Kad pienāca pirmā apsveikuma īsziņa, žurnālists Kārlis Streips bija nelielā neizpratnē. Ziņas saturs vēstīja: "Apsveicu ar balvu!" Bet viņš taču nebija neko saņēmis! Diezgan drīz sāka pienākt citas līdzīga satura vēstis, un tad jau arī medijos parādījās ziņas, ka Streips ir viens no Triju zvaigžņu ordeņa saņēmējiem. Pieredzējušais žurnālists sēdējis un trīcējis no saviļņojuma un pārsteiguma par negaidīto jaunumu – viņam piešķirto valsts augstāko apbalvojumu.

Streips ordeni saņēma pērn par aktīvo darbību Latvijas Tautas frontē (LTF) neatkarības atgūšanas periodā. Viņa apbalvošana nekādu viļņošanos neizraisīja, taču tāda izcēlās gadu vēlāk, šopavasar, kad ordeņa saņēmēju lokā nonāca lērums Streipa amata brāļu un māsu. Lēmums valsts augstāko apbalvojumu piešķirt uzreiz 12 žurnālistiem panāca to, ka apsveikumi saņēmējiem bija atšķaidīti ar kritikas devu, kam vēl piparus piemeta nule par ordeņa komandieri ieceltais žurnālists Jānis Domburs, kurš publiski dalījās pārdomās par ordeņa būtības diskreditēšanu.

Kā mērīt sevišķos nopelnus valsts labā? Vai ordenis tiešam paģēr izcilību? Vai ordenis piešķirams kā pateicība darba mūža nogalē, vai arī tad, kad cilvēks ir savu spēju zenītā? Vai tiešām pēdējos gados ordeņa piešķiršanas jēga ir devalvēta? Atbilžu meklēšanas ceļā "Delfi" atkāpās no bijušajiem Valsts prezidentiem līdz pat vēstures lappusēm starpkaru periodā, kad Triju zvaigžņu ordenis tika iedibināts.