šie dzīvokļi nebija. Vairāk vai mazāk visi bija saistīti ar mākslu. Vienu laiku mums kaimiņš bija Edgars Liepiņš, tad viņš pašķīrās ar sievu un vairs nedzīvoja tur. Bija Uldis Stabulnieks, Aleksandrs Kublinskis, Astrīda Kairiša ar Auškāpu tur dzīvoja, simfoniskā orķestra mākslinieki - Melnbārdis Andris, Nellija Sarkisjana, Silga Mezīte, flautiste, dzīvoja pirmajā stāvā. Bija preses fotogrāfs Gunārs Janaitis." Stengrēvics ar prieku atceras, ka šajā mājā dzīvojis arī pazīstamais Nacionālā (toreiz Drāmas) teātra aktieris Juris Lejaskalns, ar ko viņam kopā visai daudz sanācis pa lauku koncertiem braukt.
Foto: Viesturs Radovics
"Bija arī divstāvīgie dzīvokļi, vairāk jau māksliniekiem, kur darbnīcas. Atceros, tur dzīvoja Laimonis Ķivlenieks, viņš strādāja kombinātā "Māksla". Viņš tur gleznoja un nodarbojās ar metālmākslu. Viņam bija ļoti skaista halle," stāsta Stengrēvics.
Mūziķis, kas nu jau kādu laiku vairs nedzīvo Āgenskalna ielas namā, ar prieku atceras radošo gaisotni, kas valdījusi mājā - neviens nav cēlis traci, ja kāds no kaimiņiem muzicējis skaļāk vai ne tik ierastā stundā. "Nu tādā mājā dzīvojām. Mēs savā korpusā dzirdējām, ko katrs spēlē - kādu programmu gatavo. Neviens neapvainojās, varēji mierīgi spēlēt līdz vienpadsmitiem vai pusdivpadsmitiem, un neviens neklauvēja pie sienas. Augšā vijolnieki, man bija klavieres, apakšā Silga spēlēja flautu. Tie pārsegumi jau nebija izolēti. Tad kaimiņi teica, ka apmēram saprot, kurā kursā mācos un kādu programmu gatavoju," smej mūziķis. "Kontaktēšanās un dzīve tur bija forša. Man jau daudzi kolēģi tur dzīvoja. Stabulnieks - mēs taču radio esam strādājuši kopā, visi mūziķi nāca ciemos, Alnis Zaķis, piemēram. Bija tāda dzīvība, tagad nav vairs tādi laiki. Forma tai mājai nebija primāra, bet saturs gan bija ļoti pilnīgs un dzīvīgs. Bija tāds radošais gars, saprata radošo cilvēku izgājienus. Tā jābūt! Tagad pārāk skaitām un rēķinām," saka Stengrēvics, piebilstot: "Daudzi mani toreizējie kaimiņi jau ir viņā saulē, par viņiem negribu stāstīt - tas nebūtu solīdi. Sava veida bohēma tur ir bijusi, nenoliedzami."
Mūziķis, kas nu jau kādu laiku vairs nedzīvo Āgenskalna ielas namā, ar prieku atceras radošo gaisotni, kas valdījusi mājā - neviens nav cēlis traci, ja kāds no kaimiņiem muzicējis skaļāk vai ne tik ierastā stundā. "Nu tādā mājā dzīvojām. Mēs savā korpusā dzirdējām, ko katrs spēlē - kādu programmu gatavo. Neviens neapvainojās, varēji mierīgi spēlēt līdz vienpadsmitiem vai pusdivpadsmitiem, un neviens neklauvēja pie sienas. Augšā vijolnieki, man bija klavieres, apakšā Silga spēlēja flautu. Tie pārsegumi jau nebija izolēti. Tad kaimiņi teica, ka apmēram saprot, kurā kursā mācos un kādu programmu gatavoju," smej mūziķis. "Kontaktēšanās un dzīve tur bija forša. Man jau daudzi kolēģi tur dzīvoja. Stabulnieks - mēs taču radio esam strādājuši kopā, visi mūziķi nāca ciemos, Alnis Zaķis, piemēram. Bija tāda dzīvība, tagad nav vairs tādi laiki. Forma tai mājai nebija primāra, bet saturs gan bija ļoti pilnīgs un dzīvīgs. Bija tāds radošais gars, saprata radošo cilvēku izgājienus. Tā jābūt! Tagad pārāk skaitām un rēķinām," saka Stengrēvics, piebilstot: "Daudzi mani toreizējie kaimiņi jau ir viņā saulē, par viņiem negribu stāstīt - tas nebūtu solīdi. Sava veida bohēma tur ir bijusi, nenoliedzami."
To, ka šajā mājā bieži notika bohēmiska uzdzīve atceras daudzi, tāpat daudzi likteņi te izvērtušies visai traģiski.
Viens no mājas ballīšu biežiem dalībniekiem un namatēviem, kurš pats sevi dēvējis par Āgenskalna aborigēnu, bijis slavenais komponists Aleksandrs Kublinskis. Viņš šeit savulaik ievācās kopā ar savu trešo sievu Jolantu Kublinsku un tikko dzimušo dēlu Sandri. Kā 2019. gada 16. augusta "Ievas Stāstos" raksta muzikoloģe Daiga Mazvērsīte – lai sāktu jaunu dzīvi. Tiesa, "vecā dzīve" arvien turpināja uzņemt apgriezienus.
""Nākot mājās, nekad nezināju, kas tajās darīsies. Nāca pazīstami, nāca pilnīgi svešinieki. Viņš varēja turpat pie mājas Āgenskalna priedēs lejā savākt "visu kafejnīcu" un uzvest dzīvoklī. Cik reižu nebijām apzagti, tas viss troksnis, dziedāšana... Ja ienāca prātā dziesma, viņš tūlīt – kaut vai naktī trijos –, nerēķinoties, ka guļam, kādam zvanīja un mēģināja pa telefonu nospēlēt, nodziedāt. Īpaši, ja bija iedzēris. Tā dēļ arī bija milzīgi telefonrēķini,"" īsi pēc komponista nāves publikācijā žurnālā "Kas Jauns" stāstīja viņa trešā sieva Jolanta, kurai komponists veltījis Ingus Feldmaņa dziedāto dziesmu "Jola".
Jau minētajā rakstā viņa atklāj, ka nav spējusi šo dzīvesveidu izturēt, tāpēc kopā ar dēlu pametusi Āgenskalna ielas namu uz neatgriešanos. Diemžēl nesaskaņu ģimenē un komponista tieksmes pēc alkohola dēļ plašais dzīvoklis tagad ir ārsta un mūzikas izdevēja Arvīda Mūrnieka īpašumā, kas vairāk nekā 10 gadus palīdzējis Kublinskim.
Mūrnieks, kurš bija Kublinska diska izdevējs un mēdza komponistam pēc viņa lūguma izsniegt avansus, Kublinski paņēma savā "paspārnē" pēc trača sacelšanas tramvajā, par ko viņam ziņoja aculiecinieki. Kā raksta Mazvērsīte, viņš, lai vismaz daļēji segtu izsniegtos honorārus, piedāvājis slēgt aprūpes līgumu.
Mūrnieks muzikoloģei atklājis, ka būtībā pa šiem gadiem dzīvokli ir nopircis, jo sedzis Kublinska komunālos maksājumus un organizējis rehabilitāciju pēc insulta. "Būdams mediķis, spēja ar izpratni un iecietību pieņemt reizēm neadekvātā Kublinska izturēšanos, savukārt komponists Mūrniekam pilnībā uzticējās un rezultātā varēja līdz pēdējai stundiņai dzīvot savā lepnajā dzīvoklī dzimtajā Āgenskalnā," rezumē Mazvērsīte.
Viens no mājas ballīšu biežiem dalībniekiem un namatēviem, kurš pats sevi dēvējis par Āgenskalna aborigēnu, bijis slavenais komponists Aleksandrs Kublinskis. Viņš šeit savulaik ievācās kopā ar savu trešo sievu Jolantu Kublinsku un tikko dzimušo dēlu Sandri. Kā 2019. gada 16. augusta "Ievas Stāstos" raksta muzikoloģe Daiga Mazvērsīte – lai sāktu jaunu dzīvi. Tiesa, "vecā dzīve" arvien turpināja uzņemt apgriezienus.
""Nākot mājās, nekad nezināju, kas tajās darīsies. Nāca pazīstami, nāca pilnīgi svešinieki. Viņš varēja turpat pie mājas Āgenskalna priedēs lejā savākt "visu kafejnīcu" un uzvest dzīvoklī. Cik reižu nebijām apzagti, tas viss troksnis, dziedāšana... Ja ienāca prātā dziesma, viņš tūlīt – kaut vai naktī trijos –, nerēķinoties, ka guļam, kādam zvanīja un mēģināja pa telefonu nospēlēt, nodziedāt. Īpaši, ja bija iedzēris. Tā dēļ arī bija milzīgi telefonrēķini,"" īsi pēc komponista nāves publikācijā žurnālā "Kas Jauns" stāstīja viņa trešā sieva Jolanta, kurai komponists veltījis Ingus Feldmaņa dziedāto dziesmu "Jola".
Jau minētajā rakstā viņa atklāj, ka nav spējusi šo dzīvesveidu izturēt, tāpēc kopā ar dēlu pametusi Āgenskalna ielas namu uz neatgriešanos. Diemžēl nesaskaņu ģimenē un komponista tieksmes pēc alkohola dēļ plašais dzīvoklis tagad ir ārsta un mūzikas izdevēja Arvīda Mūrnieka īpašumā, kas vairāk nekā 10 gadus palīdzējis Kublinskim.
Mūrnieks, kurš bija Kublinska diska izdevējs un mēdza komponistam pēc viņa lūguma izsniegt avansus, Kublinski paņēma savā "paspārnē" pēc trača sacelšanas tramvajā, par ko viņam ziņoja aculiecinieki. Kā raksta Mazvērsīte, viņš, lai vismaz daļēji segtu izsniegtos honorārus, piedāvājis slēgt aprūpes līgumu.
Mūrnieks muzikoloģei atklājis, ka būtībā pa šiem gadiem dzīvokli ir nopircis, jo sedzis Kublinska komunālos maksājumus un organizējis rehabilitāciju pēc insulta. "Būdams mediķis, spēja ar izpratni un iecietību pieņemt reizēm neadekvātā Kublinska izturēšanos, savukārt komponists Mūrniekam pilnībā uzticējās un rezultātā varēja līdz pēdējai stundiņai dzīvot savā lepnajā dzīvoklī dzimtajā Āgenskalnā," rezumē Mazvērsīte.
Komponists Aleksandrs Kublinskis. Foto: F64
Skaists un plašs dzīvoklis šajā mājā 1978.gadā tika arī leģendārajai aktrisei Astrīdai Kairišai. Viņa šeit dzīvojusi līdz pat dēla Kārļa Auškapa nāvei, kad dzīvokli pārdevusi. Tagadējā dzīvokļa iemītniece Santa saka: "Katru reizi, kad eju uz pastkastīti, uz kuras vēl joprojām rakstīts "Kairiša", gribas izslieties staltāk un arī uzzināt ko vairāk par to, kas šeit noticis." Santas tētis ir mūziķis, un viņa labi atceras stāstus bērnībā, kad tētis it bieži steidzis uz šo pašu namu izlīdzēt kolēģim, komponistam Uldim Stabulniekam, ar ko abi uz maiņām spēlējuši klavieres restorānā, lai aizvestu Stabulnieku uz darbu, jo viņš, kā jau mākslinieks un bohēmas cienītājs, aizkavējies, bet Uldis bijis goda vīrs un vienmėr atdarīja ar uzviju!
Jāsaka, ka mūsdienās iedzīvotāju sastāvs namā ir ļoti mainījies, reti kurš no sākotnējiem iemītniekiem te vairs sastopams, bet tie, kas vēl atceras kādreizējos laikus, ir pat ļoti nerunīgi, noraidot arī oficiālu "Delfi" aicinājumu pastāstīt, ko vairāk par nama vēsturi un kultūrvēsturisko vērtību. Sak', – kas bijis, lai paliek pagātnē.
Jāsaka, ka mūsdienās iedzīvotāju sastāvs namā ir ļoti mainījies, reti kurš no sākotnējiem iemītniekiem te vairs sastopams, bet tie, kas vēl atceras kādreizējos laikus, ir pat ļoti nerunīgi, noraidot arī oficiālu "Delfi" aicinājumu pastāstīt, ko vairāk par nama vēsturi un kultūrvēsturisko vērtību. Sak', – kas bijis, lai paliek pagātnē.